Padomju sievas. Lielais dzelzs krampis – lēdija Hruščova
Foto: Sputnik/Scanpix

Ņikitas Hruščova sieva Ņina tikai fotogrāfijās izskatās kā omulīgs krievu patvāris – korpulenta tante ar siltu smaidu. Patiesībā viņa bija labi izglītota, zināja valodas un vēsā mierā tika galā gan ar pieciem bērniem un vīru, gan oficiālajās ārzemju vizītēs.

Nav korekti salīdzināt sievietes ar 30 gadu starpību un pilnīgi atšķirīgu dzīvesveidu! Tā asi teikts kādā interneta lasītāju forumā, komentējot leģendāro attēlu, kur plecu pie pleca stāv divu lielvalstu pirmās lēdijas – Ņina Hruščova un Žaklīna Kenedija. 1961. gadā Vīnē uzņemtā fotogrāfija griež līdz kaulam – tik liels ir kontrasts, tik daudz par divām pilnīgi atšķirīgām dzīvēm var pateikt ar vienu pašu fotogrāfiju.

ASV smalkā cepurīte, frizūra un elegantais kostīmiņš pret PSRS aizmugurē saņemtajiem matiem un raibo apģērba gabalu, kas atgādina tradicionālo padomju sievietes halātu. Citā kadrā Ņinas Hruščovas sastrādātās rokas bikli tur nelielu izejamo somiņu, kamēr Kenedija savējās ietērpusi sniegbaltos cimdos.

Padomju sievas. Lielais dzelzs krampis – lēdija Hruščova
Foto: Vida Press

Ņina Hruščova bija pirmā Padomju Savienības līdera sieva, kas izgāja plašākā sabiedrībā un devās līdzi vīram ārzemju vizītēs. Īsts pārbaudījums aiz dzelzs priekškara dzīvojošai sievietei, kurai lielākās iziešanas bija stundām ilga stāvēšana Komunistiskās partijas ceremoniālajās svinībās un Sarkanā laukuma parādēs. Vēlāk savās atmiņās Hruščova nekad nav pieminējusi, kā tika galā ar Rietumu etiķeti un kā jutās, vērojot PSRS un citu valstu krasos attīstības kontrastus. Tiesa, fotogrāfijās iemūžinātais vienkāršas lauku tantes tēls ir pavisam maldinošs. Ar labajām angļu un franču valodas zināšanām, augstāko izglītību, nosvērtību un precizitāti Ņina Hruščova bija ģimenes lielais dzelzs krampis.

Ar kartupeļiem un cūkgaļas gurnu

Ņina Kuharčuka [meitas uzvārdu viņa pasē saglabāja visu mūžu] piedzima 1900. gadā dziļos laukos Vasiļjevas sādžā Holmas apgabalā – Ukrainas daļā, kura piederēja Polijas karaļvalstij, savukārt tā bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Tādējādi ģimenē visi runāja dzimtajā ukraiņu valodā. Sveša nebija arī poļu valoda, bet skoloties nācās krieviski.

Divpadsmit gadu vecumā Ņina pabeidza dzimtās Vasiļjevas skolu un būtu palikusi ar dažu klašu izglītību tāpat kā viņas nākamais vīrs Ņikita Hruščovs, ja vien pašaizliedzīga skolotāja nebūtu pamanījusi meitenes talantus. Viņa pierunāja vecākus, nabadzīgus zemniekus, sūtīt meitu tālāk skoloties uz pilsētu. 1912. gadā tēvs iecēla ratos Ņinu, "kartupeļu maisu un cūkgaļas gurnu un brauca uz Ļubļinu" [mūsdienās tā ir pilsēta Polijā], kur pierakstīja meitu ģimnāzijā. Kārtīga skološanās gan nesanāca, jo pēc diviem gadiem sākās Pirmais pasaules karš, toties kara jukas Ņinai palīdzēja tik elitārā meiteņu skolā Odesā kopā ar garīdznieku un ierēdņu atvasēm, kas deva neatsveramas svešvalodu zināšanas.

1920. gadā viņa iestājās Komunistiskajā partijā un strādāja par partijas propagandisti ukraiņu sādžās – Ņinai bija iedzimts pedagoģes talants. Drīz vien divdesmitgadniece izpelnījās ievērību un tika iecelta par Rietumukrainas Komunistiskās partijas sieviešu nodaļas vadītāju, bet gadu vēlāk tika nosūtīta uz Maskavu, kur Sverdlova Komunistiskajā universitātē pusgadu skolojās politekonomijā. Kursus viņa pabeidza, saņēma jaunu uzdevumu, bet ceļā uz to pēkšņi saslima ar tīfu.

Raksts tapis sadarbībā ar žurnālu "Leģendas". Vairāk stāstu, kas jāzina, lasi žurnāla septembra numurā!

Source info

žurnāls "Leģendas"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl