Uzņēmējs mūžā ir laimīgs divreiz - paņemot un atdodot kredītu. Dzintras Karavaičukas stāsts  (1)

Ar lauksaimniecību nodarbojas arī Dzintra Karavaičuka. Pašlaik viņa ir Latvijā lielākās bioloģiskās trušu fermas īpašniece, kas ar savu produkciju apgādā Rīgas labākos restorānus, eko pārtikas veikalus un mazumtirdzniecības tīklus.

Rakstu sērijas, kas tapusi sadarbībā ar grāmatas "Kā gūt panākumus Latvijā" autoriem, noslēdzošajā intervijā Dzintra atklāj, kā sākt saimniekot laukos, kāpēc jāievēro ekoloģiskas audzēšanas principi un kāpēc sadarbības prasme ir tik nozīmīga ikvienā uzņēmējdarbībā.

Dzimusi: 1963. gada 21. janvārī;

Izglītība: Jēkabpils lauksaimniecības tehnikums, grāmatvede ekonomiste; Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskola, bakalaura grāds mazo uzņēmumu vadībā;

Darbības nozare: lauksaimniecība;

Šā brīža nodarbošanās: SIA "TD Sveķi" valdes locekle;

Pirmais darbs: kasiere grāmatvedībā;

Iedvesmas avoti: Annas Sakses "Pasakas par ziediem" – grāmata, kurā vienmēr var atrast īstos vārdus pavisam grūtos laikos, kā arī skaista dzeja, kas uzrunā dvēseli;

Vaļasprieki: adīšana.

Kā sākt uzņēmējdarbību laukos?

Ja ir skaidrs, ko gribi darīt, un ir zināma prakse, tad lauku uzņēmējdarbības sākšanai vispirms ir jāiepazīstas ar visām regulām un noteikumiem gan Latvijas, gan Eiropas Savienības līmenī – vai savas vēlmes iespējams ar to visu saskaņot. Jaunajam uzņēmējam nav obligāti jābūt no lauku vides, viņš var būt arī pilsētnieks, tomēr ar skaidru vīziju, ka grib darboties laukos. [..]

Nevajadzētu cerēt, ka uzreiz būsi stāvus bagāts. Jā, ir iespējams tikt pie turības, bet tas prasa laiku. Uzņēmējdarbībā lauksaimniecībā taustāmāku guvumu var gaidīt, agrākais, pēc trim gadiem, bet līdz tam ir jāsamierinās tikai ar smagu darbu. Protams, ir arī skaisti mirkļi, īpaši, kad tavu darbu novērtē. Tomēr uzņēmējdarbības maizīte nebūt nav salda; tas veiksmes stāsts nav nekāda cukurmaize. Darbs ir gana smags un savu reizi arī nepateicīgs, jo daudz laika tiek atņemts ģimenei.

Lauku uzņēmējs bieži vien ir darbā, kad saule vēl nav uzlēkusi, un diena viņam beidzas, kad saule jau sen ir norietējusi. Atšķirībā no algotiem darbiniekiem mums nav Ziemasvētku, Jāņu, Jaunā gada, jo tas ir laiks, kad uzņēmēji strādā. Mums brīvdienas ir tikai pēc tam.

Bet, ja ģimenē ir ieaudzināta darba mīlestība, tad arī bērni saprot, ka darbs ir jāizdara un tad būs svētki – tikai vēlāk, kad visi citi jau būs nosvinējuši. Man šķiet, noteicošais ir tas, kas cilvēkam ielikts jau šūpulī, jo, ja darba mīlestības nav, tad ar domu vienu, ka būšu uzņēmējs un man būs daudz naudas, nekas nesanāks.

Mana vīzija bija tāda, ka man ir jābūt laukos, un man ir liels gandarījums arī par to, ka manas meitas ir Latvijā – vecākajai meitai ir pašai sava uzņēmējdarbība, bet jaunākā pagaidām vēl veido savu zemnieku saimniecību.

Es nāku no ģimenes, kur jau bērnībā tika ieaudzināts darba tikums. Mēs abi ar vīru esam no strādnieku ģimenēm, abiem vecāki strādāja kolhozā, un vasarās vienmēr bija garās biešu vagas un ganu gaitas. Tomēr mūsu paaudze kopumā droši vien ir vainīga pie tā, ka nav šo darba tikumu tā īsti ieaudzinājusi nākamajai paaudzei, saviem bērniem.

Atceros, kad meitas bija mazas, viņas vienmēr bija nodarbinātas mūsu saimniecībā tāpat kā es savā bērnībā, bet daudziem kaimiņiem bērni visu dienu vienkārši spēlējās laukā. Viņi negribēja bērnību pavadīt biešu vagās vai kartupeļos, Kolorādo vaboles lasot, vai kazas ganot. Varbūt tieši tāpēc viņiem nav māju sajūtas, ka jāpaliek uz savu senču zemes, savā saimniecībā. Mēs, mana paaudze, par to sūkstāmies, bet tā ir mūsu pašu audzināšanas kļūda – gribējām, lai bērniem būtu vieglākas dienas. [..]

"Sveķu" trušu audzētava

Doma par savu saimniecību man radās, kad 1992. gadā paliku bez darba, jo tika likvidēta saimniecība "Gaiziņš", kurā strādāju desmit gadus. Pēc vidējās izglītības specialitātes biju grāmatvede ekonomiste, tomēr par grāmatvedi nekad neesmu strādājusi. "Gaiziņā" biju kasiere, tolaik tas bija priviliģēts amats – pašai savs kabinets, mašīna, ar ko braukt uz rajona centru. Ironiskā kārtā mani kā saimniecības kasieri pirmo arī atlaida.

20. gs. 90. gadu sākums bija juku laiki. Manas meitas bija vēl pavisam mazas, un es sapratu, ka nevaru tā vienkārši dzīvot mājās un gaidīt, kad kaut kas notiks. Sapratu, ka gribu strādāt un pelnīt. [..] Man radās doma, ka mūsu saimniecībā vajadzētu paplašināt trušu audzēšanu. [..] Ar savu vīziju par angāra projektu es staigāju pa bankām, kamēr dabūju kredītu, lai gan pārsvarā uz mani tā dīvaini skatījās – var taču audzēt kaut ko lielu, cūkas, govis, bet trušus? Kam tajā juku laikā varētu būt vajadzīga trušu gaļa? 

Taču man bija vīzija, ka tas ir jādara, ka to nedarīs neviens cits, un man likās, ka tas ir darbs, ko es varētu darīt pati, bez svešu darbaroku palīdzības. Reizēm, kad ir ļoti, ļoti grūti, pieķeru sevi pie domas, ka varbūt labāk būtu bijis, ja neviens kredītu nebūtu devis un šo darbu es nebūtu varējusi sākt. Tomēr man bija vīzija, un es to mērķtiecīgi īstenoju. [..]

Labas attiecības un sadarbība – viens no panākumu stūrakmeņiem

Daudz kas ir atkarīgs no vides, kurā uzņēmējdarbība notiek. Ja tev pašam un cilvēkiem apkārt ir pozitīvisms par to, ko dari, tad ir arī sajūta, ka tavs darbs kādam ir vajadzīgs un nav tikai peļņas gūšanas avots, un tas ir svarīgi. [..] Gribu arī teikt, ka kaut kas notikt var tikai tad, ja par to runā, ja atrod dzirdīgas ausis, kas uzklausa, un cilvēkus, kas palīdz risināt problēmas, tāpēc vienmēr jābūt aktīvam.

Man pašai ir tāda rakstura iezīme, ka gribas cilvēkus laukos iekustināt, un es arī savā saimniecībā rīkoju pasākumus, lai cilvēki var patirgoties, redzēt ko interesantu un iegādāties. [..] Nereti cilvēkiem svarīga šķiet naudiskā puse, bet tikpat bieži ir nepieciešami labas gribas žesti, kad cilvēki sasparojas un palīdz cits citam. Tā arī veidojas dzīve laukos. Iespējams, man vienkārši ir paveicies ar cilvēkiem, kas man apkārt. Svarīga ir komanda, ar ko strādā, un tas, ka vari paļauties uz saviem darbiniekiem, ka viņi visu izdarīs un strādās tikpat labi kā savās mājās. Ikvienam uzņēmējam ir svarīgs arī ģimenes atbalsts. Tad darbs rit uz priekšu un var domāt par attīstību un dažādām novitātēm.

Gribi dzīvot – mācies grozīties!

Jāteic, kā tajā krievu sakāmvārdā – ja gribi dzīvot, tad jāmāk grozīties. Vajag domāt, kā savu saimniecību dažādot un efektivizēt. Uz mani lielu iespaidu ir atstājusi kādreizējā pasniedzēja Aivara Kvēpa iemācīta dzīves gudrība – uzņēmējs dzīvē ir laimīgs divreiz: kad paņem kredītu un atdod tā pēdējo maksājumu. Bet no tā nav jābaidās. Ja iedomājos, ka ceļa galā ir milzīgs šokolādes zilonis, tad liekas, ka to nekad dzīvē nevar apēst. Bet, ja iedomājos, ka ceļa galā ir tikai zvaigzne un līdz tai ir divi mazi šokolādes zilonīši, tad, tai zvaigznei tuvojoties, katru reizi ir jāapēd tikai pa vienam mazam zilonītim. Beigās, kad nokļūsiet līdz zvaigznei, patiesībā būsiet apēdis arī visu lielo ziloni. Doma ir tāda, ka vienmēr ir jābūt maziem pieturas punktiem un tad var sasniegt kaut ko lielu.

Bioloģiskā saimniekošana

Ņemot vērā Latvijas dabas apstākļus, mums ir unikāla iespēja cilvēkiem piedāvāt tīru, bioloģisku produktu, saimniekojot ar dabiskām metodēm. Uzskatu, ka pircējam ir jāpiedāvā veselīgi produkti, jo mēs tik daudz paši savu veselību gandējam. Tas arī ir uz manas paaudzes sirdsapziņas, ka vienu paaudzi esam sabojājuši ar "makdonaldiem" un tamlīdzīgiem produktiem, kas pie mums tika ievesti.

Neviens taču nedomāja, ka, piemēram, tā vistas gaļa, ko pie mums ieveda, Amerikā jau sen bija utilizācijas produkts. Bet mēs to ēdām. No vistas gaļas, ko iesaka ēst maziem bērniem, mūsu angļu buldogs aizgāja viņā saulē. Viņam radās diatēze. Daudzi produkti, kas lielveikalā tagad ir glītā iepakojumā, nāk no lielfermām, kur gotiņa nekad nav baudījusi zāli, kur vista nekad nav redzējusi saules gaismu.

Latvijā masveidā tiek pārdota cūkgaļa no Polijas, kas jau ir "uzpumpēta", mēs piešļakstinām visu ko klāt un pārdodam. Cilvēks to liek uz pannas, sākumā tā lec gaisā, pēc tam uz pannas paliek ūdens un tikai mazs gaļas gabaliņš. [..]

Latvijā ir jābūt nopērkamai veselīgai precei. Ja uz iepakojuma ir rakstīts "eko" vai "bio", tad cilvēkam ir skaidrs, ka viņš ēdīs labu produktu. Kāpēc, lai cilvēks neuzzinātu, ka dzīvnieks ir ēdis dabisku barību? Kāpēc gan būtu jāpērk skaistuma vitamīni sazin no kurienes, ja mēs to pašu varam iegūt ar saviem salātiem, dillēm, gaļu, pienu? [..] Mūsu vietējais produkts ir kvalitatīvs. Man gribētos, lai vismaz mūsu mazmazbērni izaug ar labu veselību un lai viņi būtu gudri un prastu saimniekot uz vietas.

Ir jāieklausās sirdī un vārdos, ko saka vitāli gudri cilvēki. Dažkārt liekas, ka ar esošajiem resursiem neko nav iespējams panākt. Jā, var gadīties, ka ir grūti, bet, ja nepamēģināsi, nekad arī neuzzināsi, vai tas bija vai nebija iespējams. Tad visu atlikušo mūžu domāsi: "Bet ja nu es būtu riskējis?" Vajag noticēt un mēģināt, jo pat grūtākie mērķi ir sasniedzami – un krietni ātrāk, nekā sākumā varētu likties.