Vēstures noslēpumi: Vilkabambas ilgdzīvotāju fenomens

Vēstures noslēpumi: Vilkabambas ilgdzīvotāju fenomens
Foto: Vida Press

Pavadīt šai pasaulē vairāk nekā simt gadu, joprojām strādāt un justies mundram? Ekvadoras pilsētiņas Vilkabambas iedzīvotājiem tas tāds nieks vien bija. Protams, šis fenomens piesaistīja zinātnieku uzmanību.

1970. gadā zinātnieku grupa, kas pētīja ēšanas paradumu un sirds slimību attīstības saistību, apmeklēja mazo Vilkabambas pilsētiņu Ekvadoras kalnos. Pētniekus vadīja Aleksandrs Līfs no Hārvardas medicīnas skolas. Zinātnieki atklāja, ka Vilkabambas iedzīvotājiem, kas visi lielākoties bija cēlušies no eiropiešiem, kas savulaik kolonizēja Ameriku, ir ļoti zems holesterīna līmenis un reti kuram vērojama kāda sirdskaite. Taču vēl ievērojamāks fakts bija pilsētiņas iedzīvotāju ilgmūžība – daudzi no viņiem apgalvoja, ka ir vismaz simt gadu veci, daži pat teica, ka pārsnieguši cienījamo 140 gadu slieksni. Turklāt šo dziļo vecumu apliecināja arī kristāmgrāmatas vietējā baznīcā un dzimšanas apliecības.

Vilkabambas ieleja ar stāstiem par ilgdzīvotājiem joprojām vilina daudzus, kas par spīti zinātniekiem šo vietu uzskata par ilgmūžības paradīzi.

Nākamajā gadā Lohas provincē, kur atrodas Vilkabamba, tika noorganizēta tautas skaitīšana, kas apstiprināja pilsētiņas iedzīvotāju neparasto ilgmūžību. No kopumā 819 cilvēkiem septiņi vīrieši un divas sievietes bija vairāk nekā simt gadu veci. Vietējais vīrs Migels Karpio apgalvoja, ka viņam ir 123 gadi, bet Hosē Davids teica, ka dzīvo uz šīs pasaules jau 142 gadus. Rēķinot statistiski, Vilkabambā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju bija 1100 simtgadnieku. Zinātnieki aprēķinu paspilgtināšanai piesauca Ziemeļameriku, kur tajā pašā gadā bija saskaitīts 7000 simtgadnieku. Ja amerikāņi būtu tikpat ilgmūžīgi kā Vilkabambas iemītnieki, šim skaitlim vajadzētu būt 2 500 000. Tautas skaitīšanā noskaidrojās, ka Vilkabambā vispār ir daudz vecāka gadagājuma cilvēku – ap 11 procentiem, kamēr citviet Ekvadoras lauku rajonos bija vien aptuveni četri procenti. Vēlāk tika veikta vēl viena tautas skaitīšana, kurā atklājās, ka Vilkabambā ir vēl vairāk simtgadnieku – kopumā 23.

Svētā ieleja

Vilkabambas ilgdzīvotāju slava pēc šā pētījuma strauji izplatījās, un pilsētiņa kļuva par starptautisku sensāciju. 1976. gadā amerikāņu rakstniece Greisa Helsela publicēja grāmatu "Los Viejos: Svētās ielejas ilgās dzīves noslēpumi", kurā stāstīja par savu pieredzi, nodzīvojot gadu Vilkabambā. Helsela krāšņos aprakstos vēstīja par pilsētiņas iedzīvotāju vienkāršo ikdienas dzīvi. Viņa bija apmetusies nelielā mājiņā ar klona grīdu, kas piederēja Gabrielam Eraso, kurš apgalvoja, ka viņam ir 132 gadi. Veselīgais vīrs ik dienu, mērodams ceļu uz savu nelielo lauku kalnos, sacerējis dzeju.
Helselas secinājums bija, ka Vilkabambas iedzīvotāji tik ilgi dzīvo, jo vienmēr ir aktīvi un kustīgi, tāpēc necieš no sirds slimībām vai artēriju nosprostošanās. Rakstniece arī visa gada laikā nepieredzēja nevienu kaulu lūzuma gadījumu.

Vēstures noslēpumi: Vilkabambas ilgdzīvotāju fenomens
Foto: Vida Press

Helsela nebija vienīgā, kas pārdomas par neparastajiem cilvēkiem apkopoja grāmatā. Tas un arī daudzie avīžraksti panāca, ka konkrētajā reģionā palielinājās tūristu daudzums, un Ekvadoras valdība, ņemot to vērā, pieņēma lēmumu veikt pamatīgus ieguldījumus Lohas provinces attīstībā. Kāda japāņu investoru grupa pat apsvēra iespēju Vilkabambā atvērt modernu kūrortu.

Skeptiķu panākumi

Taču, neskatoties uz to, ka Vilkabambas ilgdzīvotāji kļuva aizvien populārāki visā pasaulē, bija gana daudz skeptiķu, un arī zinātnieki uz vispārējās sajūsmas fona nepārtrauca pētniecisko darbu. Viens no tiem, kas šaubījās, bija cilvēks, kurš šo lavīnu neapzināti bija iekustinājis, sarīkojot pirmo ekspedīciju uz Vilkabambu – Hārvardas medicīnas skolas profesors Aleksandrs Līfs. Zinātnieka šaubas tikai pastiprinājās, kad viņš atklāja, ka pilsētiņas iedzīvotāji nav konsekventi, kad tiek lūgti nosaukt savu vecumu. Piemēram, kāds vīrs, kuru Līfs satika 1971. gadā, apgalvoja, ka viņam ir 122 gadi. Trīs gadus vēlāk šis pats cilvēks teica, ka sasniedzis 134 gadu vecumu. 70. gados prese daudz rakstīja par Vilkabambu, kuras iemītnieki dzīvo saskaņā ar dabu, modernā dzīvesveida izraisītā stresa neskarti. Ne velti "Vilkabamba" seno inku valodā nozīmējot "Svētā ieleja".

Sapratis, ka jānoskaidro pēc iespējas precīzs Vilkabambas iedzīvotāju vecums, Līfs pieaicināja Ričardu Mezesu no Viskonsīnas universitātes un Silviju Fromani no Kalifornijas universitātes. Tas, ko zinātnieki atklāja, viņus šokēja. Patiesībā Vilkabambā nebija neviena simtgadnieka; vecākajam pilsētiņas iedzīvotājam bija 96 gadi. Visu to, kas apgalvoja, ka ir vairāk nekā simt gadu veci, patiesais vecums bija vidēji 86 gadi. Tika izdarīts secinājums, ka Vilkabambas iedzīvotāju dzīves ilgums caurmērā neatšķiras no rādītājiem citur pasaulē un ir pat mazāks nekā vidēji Amerikas Savienotajās Valstīs.

Jo vecāks, jo labāks

Taču kā gan nopietni zinātnieki pirms tam varēja tikt tik pamatīgi maldināti? Pirmkārt, visi Vilkabambas iedzīvotāji sistemātiski pārspīlēja savu vecumu, un, jo vecāki viņi kļuva, jo vairāk gadu sev piedomāja klāt. Mezess un Fromane kā piemēru minēja konkrētu Vilkabambas iedzīvotāju Migelu Karpio Mendjetu. Viņš acīmredzot nemeloja līdz zināmam vecumam. Taču, kad vīram 1944. gadā bija 61, viņš sāka stāstīt, ka ir 70 gadus vecs, bet pēc pieciem gadiem jau sauca sevi par astoņdesmitgadnieku. 87 gadu vecumā Mendjeta stāstīja par sevi kā 121 gadu vecu vīru, bet 91 gads pārvērtās par 127.

Pētnieki pieņēma, ka mānīšanās ar vecumu nebija īpaši viņiem sagatavota izrāde, bet gadsimtiem sena Vilkabambas tradīcija, lai iegūtu lielāku cieņu vidē, kur liels vecums ir līdzvērtīgs lielam godam. Taču, kā uzskatīja Aleksandrs Līfs, zinātnieku un vēlāk arī tūristu interese vēl vairāk palielināja atstarpi starp patieso gadu skaitu un to, kas tika nosaukts publiski.

Vilkabambas iedzīvotāju vidējais vecums ir lielāks nekā citviet Ekvadorā, un tas saistīts ar visā pasaulē novērojamo tendenci, ka jauni ļaudis mēdz pamest dzimtās vietas, lai apliecinātu sevi lielpilsētās.

Vēl viens kļūdas iemesls bija vienādu vārdu došana paaudžu paaudzēs mazajā komūnā. Tas aizveda zinātniekus pa nepareizām pēdām, pētot kristāmzīmes un vecas dzimšanas apliecības. Vilkabambas iedzīvotāji varēja uzdot par saviem datiem kāda tēvoča vai cita radinieka ar identisku vārdu un uzvārdu dzimšanas gadu. Šis pārpratums tika noskaidrots visai ātri, kad pētnieki palūdza Vilkabambas iedzīvotājiem nosaukt savu krustvecāku vārdus.

Tomēr, kaut arī izrādījās, ka Vilkabambas vecajie prasmīgi visus apmānījuši un patiesībā nedzīvo ilgāk kā citi, viņiem bija viens mierinājums. Pētnieki nonāca pie secinājuma, ka Vilkabambas iedzīvotāju dzīvesveids, kas nozīmē smagu darbu augstu kalnos savienojumā ar mazkaloriju diētu, kurā ir ļoti maz tauku, nodrošina, ka arī lielā, kaut ne mītiskā, vecumā viņi ir ļoti veselīgi un spēcīgi.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Leģendas". Vēl vairāk stāstu lasi "Leģendu" jaunākajā numurā.

Source info

žurnāls "Leģendas"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl