Pavārmākslas māte un viņas bērni. Zupas dosjē
Foto: Shutterstock

Brīdī, kad cilvēks atrada uguni un iemācījās uzvārīt ūdeni, viņš sev atklāja arī zupas priekus. Daudzu valstu iedzīvotāji gatavi apgalvot. ka zupu atklājuši tieši viņi. Katrs paliek pie savas taisnības, un izšķirt strīdu nav nepieciešams, jo svarīgākais ir garša!

Zupa patiesībā ir jebkas, ko var izvārīt ūdenī, pienā, vīnā, buljonā un ēst ar karoti. Zupas receptes var atrast vai ikkatrā zemeslodes nostūrī. Jau izsenis ķīnieši stiprinājās ar rīsu un pupiņu zupām, bizantieši deva priekšroku dārzeņu un zivju virumam. Lēcu zupa bija galvenais ēdiens grieķu karavīriem, lai uzturētu možu garu un kaujas sparu. Korsikā slavē kazas piena zupu, bet Indijā – dārzeņu virumu.

Gardēžu un eksperimentētāju titulu noteikti pelnījuši romieši. Viņi zupu aizdarīja ar vīnu, medu un piparmētrām. Savukārt inkiem droši var piešķirt dīvainākās zupas vārītāju godu – viņi katlā savārīja zosu kājas un pīļu izkārnījumos nogatavinātas sēklas.

Ar rokām ēdamā

Senākās liecības par karstu virumu rodamas akmens laikmetā, kad vēl nebija izgudroti katli. Tos aizstāja ar ūdens izturīgiem ādas maisiem. Par garšas kvalitāti un niansēm var vien izteikt minējumus, taču galvenais ieguvums bija karsts šķidrums, kas spēcināja un sasildīja mūsu senčus.

Pagāja vairāki gadsimti, līdz cilvēki atklāja formulu – uguns un ūdens izturīgs trauks, ūdens, piedevas. Pirmās īstās zupas radītāju tiesības pieder Mezopotāmijas iedzīvotājiem – šajā zemē to vārīja aptuveni 6000 gadu pirms Kristus. Tālākais zupas ceļš jau bija paredzams – Ēģipte, Grieķija, Roma.

Pirmajā zupā, par kuru saglabājušās liecības no seniem laikiem, viena no sastāvdaļām bijusi nīlzirga gaļa. Kad zupa nonāca Eiropā, vieglāk, protams, bija noķert vistu.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Eiropa sātīgo virumu iepazinusi 5000 gadu pirms Kristus. Zupas bija visdažādākās, taču tajās dominēja graudi, tāpēc pirmā katlā vārītā zupa patiesībā tāda putra vien bija. Tam ir savs izskaidrojums, jo šķidru viru nemaz nebija ieteicams vārīt. Karošu nebija, visus ēdienus ēda ar rokām, tāpēc bija nepieciešama vajadzīgā konsistence. Savukārt zupas sašķidrināšanās veicināja karošu rašanos. Sākumā to vietā izmantoja maizi, ko mērcēja spēcinošajā šķidrumā, dažkārt biezo zupu arī ielēja izdobtajā maizes viducī. Vēlāk modē nāca gliemežvāki, dažādas čaulas, kas attāli atgādināja karoti. Tad gandrīz vienlaikus visā pasaulē cilvēki sāka no koka grebt seklākas un dziļākas karotes.

Source info

žurnāls "Leģendas"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl