Turpinot pirms nedēļas aizsākto rakstu sēriju par žurnāla "S" 2002. gadā rīkotā konkursa "S" meitene dalībniecēm un viņu dzīves līkločiem, šonedēļ piedāvājam sarunu - ekspresinterviju ar Sintiju Štrausu, kura konkursā startēja 17 gadu vecumā.
"Sintija Bondare - Jaunjelgava. Vecums - 17 gadu, augums - 163 centimetru, matu krāsa - melna. Mācos par tērpu dizaineri, tāpēc arī manas intereses ir saistītas ar mākslu, mūziku, kultūru un modi. Protams, bez visa tā man patīk arī labi izklaidēties."
Šādi savu pieteikumu konkursam pirms trīspadsmit gadiem formulēja Sintija. Kāda ir viņas ikdiena šodien? Par ko interesējas un sapņo kādreizējā modes dizaina studente un kādi ir mūsdienu Sintijas mērķi?
"Iemeslus, kādu motīvu vadīta tolaik pieteicos konkursam, vairs neatceros. Domāju, tas bija vienkārši tāpat, jo man patika fotogrāfija, kuru sūtīju žurnālam. Konkursā nekādus apbalvojumus gan neguvu, bet pēc kāda laika mani aicināja fotogrāfēties. Tiesa, tas vairs nebija saistībā ar konkursu, taču fotogrāfijas piemiņai ir saglabājušās," stāsta Sintija, kuras dzīve šo trīspadsmit gadu laikā iegrozījusies gluži citāda kā reiz plānots. Tiesa, neko pārsteidzošu sieviete šai faktā gan nesaredz - viss noticis gluži plūstoši un dabiski.
"Absolvēju Rīgas Mākslas vidusskolas tērpu dizaina nodaļu, un ar to arī beidzās mana tērpu dizaineres darbība. Sapratu, ka tā nav sfēra kurā gribētu darboties. Māksla mani vienmēr interesējusi, tāpēc nolēmu, ka turpināšu studijas Latvijas Universitātē, kļūstot par vizuālās mākslas skolotāju. Studijas esmu pabeigusi, tāpat arī nedaudz strādājusi par skolotāju," atklāj Sintija.
"Tā kā manā dzīvē viss notiek plūstoši, viens notikums ved pie nākamā, un nav tā, ka, atskatoties pagātnē, es varētu teikt, ka tā vai cita darbība ir sagriezusi manu dzīvi kājām gaisā. Sešpadsmit gadu vecumā es noteikti neiedomājos, ka darīšu to, ko daru tagad, bet, laikam ejot, mainās domas un vērtības."
Pēc studijām Latvijas Universitātē Sintija kopā ar savu nu jau vīru devās uz Franciju, lai strādātu un nopelnītu naudu savas mājas restaurācijai, taču pēc atgriešanās pāris sapratis, ka vēlas uzsākt savu biznesu.
"Atgriežoties izlēmām, ka kaut kas jādara pašiem, tā 2008. gadā nodibinājām savu ātrās ēdināšanas uzņēmumu. Šogad vasarā bijām plānojuši mazliet rekonstruēt un ieviest kādas novitātes mūsu darbībā, bet viss apstājās 23. februāra naktī, kad kāds ļaunprātīgi visu nodedzināja. Tagad esam sākumpunktā un domājam, kā visu atjaunot.
Pēc šī notikuma sapratu, ka dzīvē tāpat visu nevar izplānot, un pat, ja plāno, kāds var pacensties visu izvērst citādi," vienkārši nosaka Sintija.
Taujāta par jaunībā piedzīvoto, sieviete atzīst, ka ar šodienas redzējumu par pasauli neuzskata, ka jebkad pieļautas būtiskas kļūdas: "Pat, ja ir kādi sīkumi, kurus atceroties, tagad vēlētos ko mainīt, domāju, ka tā tik un tā nerīkotos, jo es neko nenožēloju.
Manuprāt, katram vecumam ir savs prāts, un tā tam arī ir jābūt. Ja es sešpadsmit gados domātu tā, kā tagad, tad, atskatoties pagātnē, diezin vai man vairs būtu, par ko pasmieties."
"Ceru, ka arī vēl pēc trīspadsmit gadiem es būšu tikpat laimīga kā tagad, jo man ir lieliska ģimene, mīlošs vīrs un burvīgs dēliņš," sirsnīgi atzīst Sintija.
