Foto: Usovich PHOTO
"Radošums un mēs ir nedalāmi jēdzieni," sarunā ar "Delfi Woman" norāda aerogrāfijas meistars Aleksandrs un dizainere Natālija Kudrjašova. Pāris kopā ir jau vairāk nekā desmit gadu, pa šo laiku kļuvuši ne tikai par vecākiem, bet arī – partneri dažādu radošo projektu realizēšanā.

"Kad iepazināmies, Saša rakstīja dzejoļus, galvenokārt – repu, un zīmēja. Es šuvu somiņas, veidoju interjera dizaina projektus. Reizēm mēs vakaros kopīgi līmējām kuģu modeļus. Un joprojām reizēm spontāni izdomājam, piemēram, līmēt no papīra govi un salīdzināt, kuram labāk sanāk, vai arī – viens, divi, un mēs jau šujam mīksto rotaļlietu," smejoties stāsta Nataša.

Lai cik dīvaini tas neskanētu, bet pāris iepazinās divreiz. Tiesa, Natālija pirmo iepazīšanos neatceras, bet Aleksandrs uzsver, ka tā ir bijis: "Droši vien neatceras tādēļ, ka es nešķitu ievērojams. Varbūt tādēļ jau apzinātākā vecumā liktenis vai kādi augstāki spēki lēma, ka mums ir vēlreiz jāiepazīstas. Un mēs iepazināmies. Viņa mācījās par ādas dizaineri, es būvēju ventilācijas. Viņa šuva somiņas mācību dēļ, bet man radošums atlika vien tikai uz papīra un ļoti reti."

Foto: Usovich PHOTO

Nākamgad februārī šī ģimene un radošā savienība svinēs desmit gadu jubileju. Par savu dzīves devīzi abi izvēlējušies frāzi "Ubi Concordia, ibi Victoria est" ("Ja ir vienošanās, ir uzvara"), kas iegravēta arī laulības gredzenos. Abi ir spēlējuši svarīgu lomu otra dzīvesbiedra profesionālajā dzīvē, atbalstot un iedvesmojot: "Droši vien mūsu noslēpums ir tajā, ka viens otru mīlam, atbalstām un sargājam."

Natālijas stāsts: no domas par arhitektūru līdz sevis atrašanai somiņu radīšanā


Foto: Usovich PHOTO

Natālija ir no Latgales: "Dzīvojām Rēzeknē, bet vasaras pavadījām pie vecmāmiņas Viļānos. Ko tik viņa neiemācīja mums ar māsu! Gan adīt, gan izšūt, gan ēst gatavot. Vecmāmiņa visu laiku izdomāja mums konkursus – te sarīkot lellēm modes skati, te – kulināro sacensību. No viņas man nākusi mīlestība pret rokdarbiem."

Bērnībā Nataša gribējusi kļūt par balerīnu vai mākslinieci. Vecāki uz dejošanu neaizveda, jo bijis ļoti daudz citu aizraušanos – mākslas skola, klavierstundas, koris, teātra studija.

Pēc skolas jauniete nolēma stāties RTU, lai studētu arhitektūru. Tomēr, pieņemot, ka viņas izredzes uz studiju vietu ir ļoti mazas, jo konkurss bijis 20 cilvēku uz vienu vietu, Natālija izskatījusi arī alternatīvus variantus. Viens no tiem – interjera dizains. "Mamma atrada RTU dizaina institūtu, teica – tur ir dizains, āda, kažokādas, ej tur, pēc tam uzšūsi man kažoku! Pasmējāmies, bet izrādījās, ka programma ir ļoti interesanta, dažādas tēmas par dizainu. Izvēlējos novirzienu "āda" un iestājos. Pirmā kursa laikā šajā materiālā neatgriezeniski iemīlējos – tā smarža un struktūra... Biju laimīga, ka neiestājos arhitektos."

Pirmā kursa beigās Natālija no vecas ādas jakas sašuva somu. Par profesionālās darbības sākumpunktu viņa uzskata pirmās profesionālās šujmašīnas iegūšanu – to viņai uzdāvināja tētis ar jautājumu: "Tev tā tik tiešām ir vajadzīga?" "Pilnīgi noteikti," atbildējusi Natālija un piereģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā, atvērusi savu mājaslapu un ķērusies pie pasūtījumiem. Pirmie klienti bijuši draugi, kas sākotnēji visbiežāk pasūtījuši somas – planšetes ar iniciāļiem.

Kad vecākais dēls sāka mācīties bērnudārzā, Natālija iekārtojās algotā darbā kā dizainere. Tomēr, kad beidzies pārbaudes laiks, šim amatam izvēlēta cita meitene. "Saša atvieglots nopūtās, beidzot sieva atkal būs mājās. Tad es pajautāju: "Bet varbūt es pagaidām mājās varu ar somiņām padarboties?" Viņš tam ar prieku piekrita."

Pašlaik Natālija (Natalia Kudriashova) šuj somas, makus, jostas un tamlīdzīgus ādas aksesuārus, kā arī pāršuj vecus kažokus. Visbiežāk pasūtot mugursomas un jostas somiņas: "Pasūtījuma izpildei vidēji nepieciešamas divas nedēļas, bet, ja vajag ļoti steidzami, varu radīt brīnumu un somiņa būs gatava arī divās dienās."

Pirmie pasūtījumi pamatā nākuši no Krievijas, Natālijas Kudrjašovas somiņas "staigā" tur – no Vladivostokas līdz Kaļiņingradai. Pašlaik galvenokārt klienti ir vietējie: "Un mani tas ļoti priecē, jo ir tik patīkami reizēm pūlī ieraudzīt savu mugursomu."

Bija laiks, kad Natālija rīkoja publiskas savu darbu skates. "Skates sarīkošana prasa ļoti daudz spēku un laika, bet pēc tam jūti atdevi, saproti, ka tavs darbs nav velts un ir kādam vajadzīgs. Tagad, diemžēl, nav brīvā laika, bet sirds prasa svētkus, tādēļ, kas zina, varbūt drīzumā aicināšu uz skati," mīklaini smaidot, teic Natālija.

Ja ne skate, tad uz savu darbnīcu gan viņa var uzaicināt jebkurā brīdī. "Ilgu laiku strādāju mājās, bet tas ir ļoti grūti, mājas lietas pastāvīgi novērš uzmanību – televizors, ēdienreizes u.t.t. Tikko viss izlikts, jau laiks novākt. Tādēļ nāca lēmums iekārtot darbnīcu un strādāt pilnvērtīgi."

Šī vēlēšanās piepildīta, mērķis sasniegts, jāvirzās tālāk. Runājot par nākotni, Natālija atzīstas, ka gribētu iziet citā līmenī, algot darbiniekus un apkalpot vairāk pasūtījumu. "Tomēr šobrīd man ir milzu bauda no procesa un pagaidām neesmu gatava nodot savas somiņas svešām rokām. Labāk mazāk pasūtījumu, taču tie visi ir manis izpildīti – no sākuma līdz beigām."

Aleksandra stāsts: zīmēt uz sienām auto un pat makšķerēšanas piederumiem


Foto: Usovich PHOTO

Aleksandrs dzimis Rīgā, bet viņa bērnību var dalīt pa divām pilsētām – Rīgu un Daugavpili. "Daugavpilī dzīvoja mana vecmāmiņa, tādēļ vasaras es pavadīju tur – spēles ar draugiem, makšķerēšana, ielavīšanās kaimiņu dārzos un citas miermīlīgas ēverģēlības. Līdz noteiktam vecumam bija interesanti un aizraujoši. Varbūt tāpēc joprojām vasara man ir mīļāka par ziemu." Rīgā gan bijis ne mazāk interesanti – arī draugi, rajons, bērnudārzs, skola, rotaļas jaunbūvēs, lodāšana pa rūpnīcām un pamestām ēkām, lērums nedarbu.

"Cik sevi atceros, man vienmēr ir paticis zīmēt. Kad vien bija garlaicīgi, sēdos un zīmēju. Un tā līdz šim brīdim," stāsta Aleksandrs.

Viņš atceras, ka skolas gados visas burtnīcas bija apzīmētas – vāciņi no abām pusēm, brīvās malas un reizēm pat pa vidu darbiem, par ko ik pa laikam saņēmis divniekus.

Līdztekus zīmēšanai skolas gados Aleksandru aizrāva breiks, bet ar to kopā – hiphopa kultūra. Sākumā dejoja, pēc tam apzīmēja sienas, bet vēlāk pat repoja. Bet no visa uzskaitītā reps bijis vistīkamākais. Breiks kaut kā atkritis, repa grupa izjukusi, bet grafiti palika.

"Grafiti bija skolā, augstskolā un reizēm arī tagad, taču ļoti reti. Šajā mākslā man patika neatkarība, viss bija atkarīgs no manis un manas fantāzijas. Grafiti man bija savā ziņā kā dumpis, jo zīmēju tur, kur nedrīkst, – uz sienām, transformatoriem, sētām, mašīnām. Kaut kur vienkārši tagu, kaut kur – pilnvērtīgu zīmējumu."

Noderēja it viss – krāsas baloniņi, marķieri, krāsošanas ruļļi u.c. Visvilinošākais grafiti pasaulē droši vien bijis tas, ka to dara vien retais. "Zīmē, ja ne visi, tad katrs otrais vai trešais, bet viņi to dara sev, ne visi ar to var lepoties un uz ielas var iziet vien retais. Jāpieskaita adrenalīns (kad zīmē tur, kur nedrīkst). Un, protams, jauni gabarīti, telpa un virsmas pašizpausmēm."

Pirmais pasūtījums nācis studiju gados. "Tad es pirmo reizi sapratu, ka varu un gribu pelnīt ar mākslu." Tomēr dažādu apsvērumu dēļ neizdevās. "Pelnīju, kur un kā varēju – dažādi darbi celtniecībā, komplektēju noliktavā preces, strādāju par apsargu rūpnīcā, veikalā, izgatavoju mēbeles. Strādāju, kur mani ņēma un kur maksāja."

Laikā, kad iepazinās ar Natāliju, Aleksandrs strādāja ar ventilācijas sistēmām. "Kad sākām dzīvot kopā, apprecējāmies, pieteicās bērns, es jau biju betonētājs. Un reiz kolēģis – krāsotājs – piedāvāja pamēģināt apzīmēt automašīnas: viņš krāsotu, bet es zīmētu. Atrunu, kādēļ man to nevajag, bija daudz, tomēr ideja iesēdās prātā. Aprunājos ar sievu un nolēmu pamēģināt. Pamēģināju. Un kaut kas arī sanāca."

Nu Aleksandru droši var saukt par aerogrāfijas meistaru (O'neil Airbrush Artist). Viņa veiksmes pamatā ir talants un darbs. "Tūlīt, kā man rokās nonāca aerogrāfs, sapratu, ka šis verķis ir jaudīgāks un precīzāks par grafiti. Bet ne jau viss un vienmēr bijis gludi un bez klupšanas akmeņiem. Nāca kļūdas, taču, mēģinot un darot, ārstēju punus un iepazinu visus darba smalkumus. Cik zinu, Rīgā ir kursi, kuros māca aerogrāfiju. Taču, spriežot pēc atsauksmēm, tie ir vairāk domāti auto krāsotājiem. Es apguvu patstāvīgi. Šajā darbā galvenais ir vēlēšanās darīt un nesēdēt ar klēpī saliktām rokām – tāpat kā visur."

Lai nu kas, bet klēpī saliktas rokas – to par Aleksandru nevar sacīt. Uz viņa pleciem – milzu pieredze darbā ar dažādiem materiāliem (izņemot stiklu un gumiju, jo Latvijā nav pieejamas kvalitatīvas krāsas un grunts šiem materiāliem): "Ir nācies zīmēt uz motocikliem, mašīnām, sienām, uz jahtas un laivas, mēbelēm. Apzīmēju apģērbu un somas. Ir pieredze arī ar fingerborda rampām. Piedalījos konkursā un apzīmēju elektrisko tējkannu. Sava daļa tikusi arī telefoniem, piezīmjdatoriem, termokrūzēm. Reiz apzīmēju arī makšķerēšanas piederumus."

"Portfolio iekļauto darbu apjoms joprojām aug. Reizēm mani pārsteidz klientu izdoma un fantāzija. Nekad neatsakos no darba, tomēr daudz labāk patīk interesanti nestandarta pasūtījumi."

Kaut gan Aleksandrs šajā mākslā ir jau sen, viņš atzīstas, ka joprojām iepazīst kaut ko jaunu: "Vēl ir, kur attīstīties un pilnveidoties, aizvien atrodu jaunus pielietojumus parastiem priekšmetiem – vatei, skūšanās putām, mīksto mēbeļu tīrīšanas līdzeklim. Es varu uzzīmēt jebkuru savu bērnu fantāziju, kas arī ir interesanti. Tagad es skaidri zinu, kā savienot dzīvi un zīmēšanu, un vēlos šo saikni padarīt vēl ciešāku."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!