Vēstures noslēpumi: dižā Mēness blēdība

Vēstures noslēpumi: dižā Mēness blēdība
Foto: Wikipedia

Ticēt vai neticēt rakstītam vārdam? 19. gadsimtā pēc publikācijām par dzīvi uz Mēness šādu jautājumu sev uzdeva ne viens vien. Taču amerikāņu laikrakstā apdzejotā Mēness flora un fauna bija tik interessante, ka vairākums publikas to uztvēra nopietni.

1835. gada augusta pēdējā nedēļā amerikāņu laikrakstā "New York Sun" pirmajā lappusē parādījās virsraksts: "Sera Džona Heršela nesenie dižie astronomiskie atklājumi Labās Cerības ragā." Rakstā bija uzskaitīti tālaika slavenā astronoma Heršela atklājumi un pieminēts, ka viņš nesen izveidojis milzīgu teleskopu, kas darbojoties pēc jauniem principiem. Rakstā arī bija apgalvots, ka Heršels izveidojis "jaunu teoriju par komētu fenomenu", atklājis jaunas planētas un sauļu sistēmas, kā arī atrisinājis ikvienu problēmu matemātiskajā astronomijā. Pēc visa šā uzskaitījuma parādījās maza, it kā gandrīz nejauša piezīme par to, ka astronoms atklājis dzīvību uz Mēness.

Raksts no pirmā vārda līdz pēdējam bija viltots. Heršels nebija nedz atklājis dzīvību uz Mēness, nedz veicis atklājumus astronomijā, ko "New York Sun" autors, kas sevi dēvēja par Dr. Endrū Grāntu, viņam "pierakstīja". Pats slavenais astronoms par viņam piedēvētajiem sasniegumiem uzzināja krietni vēlāk.

Sarkani ziedi un apaļi zvēri

Rakstu sērija, ko vēlāk nodēvēja par Dižo Mēness blēdību, sākās 21. augustā, kad laikrakstā bija ievietots pavisam neliels rakstiņš, lai iekārdinātu publiku. Kopumā sērijā par dzīvi uz Mēness bija seši raksti, to apjoms sasniedza 17 tūkstošus vārdu. Lasītāju uzmanību piesaistīja, katrā rakstā ievijot "āķi", kas ļāva nojaust – turpmākās publikācijas būs vēl sensacionālākas.

Pirmo garo rakstu publicēja 25. augustā. Tas, ka Heršels atklājis dzīvību uz Mēness, šeit tika pieminēts tikai garāmejot. Galvenā uzmanība bija vērsta stāsta pamatu pamatam – neparastajam teleskopam, kas esot tik jaudīgs, ka parādot tālus objektus neticami skaidri.

Pilnus apgriezienus Mēness apraksts uzņēma otrajā sērijas rakstā. Tajā bija sīki izklāstīts, kā Heršels 1835. gada 10. janvārī pavērsis savu jauno ierīci pret Mēnesi. Viņa acīm pavērusies skaista bazalta klints, kas visnotaļ atgādinājusi tās klintis, kas sastopamas uz Zemes. Noregulējis teleskopu, Heršels atklājis, ka klinti klāj tumši sarkanu ziedu paklājs.

Ātri vien parādījās mākslinieku versijas par to, kā izskatās Mēness radījumi un vide.

Ziņa, ka uz Mēness ir dzīvības formas, lasītājiem bija nodota. Tagad atlika vien pievienot aizvien vairāk un vairāk pārsteidzošā. Par augu valsti bija skaidrs, tāpēc nākamais raksts vēstīja par dzīvniekiem uz Zemes pavadoņa. Tur esot sastopami bizoniem līdzīgi četrkājaiņi, kazas, kas laistās zilganos un vara toņos, arī kāda ļoti dīvaina amfībija – pilnīgi sfēriskas formas radījums, kas lielā ātrumā veļas pa oļu pludmali.

Inteliģenti bebri

Stāsts par Mēness apdzīvotību risinājās jo tālāk, jo interesantāk. Trešajā rakstā bija informācija par Mēness ģeoloģiju – ovāliem kalniem un izdzisušiem vulkāniem. Mistiskais autors Dr. Grānts papildināja Mēness floras un faunas sarakstu ar jauniem piemēriem, minot, ka zinātnieki kopumā saskatījuši 38 koku sugas, divreiz vairāk augu, deviņas zīdītāju sugas un piecus dažādus oldējējus. Taču paši interesantākie šai rakstā minētie radījumi bija inteliģenti bebri, kas pārvietojās uz divām kājām un nēsāja savus mazuļus priekšķepās. Bebri, pēc Dr. Grānta paustā viedokļa, dzīvoja būdās, kas izskatījās labāk celtas par dažu labu mežoņu būdu uz Zemes, un pa jumta atverēm nāca ārā dūmi, kas, protams, nozīmēja, ka gudrie dzīvnieki iemācījušies apieties ar uguni.

Rakstus par dzīvību uz Mēness pārtulkoja franču, vācu, itāļu, velsiešu un daudzās citās valodās. 1886. gadā pat publicēja šā viltojuma saīsinātu versiju.

Ceturtais raksts bija visas sērijas virsotne. Tajā bija vēstīts, ka zinātnieki uz Mēness atklājuši būtnes, kas ir līdzīgas cilvēkiem. Atšķirībā no Zemes ļaudīm tie viscaur, izņemot seju, esot klāti ar īsu, mirdzošu vara krāsas spalvu, piedevām tiem esot plēves spārni, kas sakļautā veidā cieši piegulst mugurai. Seja šīm būtnēm esot iedzeltena un mazliet atgādinot orangutanus.

Saskaņā ar rakstu cienījamais astronoms Heršels esot cilvēkveidīgās būtnes nodēvējis par Vespertilio-homo, tas ir, cilvēkiem sikspārņiem. Esot novērots, ka šie radījumi iesaistās dzīvās sarunās cits ar citu, kas apliecinot to saprātu. Dr. Grānts piemin, ka Mēness iedzīvotāji darījuši arī ko tādu, kas "varētu nesaskanēt ar mūsu, Zemes iemītnieku, priekšstatiem par pieklājību", acīmredzami dodot norādi uz publisku pārošanos.

Augstākā rase

Pēc šīm satraucošajām ziņām rakstu sērijas autoram bija izaicinājums padarīt Mēness dzīves aprakstus joprojām tikpat aizraujošus. Viņš rada izeju, apcerot teleskopā atklātu templi, kas izskatījies pamests, kaut bijis celts no pulēta safīra. Mistiskās būves sīks apraksts sagatavoja lasītāju nākamajam – pēdējam – rakstam sērijā. Tajā, protams, tika atklāta vislielākā sensācija – astronoms esot atklājis Vespertilio-homo augstāko rasi, kas dzīvojot safīra tempļa tuvumā. Šīs būtnes salīdzinājumā ar iepriekš atklātajiem sikspārņcilvēkiem bijušas lielākas, gaišākas un arī citos aspektos daudz attīstītākas. Vērojumu rezultātā noskaidrots, ka šī patiesi ir visaugstāk attīstītā Mēness dzīvības forma, kas valda pār visām pārējām. Mēness "pārcilvēki" novērojumu laikā esot lidinājušies apkārt, vākuši augļus, peldējušies un komunicējuši savā starpā. Dr. Grānts rakstā piemin, ka uz Mēness visi dzīvojot ļoti draudzīgi un neviena suga nedarot pāri otrai.

Ziņa par dzīvības atklāšanu uz Mēness kļuva par vienu no visvairāk apspriestajām Ņujorkā. Notika spraigas debates par to, vai šī informācija atbilst patiesībai un, ja tā ir, kāda ietekme atklājumam būs uz pasaules kārtību.

Vēl pirms raksta "New York Sun" savu viltojumu par Mēness dzīvi publicēja rakstnieks Edgars Allans Po. Tagad tas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem zinātniskās fantastikas darbiem pasaulē. Po stāsts, ko sākotnēji nodēvēja par reportāžu, vēsta par kāda vīra ceļojumu uz Mēnesi gaisa balonā.

Jau augusta beigās faktiski visa Ņujorkas prese bija pārpublicējusi aizraujošo stāstu, tā vairojot tā popularitāti. Drīz vien sensāciju pārķēra mediji Baltimorā, Filadelfijā un Bostonā, bet pēc mēneša par satraucošajiem atklājumiem vēstīja Eiropas laikraksti. Lai arī kur ziņa par Mēness dzīvi nonāktu, tā izraisīja lielu publikas interesi.

Ap to pašu laiku, kad rakstus sāka publicēt Eiropā, "New York Sun" lielākais sāncensis "New York Herald" ziņoja, ka dižā Mēness blēdība joprojām cirkulē apkārt, tai pa godu pat tapusi teātra izrāde un kāds muzejs ātri sarīkojis gleznu izstādi par šo tēmu.

Kurš kuru popularizēja?

Ilgus gadus pēc tam, kad "New York Sun" paziņoja par Mēness pētījumu pēkšņu izbeigšanu, jo esot nodegusi observatorija, un bija kļuvis skaidrs, ka rakstu sērija ir blēdība, pastāvēja uzskats, ka tā radīta laikraksta popularitātes veicināšanai. Mūsdienās pētnieki sliecas domāt, ka, visticamāk, "New York Sun" popularitāte, kas bija ārkārtīgi liela arī pirms publikācijām, veicināja blēdības izplatību.
Astronoms Džons Heršels, beidzot uzzinājis, kādi atklājumi viņam tiek piedēvēti, sākotnēji bija ļoti uzjautrināts, taču drīz vien viņa sajūsma izvērtās nīgrumā, jo zinātniekam nemitīgi vajadzēja atbildēt uz jautājumiem, ko vaicāja cilvēki, kas visā nopietnībā ticēja dzīvībai uz Mēness.

Kas bija doktors Grānts?

Rakstu sērijas par Mēness iedzīvotājiem autors doktors Endrū Grānts bija tikpat viltots kā viss viņa opuss. Tiek uzskatīts, ka īstais rakstu radītājs bija Ričards Adamss Loke, Kembridžā skolojies reportieris, kas rakstu sērijas publicēšanas laikā strādāja laikrakstā "New York Sun". Loke gan nekad publiski neatzina, ka ir rakstu autors, un bija daudz baumu, kas norādīja uz citiem rakstītājiem. Tika minēti vēl vismaz divi iespējamie autori. Viens no tiem bija franču astronoms Žans Nikolā Nikojē, kas raksta publicēšanas laikā ceļoja pa Ameriku, tiesa, tolaik viņš bija Misisipi, nevis Ņujorkā. Par otru dižās Mēness blēdības iespējamo autoru uzskatīja Lūisu Geilordu Klārku, literārā žurnāla "The Knickerbocker" redaktoru.

Tomēr visi pierādījumi liecina, ka īstais autors bija Loke. Pētnieki uzskata: viņu vadījusi vēlme, pirmkārt, radīt sensāciju un, otrkārt, pasmieties par dažādām ekstravagantām astronomijas teorijām, kas 19. gadsimtā bija kļuvušas populāras. Piemēram, 1824. gadā Minhenes universitātes astronomijas profesors Francis fon Gruithuizens publicēja darbu, kurā apgalvoja: uz Mēness virsmas novērojis dažādus krāsu toņus, kas saistāmi ar dažādu veidu veģetāciju un klimata joslām. Savā teleskopā ieraudzīdams ģeometriskas formas, profesors bija pārliecināts, ka tās liecina par sienu, nocietinājumu, pilsētu un ceļu eksistenci uz Mēness. Varētu būt, ka Lokes izsmiekla mērķis nebija tikai šis profesors, bet arī mācītājs Tomass Diks, ko pazina kā "kristīgo filozofu". Ar nezināmu metožu palīdzību cienīgtēvs bija izkalkulējis, ka Saules sistēmā ir 21,9 triljoni iedzīvotāju, no tiem uz Mēness – četri miljoni 200 tūkstoši. Mūsdienās šādi apgalvojumi izklausās pēc slikta joka, bet tolaik Tomasam Dikam bija daudz piekritēju intelektuāļu vidū.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Leģendas". Vēl vairāk stāstu lasi "Leģendu" jaunākajā numurā.

Source info

žurnāls "Leģendas"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl