Vēstures noslēpumi: elektriskā krēsla stāsts

Vēstures noslēpumi: elektriskā krēsla stāsts
Foto: AP/Scanpix

Elektriskais krēsls tika izgudrots pirms 115 gadiem un tolaik uzskatīts par līdzekli, ar kuru vishumānāk izpildīt nāvessodu. Patiesībā tā izgudrotājus vadīja savtīgi mērķi, nevis vēlme atvieglot notiesāto dzīves mirkļus.

19. gadsimta beigās, pateicoties Tomasa Edisona izgudrojumam, pasaulē sāka aizvien vairāk izmantot elektrību. Zobārsts no Ņujorkas štata Bufalo pilsētas Alfrēds Sautviks reiz redzēja kādu iedzīvotāju pieskaramies kailiem elektroģeneratora vadiem pilsētas elektrostacijā. Vīrietis nomira, pēc Sautvika domām, ātri un nesāpīgi. Zobārsts uzskatīja, ka nāvessods ar elektrību kā humānāks un ātrāks veids varētu nomainīt pakāršanu.

Vispirms Sautviks to pārrunāja ar vietējās dzīvnieku aizsardzības biedrības vadītāju, piedāvādams nevajadzīgos dzīvniekus nevis slīcināt, bet raidīt viņsaulē ar elektrību. Ideja dzīvnieku aizstāvim iepatikās, un Sautviks sāka eksperimentēt. Pēc laika zobārsts parādīja rezultātus ietekmīgam draugam – senatoram Deividam Makmilanam –, pārliecinādams, ka galvenā šā nāvessoda priekšrocība ir nesāpīga un ātra nāve.

Makmilans cīnījās pret nāvessoda atcelšanu, viņam ideja patika, it īpaši arguments, ka šādu soda veidu nevarēs saukt par cietsirdīgu un nehumānu. 1886. gadā tika pieņemts Likums par humāna un pieņemama nāvessoda izpildīšanas izmeklēšanas komisijas radīšanu. Komisijā iekļāva arī Sautviku. Tās slēdziens, izklāstīts uz 95 lappusēm, īsumā bija šāds: elektrības izmantošana ir vislabākā metode nāvessoda izpildīšanai, un tai jāaizvieto pakāršana.

Līdzstrāva vai maiņstrāva?

Atlika atrisināt jautājumu par ierīci, ar kuru jauno soda veidu izpildīt, kā arī to, kāda tipa elektrisko strāvu izmantot – maiņstrāvu vai līdzstrāvu. Ar ko tās atšķiras, un kura vairāk piemērota soda izpildīšanai? Jau ilgi pirms Edisona dažādu valstu zinātnieki risināja šo problēmu, taču nevienam nebija izdevies izmantot elektrību sadzīvē.

Edisona izstrādātā sistēma izmantoja līdzstrāvu, un tai bija savi mīnusi. Šī strāva plūst vienā virzienā, un tās padeve nav iespējama lielos attālumos, tādēļ, lai nodrošinātu ar elektrību kaut nelielu pilsētu, bija jābūvē elektrostacijas. Izeju atrada horvātu zinātnieks Nikola Tesla, kam nedeva mieru maiņstrāvas izmantošanas ideja.

Maiņstrāva maina virzienu vairākas reizes sekundē, radot magnētisko lauku, bet nezaudējot elektrisko spriegumu. Dažas pilsētas izmantoja maiņstrāvas sistēmu un ar to piesaistīja investorus. Viens no tiem bija Džordžs Vestinghauss, kas grasījās padarīt maiņstrāvas izmantošanu par ienesīgu pasākumu, tomēr Edisona līdzstrāvas tehnoloģija tolaik bija populārāka. Tesla strādāja Edisona labā, taču tas nepievērsa uzmanību viņa izgudrojumiem un priekšlikumiem, līdz zinātnieks iesniedza atlūgumu.

Vestighauss nopirka no Teslas 40 patentus, un pēc dažiem gadiem vairāk nekā simts pilsētas izmantoja maiņstrāvas sistēmu. Edisona uzņēmums sāka zaudēt pozīcijas.
Kļuva acīm redzams, ka maiņstrāvas sistēma agri vai vēlu nomainīs līdzstrāvas sistēmu. Taču Edisons tam neticēja un mēģināja pierādīt, ka viņa sistēma ir patērētājam drošāka.

Titānu cīņas

Izgudrotāju cīņas par strāvas veidu, ko izmantos nāvessoda ierīcē, šķita nebeidzamas. Edisons nevēlējās, lai viņa izgudrojums asociētos ar nāvi, un publicēja brošūru "Brīdinājums", kurā norādīja uz līdzstrāvas drošību. Uzstājoties komisijas priekšā un stāstot par nāvessoda metodes risinājumu, leģendārais izgudrotājs pārliecināja klātesošos, ka nāve no elektrības ir nesāpīga un ātra, taču – izmantojot maiņstrāvu.

Pirmais nāvessods ar elektrību tika izpildīts 1889. gada 1. janvārī. Vēl vairākus desmitus gadu pēc šā notikuma nāvessoda ierīci dēvēja par Vestinghausa krēslu.

Elektriskais krēsls kā nāvessoda izpildes palīglīdzeklis izmantots tikai Amerikas Savienotajās Valstīs un dažas desmitgades arī Filipīnās.

Pirmais jaunuma "izmēģinātājs" bija slepkava Viljams Kemlers. Saprotamu iemeslu dēļ viņš nevarēja aprakstīt savas sajūtas, taču novērotāji sprieda: 20 sekundes pēc nāvessoda izpildes sākšanas noziedznieks joprojām bija dzīvs. Vajadzēja ieslēgt augstāka sprieguma strāvu un uz ilgāku laiku. Šis nāvessods amerikāņu sabiedrībā izraisīja daudz protestu. Nākamo sodu izpildīšanas metode tika koriģēta, ģenerators kļuva jaudīgāks, vadi – resnāki. Otro elektrodu pieslēdza nevis mugurkaulam kā sākumā, bet rokai. Katrs nākamais nāvessods bija labāk izpildīts, un ar laiku sabiedrība pieņēma jauno metodi.

Nāvessoda tehnoloģija

Nonāvēšana ar elektrisko krēslu ir šāda: noziedznieku nosēdina krēslā, piesienot pie tā ar ādas siksnām un nostiprinot delmus, potītes, gurnus un krūtis. Divus vara elektrodus nostiprina uz izskūtām ķermeņa daļām: vienu uz kājas, otru – uz galvvidus. Elektrodus noklāj ar īpašu gelu labākai strāvas vadāmībai un ādas degšanas mazināšanai. Uz sejai uzvelk necaurspīdīgu masku. Bende nospiež slēdzi uz kontroles paneļa. Pirmā sprieguma izlāde ir 1700–2400 voltu, un tā ilgst 30–60 sekundes. Laiks tiek noteikts ar taimeru jau iepriekš, un strāva atslēdzas automātiski. Pēc divām izlādēm ārsts apskata, vai noziedznieks jau nonāvēts. Nāve iestājas sirds apstāšanās un elpošanas paralīzes dēļ.

Mūsdienās secināts, ka strāvas iziešana cauri smadzenēm neizraisa acumirklīgu sirds apstāšanos, bet tikai pagarina mocības. Tagad noziedzniekiem veic iegriezumus un ievada elektrodus kreisajā plecā un labajā gurnā, lai izlāde notiek tieši cauri aortai un sirdij.

Kaut arī visas nāvessoda metodes tādā vai citādā veidā ir cietsirdīgas, tieši elektriskajam krēslam raksturīgi bieži un traģiski traucējumi, kas rada notiesātajam papildu ciešanas. Tādēļ mūsdienās Amerikā tajos štatos, kur nāvessods atļauts, to izpilda ar letālu injekciju. Tikai pāris štatos joprojām izmanto elektrisko krēslu un noziedzniekiem ļauj izvēlēties soda veidu – krēslu vai injekciju.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Leģendas". Vēl vairāk stāstu lasi "Leģendu" jaunākajā numurā.

Source info

žurnāls "Leģendas"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.