Dienvidāzijas klejotājtautas šo ādas izdaiļošanas prasmi atklāja arī aizjūras zemju, piemēram, Japānas iedzīvotājiem.
Ja agrāk tetovējumi bija saistīti ar maģiskiem un reliģiskiem rituāliem, tad japāņi tetovēšanas mākslu pārvērta par ornamentālās glezniecības veidu, mazinot tās maģisko nozīmi.
Japāņi uzsvēra tēlu dekoratīvo raksturu un krāsas, pievēršot lielu uzmanību gaismēnu spēlei, un vizuāli padarīja tetovējumus par trīs dimensiju attēliem.
Daudzu tautu kultūrā tetovēšanās ir raksturīga gan sievietēm, gan vīriešiem, Rietumu sabiedrība, tiesa gan, atzīst tikai vīriešu tetovējumus. Dāmas ar tetovējumiem ilgu laiku bija reta parādība un sabiedrībā tās uzskatīja par dīvainām. Tomēr gan Eiropā, gan citās kultūrās šīs dāmas vienmēr ir apliecinājušas kultūras tradīciju turpinājumu.
Dīvainās dumpinieces
Vēsturiski tetovējums vienmēr ir bijis atšķirības pazīme, norāde uz kaut ko īpašu. Plašākas publikas priekšā tetovētas sievietes uzdrīkstējās parādīties 19. gs. beigās kā cirka atrakciju dalībnieces. Daudzas tā nodrošināja savu neatkarību, atbrīvošanos no mājsaimnieces tradicionālo pienākumu pinekļiem.
Dīvaiņu statusu tetovētās sievietes saglabāja ilgu laiku, arī 20. gs. Pēc seksuālās brīvības revolūcijas 60. gados tetovēšanās vairs neradīja tik daudz problēmu, taču sabiedrībā zīmējumus uz ādas joprojām neatzina. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā tetovēšanās kļuva populāra dumpinieku un brīvdomātāju vidū. Tā apbūra daudzas sievietes tieši tādēļ, ka bija aizliegts auglis.
Tā nav nejaušība, ka sieviešu interese par šo izdaiļošanos pieauga laikā, kad sāka izmantot elektriskos tetovēšanas aparātus. Viena no pirmajām sievietēm Eiropā, kura ar tiem izrotāja visu ķermeni, bija Irēne Vudvorta. Ar skatuves vārdu La Belle Irene publikas priekšā viņa sāka uzstāties 1890. gadu sākumā. Irēne kļuva par paraugu daudzām sievietēm artistēm, kuras steidzās līdzīgi izrotāt savu ķermeni.
Vāciete Anetta Nerona – mūziķe, čūsku dresētāja un mags, izrotāja sevi ar Gētes, Bismarka, Šillera, Riharda Vāgnera un ķeizara Vilhelma II portretiem. Apbrīnas cienīga bija arī 268 kilogramus smagā amerikāniete Ouna Jensena, kuras ķermenis bija pilnībā noklāts ar šiem zīmējumiem. Sava ķermeņa izrotāšanai sievietes pārsvarā izmantoja kultūras un vēstures notikumus un tēlus.
No nicināma ieraduma līdz modes kliedzienam
Tetovējumi nozīmēja radikālas attieksmes izrādīšanu un pastāvošo normu ignorēšanu, īpaši sabiedrībā, kas orientēta uz drošību un ērtībām. Sieviešu vēlmi būt īpašām un izcelties puritāniski apslāpēja un ierobežoja. Tādēļ tetovējumi uz sieviešu ķermeņiem nesniedzās tālāk par kaklu un krūtīm, kas viņām ļāva slēpt ādas rotājumus no citu acīm un brīvi justies ikdienā.
Pienāca laiks, kad šo radikālo rotāšanās veidu sāka atbalstīt slavenības, kurām sievietes ar tetovējumiem var pateikties par dāvātajām pašizpausmes iespējām. Prominenti sabiedrības pārstāvji – politiķi un biznesa pasaules līderi šķīrās no milzīgām naudas summām, lai sekotu modes tendencēm, kas diktēja arī šo rotāšanos kā obligātu noteikumu. Slavenību vidū bija arī daudzas sievietes: Vinstona Čērčila māte lēdija Randolfa Čērčila bija viena no pirmajām slavenajām sievietēm, kuras plaukstas pamatni rotāja čūskas attēls, kas simbolizēja uzticību, inteliģenci, arī seksualitāti. Augstākajās aprindās tetovēšanās izvērtās gandrīz par pienākumu. Seksualitāti simbolizējošie tēli tapa par kulta talismanu un ikvienas sevi cienošas modes dāmas neatņemamu aksesuāru.
20. gadsimtā tetovēšanās popularitāte sieviešu vidū gan auga, gan mazinājās, taču pilnībā neizzuda nekad. Jau kopš 20. gadiem sievietes ir izvēlējušās šādi rotāties, kas parāda viņu gaumi un intereses. Visas iespējamās siržu, ziedu, drakonu, tīģeru kombinācijas un filmu zvaigžņu attēli ir raduši vietu arī uz sievietes ādas.
Patstāvība un neatkarība
Sieviete ar tetovējumiem apgāž tradicionālo teoriju par ķermeni kā skaistuma ideālu un sinonīmu vārdam “estētisks”. Ja tetovējums uz vīrieša ķermeņa padara viņu par drošsirdīgu un varonīgu mačo, tad uz sievietes ķermeņa tas var radīt nepiedienīgu un pat atbaidošu iespaidu. Citiem vārdiem sakot, kas ir ļauts jūrniekam, nav atļauts viņa sievai. Izpratne par sievietes ķermeni vienmēr balstījusies uz bikla skaistuma ideālu, kas drīkst piederēt tikai vīrietim, tādējādi apliecinot sen iesakņojušos priekšstatu par dzimumu lomu.
Lielāka brīvība sieviešu nodarbinātībai radās pēc II pasaules kara, kad strādājošās sievietes ieguva ekonomisku neatkarību. Par šīs neatkarības apliecinājumu kļuva vispasaules feministiskā kustība, un jaunatklātajai individualitātes apziņai drīz vien sekoja arī tetovēšanās popularitātes pieauguma vilnis. Par pirmo grupējumu, kas šādi rotājoties skaidri pauda totālās brīvības idejas, var uzskatīt sieviešu motociklistu kustību, kur zīmējumi uz ķermeņa apliecināja piederību grupējumam, vīriešu un sieviešu vienlīdzību, taču vizuāli tie bija kļuvuši daudz sievišķīgāki nekā agrāk. Grupējuma piekritēju pulkā bija gan jaunas, neprecētas un neatkarīgas sievietes, gan brīvdomīgas mājsaimnieces, gan karjeru veidojošas biznesa sievietes.
Tetovēšanās sieviešu vidū vairs nebija neierasta parādība, tā arī neatspoguļoja tikai vēlmi atšķirties no sabiedrībā valdošajām normām. Tā bija jauna interešu joma, kas apvienoja visu sociālo slāņu pārstāves. Sievietes, kuras atšķirībā no vīriešiem bioloģiski ir zinošākas un atbildīgākas par savu ķermeni, bija atradušas simbolisku risinājumu savas individualitātes un pasaules uztveres izpausmei.
Tetovētie simboli
Lai kādi būtu iemesli sievietēm rotāties ar tetovējumiem, tā ir un paliek norāde uz atšķirīgiem periodiem viņas dzīvē, sociālo un politisko nostāju, sabiedrisko atzinību un šķirisko piederību. Vai zīmējums izskatās iekārojams, neķītrs vai pat atbaidošs, nosaka sabiedrībā valdošā kultūra.
Ķermeņa rotāšanu ar tetovējumiem var uzskatīt par savdabīgu opozīciju dabas dotumiem, tajā ir apvienoti maģijas un mākslas elementi. Šī māksla ir saistīta ar vizuālo saziņu, reliģiju un literāriem vēstījumiem. Tas ir viens no cilvēka pašizpausmes veidiem, mēģinājums iegūt “otru ādu”, kas ir savdabīgs sociālā statusa simbols.
Tetovējums ir zīme, kas apliecina vēlmi nostāties pret sabiedrībā valdošajām normām, bet tas ir arī elements uzmanības piesaistīšanai. Turklāt, ja cilvēks apzināti izvēlas “maldu ceļus” ģērbšanās manierē un matu griezumā, šie zīmējumi ir vēl viens apliecinājums savas identitātes meklējumiem.
Tetovējums ir simbols, jo daudzās gudrās grāmatās par simbolu sauc attēlu, kas bez vārdiem nodod vēstījumu. Šīs zīmējums šai ziņā ir pielīdzināms grafikai un gleznai, pirmajiem cilvēku savstarpējo attiecību līdzekļiem. Runājot par dažādiem saziņas paņēmieniem un līdzekļiem uzmanības pievēršanai, lielāka ietekme ir tiem simboliem, kam ir noteikta nozīme neatkarīgi no mūsu ticības, pārliecības vai dzīves stila.
Apkārtējā pasaulē ir daudz dažādu simbolu: cieņu apliecinoši un vēsturiski, reliģiski un patriotiski, zīmes, kas norāda beigas vai, gluži pretēji, jauna ceļa sākumu. Skatoties uz tetovējumiem, protams, varam censties izskaidrot to nozīmi, meklēt cēloņus un attaisnojumus, uzskatīt tos par ticības un pārliecības izpausmi. Taču reizēm tetovētā rozē jāprot saskatīt vienkārši skaists zieds.