Vēstures noslēpumi: kā viduslaikos tiesāja dzīvniekus

Vēstures noslēpumi: kā viduslaikos tiesāja dzīvniekus
Foto: Gene Bakner / cc

Dzīvnieku tiesas procesi viduslaikos bija ierasti. Līdz pat 18. gadsimtam daudzās Eiropas valstīs tiesāja četrkājaiņus, kuri bija izdarījuši kādu "cilvēcīgu" noziegumu.

Kukaiņus un putnus, zīdītājus un čūskas viduslaikos tiesāja tāpat kā cilvēkus – izmeklēja lietu, nopratināja, spīdzināja. Tiesas sastāva priekšā uzstājās gan apsūdzētāji, gan aizstāvji. Tajos laikos tas nevienu neizbrīnīja, jo uzskatīja, ka dzīvnieki darbojas apzināti, tātad tiem jāatbild par saviem nodarījumiem pēc visiem noteikumiem.

Viduslaiku dzīvnieku tiesas procesus nosacīti var dalīt divās kategorijās – civilās un kriminālās lietās. Pirmās bija mierīgas un attiecībā uz "Dieva radībām" taisnīgas. Pirms sprieduma nolasīšanas pie apsūdzētā vērsās ar šādiem vārdiem: "Tu, Dieva radība, es tevi cienu. Tev pieder zeme, tieši tāpat kā man, un es nedrīkstu vēlēties tavu nāvi. Taču tu man kaitē, jo pretendē uz manu mantojumu, izposti vīnogulājus, aprij labību, atņem mana darba augļus. Varbūt man tas viss nepienākas, jo es esmu ne vairāk un ne mazāk kā nelaimīgs grēcinieks. Es skaidroju tev savu vainu, lūgšu Dieva žēlastību, norādīšu vietu, kur varēsi dzīvot, un tad tev vajadzēs aiziet prom. Bet, ja nepakļausies, es tevi nolādēšu."

Šveices paradokss

Tomēr, kad šie aicinājumi nedarbojās, vajadzēja vērsties tiesā. Taču tiesa pret kaitniekiem izturējās līdzjūtīgi un nesteidzās tos sodīt. 1479. gadā kādā Šveices kantonā iedzīvotāji vērsās tiesā pret maijvaboļu kāpuriem, kas iznīcināja dārzus un mežus. Vaboļu aizstāvis uzsāka strīdu ar tiesnešiem par to, vai vaboles bijušas Noasa šķirstā. Strīds ilga divus gadus, bet kāpuri tikmēr turpināja savu kaitniecisko darbību.

Vienlaikus kāda cita Šveices miesta iedzīvotāji iesniedza sūdzību pret baltajiem tārpiem, taču tie tiesā neieradās. Tad tiesa iecēla tārpu prokuroru un advokātu un ar visām formalitātēm ķērās pie lietas izskatīšanas. Pēc iztiesāšanas likuma kalpi, ņemot vērā, ka "tārpi ir Dieva radības, kam ir tiesības uz dzīvi, no kā izriet, ka būtu netaisnīgi atņemt tām eksistences līdzekļus", nolēma pārvest kukaiņus uz mežainu apvidu, kur tie varētu mierīgi dzīvot, nevienam nenodarot ļaunumu. Pēc dažiem gadiem šā paša miesta iedzīvotāji ierosināja lietu pret mušām. Tiesnesis norīkoja apsūdzētajiem ne tikai advokātu, bet arī aizbildni, kas panāca mušu pārvešanu uz citu vietu. Iedzīvotāji bija spiesti atvēlēt diezgan lielu platību, kur kukaiņi varēja dzīvot.

Vēl slavenāks ir kukaiņu tiesas process, kas arī norisinājās Šveicē 1545. gadā, – šķiet, tieši šveicieši bija īpaši neiecietīgi, bet, iespējams, viens precedents radīja nākamo. Pateicoties aizstāvja izmanībai un daiļrunībai, kaitnieces vaboles tika notiesātas ar pārcelšanu uz citu vietu, turklāt īpaša komisija ilgi meklēja, uz kurieni Dieva radības varētu pārvest. Atrodot zemes gabalu, komisija izveidoja dokumentu, kas apliecināja vaboļu tiesības izmantot šo zemes gabalu. Vietējie iedzīvotāji ar grūtībām panāca atļauju iet tam cauri, turklāt ar noteikumu, ka "vaboļu ganībām netiks nodarīts kaitējums". Taču vaboles tā arī nepārcēlās, tāpat kā to neizdarīja arī pārējie kukaiņi, neņemot vērā tiesnešu lēmumu.

Mazo brāļu vaina

Ne mazāk humāni bija žurku tiesas procesi. Kāds franču advokāts izveidoja lielisku karjeru, aizstāvot žurkas un peles. 1480. gadā viņš uzvarēja prāvā, paziņojot tiesai, ka aizstāvamie nevarēja ierasties tāpēc, ka "viņu dzīvesvietas ir pārāk izmētātas – peles dzīvo daudzos miestos, bet to mājokļi ir dziļas aliņas, un skaidrs, ka, atrodoties tajās, peles nevar uzzināt par aicinājumu uz tiesu".

Tiesa noteica: visos miestos jāizziņo, ka pelēm jāierodas tiesā. Tomēr mazās grauzējas aicinājumu atkal ignorēja. Arī šoreiz advokāts tās izpestīja, paziņojot, ka pelēm grūti atnākt, jo jāspraucas cauri mežiem, gravām un purviem, turklāt ik uz soļa tām uzglūn ienaidnieki – kaķi, lapsas, pūces. Pēc tam viņš teica kvēlu runu, pierādot, ka nedrīkst apvainot visas peles kopā, bet nepieciešams noteikt katra grauzēja individuālo vainu. Tā kā tas nebija iespējams, lietu pārtrauca.

Protams, ne vienmēr advokātam izdevās attaisnot aizstāvamos. Dažkārt žurkām un pelēm piesprieda izraidīšanu. Taču tad tiesa izsniedza aizsardzības rakstu, lai tās pa ceļam neapēstu kaķi.
Pat 18. gadsimtā vēl turpinājās dzīvnieku "pilsoniskie procesi". Piemēram,1713. gadā Brazīlijā tiesāja termītus, kas izvazāja miltus un sagrauza koka stabus klostera pagrabos. Organizēta pēc visiem noteikumiem, ar apsūdzību un aizstāvību, tiesa lēma: termītiem klosteris jāpamet un jāapmetas tiem īpaši ierādītā laukā. Taču kukaiņi neklausīja, līdz ar to mūki atkāpās, jo termītus, tāpat kā cilvēkus, radījis Dievs un tie kalpo viņam, tātad tos nedrīkst aiztikt.

Smagākais soda mērs

"Kriminālajos procesos" tiesneši nebija tik humāni – vairākumu apsūdzēto pakāra vai sadedzināja sārtā. No 12. gadsimta sākumam līdz 17. gadsimtam tikai Francijā vien piesprieda vairāk nekā simt nāves sodu dzīvniekiem. Tos tiesāja gan Itālijā, gan Vācijā, gan Zviedrijā, gan Šveicē. Piemēram, par uzbrukumu cilvēkam tika pakārts bullis, kā arī nogalināts kāds zirgs, kas nospēris saimnieku. Cīrihē tiesāja vilku, kas noslepkavojis divas meitenes, bet Vācijā apraka dzīvu bulli, kura dēļ it kā sākusies neraža.

Bija arī citi soda mēri – dzīvniekus nošķīra no baznīcas. Piemēram, Lozannas (atkal Šveicē) bīskaps 1120. gadā nošķīra kāpurus un lauku peles, kuras nevēlējās pakļauties tiesas spriedumam, bet pēc gada vēl arī mušas, kas bija iekļuvušas baznīcā.

Dzīvnieki uzstājās tiesās ne tikai kā atbildētāji. Viņi skaitījās domājošas būtnes, tātad varēja būt liecinieki. Ja, piemēram, kādai personai bija uzbrukts mājās un neviens cilvēks, izņemot cietušo, nevarēja to apliecināt, kā liecinieku uz tiesu viņš varēja atvest kaķi, suni vai gaili.

Viduslaikos baznīca dzīvniekiem pievērsa daudz uzmanības, par tiem notika "zinātniski" disputi. Vieni uzskatīja, ka dzīvnieki ir Dieva radības, ka tiem ir "nemirstīga dvēsele", citi neticēja aizkapa dzīvei un tāpēc ļoti žēloja dzīvniekus, kam lemts dzīvot vienīgi uz zemes, bet daži uzskatīja – dzīvnieki ir sātana iemiesojums.

Raksts tapis sadarbībā ar žurnālu "Leģendas". Vairāk stāstu, kas jāzina, lasi žurnāla septembra numurā!

Source info

žurnāls "Leģendas"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.