Padomju mājsaimniece, kura sabiedrībā nerādījās – Viktorija Brežņeva
Foto: Vida Press

Tā bija īsta sensācija, ja pēkšņi blakus Padomju Savienības Lielās stagnācijas meistaram Leonīdam Brežņevam parādījās viņa sieva Viktorija. Mājās pie bērniem un katliem! Tā varētu raksturot PSRS pirmās lēdijas vietu Brežņeva laikā. Tiesa, arī šajā frontē Viktorijai neveicās, jo bērni pārlieku mīlēja alkoholu.

"Tu – sieva, mājas saimniece, ģimenes māte, te arī viss tavu pienākumu loks. Tādu nostāju viņš ieņēma bez ierunām," savās atmiņās raksta Padomju Savienības ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva miesassargs Vladimirs Medvedevs par lomu sadali Brežņevu ģimenē. Vīriem – valsts lietas un politika, sievām – bērni un saimniecība.

Teju divas desmitgades – no 1964. līdz 1982. gadam – Brežņevs pabija PSRS vadītāja amatā. Sieva Viktorija šajā laikā viņam līdzās nejauši gadījās tikai pāris reižu un parādījās dažās oficiālajās fotogrāfijās. Retajās ārvalstu vizītēs un pieņemšanās, pašmāju braucienos un saietos Brežņevs lielākoties devās viens.

Vitja un Ļoņa

Savu nākamo vīru Viktorija Davidova satika 1925. gadā Kurskā. Viņa tehnikumā mācījās medicīnu, bet Leonīds Brežņevs – zemes ierīcību. Kādā pilsētas deju vakarā ap 20 gadu vecais Leonīds lūdza uz deju Viktorijas blakussēdētāju, bet viņa atteica, jo zināja, ka jaunais cilvēks nemāk dejot. Viktorija uzaicinājumam piekrita, cītīgi mācīja viņam dejot, un pēc pāris gadiem viņi apprecējās.

Tiesa, visticamāk, šis stāsts ir nekas vairāk kā skaista padomju leģenda. Rūpīgāk lasot Brežņeva memuārus, var atrast atziņu, ka nākamo sievu viņš saticis komjauniešu sarīkojumā. Savukārt Viktorija Brežņeva intervijās jau pēc vīra nāves stāsta, ka stalto jaunekli ar bieziem matiem un ogļu melnām, kuplām uzacīm ievērojusi, kad viņš kopā ar citiem nācis uz tehnikuma kopmītnēm izklaidēt meitenes. "Aplidoja mani ilgi, gandrīz trīs gadus," viņa palepojas sarunā ar rakstnieku Vladimiru Karpovu un atzīst, ka arī citu pielūdzēju nav trūcis.

Iespējams, viņš baidījās arī par savu karjeru, tāpēc saglabāja ģimeni. Nekad nevarēja zināt, kas un kurā brīdī neiepatiksies toreizējam Padomju Savienības diktatoram Josifam Staļinam.

Bildinājuma aina labi aprakstīta rakstnieka Borisa Sokolova grāmatā "Leonīds Brežņevs. Zelta laikmets". Ļona, kā viņu mīļi sauca iecerētā, sacīja, ka mīlot savu Vitju un jautāja, vai viņa tāpat. "Es arī, tā sacīt, mīlu! Kad viņš saņēma norīkojumu (uz darbavietu pēc mācību beigšanas – aut.), saka: "Precēsimies!" Es atbildu: "Labi." Aizgājām uz zagsu un sarakstījāmies." Par Viktoriju vīrs viņu nekad nesauca, līdz pat mūža beigām – tikai jaunības dienu mīļvārdiņā par Vitju.

Gan Viktorijas Brežņevas dzīves laikā, gan pēc nāves ik pa laikam ir aktualizējies jautājums par viņas radurakstiem. Kāpēc meitenei, kura dzimusi vienkāršā krievu ģimenē, tāds dīvains vārds? Varbūt ebrejiete? Viņa pati jautātājiem to skaidro vienkārši – dzimtajā Belgorodā daudzi kaimiņi bija poļi un viņas krusttēva meita bija Viktorija. Acīmredzot vecākiem vārds iepatikās. Trim māsām un brālim likti tipiski krievu vārdi: Aleksandra, Valentīna, Lidija un Konstantīns.


Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Leģendas". Vēl vairāk stāstu lasi "Leģendu" jaunākajā numurā.

!--page_break title="Sātīgs borščs un kotletes" tab_title=""-->

Padomju mājsaimniece, kura sabiedrībā nerādījās – Viktorija Brežņeva
Foto: Panthermedia/Scanpix

Tehnikumu Viktorija pabeidza 1929. gada vasarā jau kā precēta sieva ar citu uzvārdu. Leonīds Brežņevs tolaik strādāja par mērnieku tālajā Sverdlovskā (mūsdienu Jekaterinburgā) Urālu centrālajā daļā, kurp drīz vien devās arī Viktorija. Šeit viņa iekārtojās darbā par vecmāti, bet ne uz ilgu laiku, jo jau pēc pāris mēnešiem pati kļuva par jauno māmiņu. 1929. gada ziemā Brežņeviem piedzima meita Gaļina, bet pēc četriem gadiem – dēls Jurijs.

Kamēr sieva auklēja bērnus, vīrs meklēja savas karjeras kāpnes. No mērnieka uzkalpojās par Urālu apgabala zemes pārvaldes priekšnieka vietnieku, bet tad nolēma kļūt par inženieri un sāka strādāt rūpnīcā. Vēlāk padomju propaganda radīja stāstu par rūpnīcas darbinieku Brežņevu, kurš paralēli praktisko iemaņu apgūšanai vakaros cītīgi studējis institūtā.

Mūsdienās zināms, ka ar skološanos un strādāšanu nākamajam PSRS ģenerālsekretāram tik viegli vis negāja. Studēt viņš devās uz Maskavas Lauksaimniecības mašīnu institūtu. Domājams, dienā kaut ko strādāja, bet vakarā tiešām mācījās. Tomēr dzīve galvaspilsētā jaunajai ģimenei tik un tā izrādījās par dārgu. Viņš pārcēlās uz dzimtās Kamenskas (vēlāk Dņeprodzeržinska) Metalurģijas institūtu un paralēli studijām sākumā strādāja par kurinātāju, pēc tam par atslēdznieku un pamazām iekļāvās Komunistiskās partijas propagandas darbā. Visbeidzot 1935. gadā Brežņevs ieguva loloto inženiera enerģētiķa diplomu.

Kāds atvaļināts VDK ģenerālis reiz teicis, ka 50. gados Moldāvijā Leonīds Brežņevs "nelaidis garām neviena darbabiedra sievu

Par Viktorijas Brežņevas gaitām līdz Otrajam pasaules karam nav rakstīts daudz. Visticamāk, tāpēc, ka jau pirmos desmit laulības gadus viņa dzīvoja tipisku mājsaimnieces dzīvi, turklāt sākumā ļoti pieticīgos apstākļos. Partija svaidīja Brežņevu no viena amata uz otru, no vienas pilsētas uz otru, un tā teju uz koferiem dzīvoja arī sieva ar diviem bērniem. "Kravā mantas, es lūkošu pēc dzīvokļa," visbiežāk teica Brežņevs, atbraucis no kārtējā partijas izsaukuma uz Maskavu.

Situācija mainījās ap 1937. gadu. Josifa Staļina maniakālās tautas ienaidnieku tīrīšanas akcijas atbrīvoja arī daudzus augstus posteņus Komunistiskās partijas hierarhijā. Brežņevs tika pie aizvien svarīgākiem un labāk apmaksātiem amatiem. Vēlāk, atcerēdamās šo laiku, Viktorija Brežņeva aizrautīgi stāsta par vīra degsmi atdot darbam sevi visu. Un ko tad pati? Nav grūti iztēloties, lasot viņas atmiņas par vīra īpašo ēdienkarti.

"Pirmajā ēdienā mums parasti bija borščs – ukraiņu karstais vai aukstais. (..) Otrajā ēdienā cepu cepeti, kotletes. Cepetim ņēmu cūkgaļu, kakla gabalu, manuprāt, pašu labāko gaļu – nav pārāk trekna, toties mīksta. (..) Vareņiki Ļoņam garšoja ar kartupeļiem, skābētiem kāpostiem, ceptiem sīpoliem, bet pīrāgi – ar zirņiem."


Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Leģendas". Vēl vairāk stāstu lasi "Leģendu" jaunākajā numurā.

Source info

žurnāls "Leģendas"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl