Dabas dotā rota, no kuras gribam atbrīvoties jeb Īsā depilācijas vēsture
Foto: Eduarda Manē glezna "Olimpija", arhīva foto

Šķiet, daudzie minējumi par cilvēka apmatojuma lietderību tomēr nav ļāvuši šo mīklu atminēt līdz galam. Turklāt, ja reiz cilvēkam piemīt dabas dotā rota, kāpēc jau gadu tūkstošiem senā vēsturē bijusi tieksme no tās atbrīvoties?

Izrādās, pat tālajā akmens laikmetā, kad cilvēki ar nosmailinātiem zariem ķēra zivis un medīja dzīvniekus, viņi prātoja, kā atbrīvoties no apmatojuma. Vēsturiskās liecības uz alu sienām vēsta, ka tolaik veidus cīņai ar lieko apmatojumu uz sejas mēģināja rast vīrieši. Mūsdienās gan grūti iedomāties, kā no bārdas rugājiem iespējams atbrīvoties, par pinceti izmantojot divus akmeņus vai divus gliemežvākus, kas tomēr bija daudz maigāks instruments.

Jo tuvāk civilizācijai, jo cilvēks arvien vairāk vēlējās atbrīvoties no liekā apmatojuma, kas salīdzinājumā ar citām siltasiņu būtnēm tāpat ir visai pieticīgs. Cīņa ar šo problēmu kļuva arvien populārāka un mērķtiecīgāka, tāpēc tika izgudroti arvien jauni veidi un metodes, kā ar to tikt galā.

Trakās grieķietes un ēģiptietes

Senajā Ēģiptē skaistuma ideāls bija gludi skūts ķermenis gan sievietēm, gan vīriešiem. Pēc tā tiecās Ēģiptes faraona Ehnatona sieva Nofretete, vēlāk arī valdniece Kleopatra.

Nofretete, tāpat kā citas sevi cienošas ēģiptietes, skuva ne vien kājas, rokas un intīmo zonu, bet arī galvu.

Tolaik skuva arī galvas un gludos pakaušus apsedza ar cirtainām parūkām vai rupja auduma cepurītēm. Galvas skuva līdz pat 18. gadsimta beigām, turklāt to darīja gan sievietes, gan vīrieši. Visi vīrieši skuva bārdas, bet gludi skūto vaigu pēc tam dažkārt piesedza ar ļoti kuplu bārdas parūku.
Senie ēģiptieši, lai tiktu pie gludi skūtām galvām un vaigiem, izmantoja no vara un tīra zelta izgatavotus sirpjveida skuvekļus ar nelielu rokturīti. Savukārt Mezopotāmijā dzīvojošie senie šumeri darināja smalkus skuvekļus no vulkāniskā stikla – obsidiāna.

Dabas dotā rota, no kuras gribam atbrīvoties jeb Īsā depilācijas vēsture
Foto: Vida Press

Kamēr ēģiptieši rūpējās par ķermeņa atbrīvošanu no liekā apmatojuma, citviet pasaulē bija pilnīgi pretēji uzskati par to, kad apmatojums ir lieks un kad – noderīgs. Piemēram, vairākas Tuvo Austrumu tautas neskuva ne matus, ne bārdas, bet Indijas vīrieši aptuveni 400. gadā pirms mūsu ēras cītīgi atbrīvojās no apmatojuma gan uz sejas, gan krūtīm, gan kaunuma zonā.

Kamēr vīrieši senatnē izlīdzējās ar dažāda materiāla asmeņiem, sievietes izpaudās visai radoši, izdomājot sievišķīgus knifiņus, lai iegūtu pēc iespējas gludāku ādu. Jau tolaik tika likti pamati mūsdienās tik populārajai metodei – vaksācijai. Šīs joprojām iecienītās liekā apmatojuma likvidēšanas metodes izgudrotājas un radītājas nopelni tiek piedēvēti Kleopatrai.

Sievietes ādai jābūt gludai – par to vēsta gan grieķu un romiešu skulptūras, gan vecmeistaru darbi, kā Džordžones glezna "Dusošā Venera", Eduarda Manē "Olimpija".

Senās sievietes jauca, maisīja un vārīja dažādus vaskus, savos virumos līdzās vīnam un efeju sulai iekļaujot pat tik ekstrēmu sastāvdaļu kā arsēns. Pat mūsdienās atbrīvošanās no matiņiem nav patīkams process, bet, raugoties gadsimtiem senā vēsturē, gribas teikt, ka sievietes bijušas gandrīz pilnīgi trakas! Grieķietes no ķermeņa apmatojuma atbrīvojās, to svilinot; tika izmantoti arī dažādi abrazīvi materiāli, vaski no sveķiem, pelniem, dažādām minerālvielām un arī dzīvnieku asinīm.
Savukārt viduslaikos atbrīvošanās no liekā apmatojuma bija ļoti svarīga ārējā izskata korekcijas metode, lai sievieti padarītu pēc iespējas līdzīgāku tālaika skaistuma ideāliem. Toreiz aktuāla bija augsta un plata piere, un šāds efekts tika panākts vai pastiprināts, izraustot matus pieres daļā līdz pat galvvidum. Savukārt, lai sievietes kakls izskatītos smalkāks, mati tika izraustīti vai noskūti arī pakauša daļā. Lai seju padarītu bērnišķīgāku un jauneklīgāku, sievietes noskuva uzacis un to vietā uzvilka tievus uzacu lokus. Šāda mode bija aktuāla līdz pat 18. gadsimta beigām, bet uzacu skūšana no skaistumkopšanas arsenāla pazuda vien 20. gadsimta sākumā.

Source info

žurnāls "Leģendas"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl