Spriedze starp ideālistisku zinātnes kalpu un pragmatisku korporāciju noveda pie vēsturiski nozīmīgas sintētiskās šķiedras – neilona – radīšanas pirms 80 gadiem. Tā sākās sieviešu neilona zeķu ēra. Taču neilona izgudrotājs izvēlējās to nepiedzīvot, izdarot pašnāvību.
Korporācijas DuPont viceprezidents Čārlzs Stains 1938. gada 27.oktobrī paziņoja - ir izgudrots neilons! Ar sintētisko šķiedru viņš iepazīstināja nevis zinātnieku sabiedrību, bet gan 3000 sievietes pasaules izstādē Ņujorkā. Savā uzrunā Mēs ieejam nākotnes pasaulē Stains teica: "Šī ir pirmā organiskā tekstilšķiedra, pilnībā izgatavota no jauna minerālu valsts materiāla. Es runāju par šķiedru, kas tapusi no neilona. Lai gan pilnībā radītam no tik parastām vielām kā ogles, ūdens un gaiss, neilonam var piešķirt tāda pavediena formu, kas ir stiprs kā tērauds, smalks kā zirnekļa tīkls, turklāt daudz elastīgāks par jebkuru zināmo dabisko šķiedru." Lai to uzskatāmi nodemonstrētu, divas sievietes katra aiz sava gala rāva neilona zeķi, kura gan stiepās, bet neplīsa. Sapulcējušās dāmas sajūsmā par nākotnes zeķēm, kas būs izturīgas kā tērauds, sarīkoja brāzmainas ovācijas.
Čārlzam Stainam bija milzīgi nopelni neilona radīšanā. 1926. gadā Stains ierosināja DuPont valdei uzsākt "teorētiskās zinātnes darbu" un noalgoja 31 gadu veco Hārvarda universitātes pasniedzēju Vollesu Karotersu.
Karoterss krīt depresijā
Karotersa personīgajā dzīvē netrūka sarežģījumu. Viņam bija mīlas sakars ar precētu sievieti Silviju Mūru, kura 1933. gadā izšķīrās no vīra. Šajā pašā laikā Karotersu satrauca vecāku finansiālās problēmas, tāpēc viņš nopirka māju Ardenā, netālu no savas laboratorijas, un ievācās tur kopā ar vecākiem. Tolaik viņam bija 37 gadi, un nav brīnums, ka drīz sākās domstarpības. Vecāki ļoti noliedzoši izturējās pret Karotersa attiecībām ar Silviju Mūru, kas jau bija oficiāla šķirtene. Gaisotne mājā bija tik saspīlēta.
No kāzām līdz bērēm
1934. gadā Karoterss ar savu komandu strādāja pie poliamīda izgudrošanas. Jaunajam polimēra veidam piemita stabilas īpašības, un tas ļāva cerēt uz sintētiskā zīda ražošanas iespējām. Taču šī ražīgā darba vidū Karoterss pēkšņi pazuda - neieradās darbā, un neviens nezināja, kur viņš ir. Zinātnieks, nespēdams vairs izturēt depresiju, bija slepeni vērsies pie kāda psihiatra Baltimorā, un tas viņu uzreiz bija ievietojis savā nelielajā psihiatriskajā klīnikā, kur Karoterss vairākus mēnešus ārstējās. Viņš spēja atgriezties darbā, tomēr atlikušajos pāris dzīves gados depresijas uzplūdi kļuva aizvien biežāki. 1937. gada 28. aprīlī izcilais ķīmiķis pielika dzīvei punktu, izdzerot citrona sulā izšķīdinātu ciankāliju. Bija pagājušas trīs nedēļas, kopš reģistrēts neilona patents, un divas dienas, kopš viņam apritēja 41 gads. Viņa sieva gaidīja bērnu.
Pirmsnāves zīmīti Karoterss neatstāja, taču par viņa dzīves jēgas zudumu nevienam nebija šaubu. Pēdējos pāris gados pirms nāves Karotersu bija apsēdusi doma, ka viņš kā zinātnieks ir piedzīvojis neveiksmi. Viņš - viens no sava laika ķīmijas dižgariem un potenciālais Nobela prēmijas kandidāts! "Mans laiks ir sadalījies molekulās, kam ir abstrakta esamība, kuru var apzināties, bet nekad redzēt. Tātad teorētiski mans laiks ir izšķiests šādā nekrietnā, bezkaislīgā un iedomīgā veidā," viņš reiz rakstīja.
Neilons iekaro tirgu
Iespējams, ja Karotersam būtu ļauti teorētiski zinātnes pētījumi bez praktiskas izmantošanas, neilons nemaz netiktu atklāts un attīstīts. Taču DuPont uzreiz uztvēra šā izgudrojuma lielo nozīmi un to, ka pirmais lielais noiets jaunajam materiālam varētu būt sieviešu zīda zeķu tirgū. Ik gadu dārgajām zeķēm tika izmantots zīds aptuveni 70 miljonu dolāru vērtībā, jo Amerikas sievietes iegādājās vidēji astoņus pārus zeķu gadā.
1940. gada maijā neilona zeķes parādījās pārdošanā visā valstī, un pieprasījums bija ārkārtīgi liels. Pārliecībā, ka neilons varētu būt pārāks par zīdu, DuPont sākotnēji neilonenes, kā tās dēvēja, pārdeva par 10% dārgāk nekā zīda zeķes. Sievietes jūsmoja par neiloneņu izturīgumu un līdzību zīdam - daži sīktirgotāji tolaik zīda zeķes pat pārdeva kā neilona zeķes! Dāmas nespēja atturēt fakts, ka neilonenes uz kājas šķita aukstas un lipīgas. Pirmajā gadā DuPont pārdeva 64 miljonus pāru un dažos gados iekaroja vairāk nekā 30% sieviešu zeķu tirgus.
Pēckara pieprasījums pēc neilona zeķēm ievērojami pārsniedza pirmskara apjomus. Deficīts pat izraisīja vairākus nepacietīgu sieviešu dumpjus pēc stundām ilgas stāvēšanas milzīgās rindās pie veikala. Kāds Sanfrancisko veikals bija spiests apturēt pārdošanu, kad to sāka šturmēt 10 000 satracinātu sieviešu pūlis. Prese par to ziņoja ar tādiem virsrakstiem kā Sievietes riskē ar dzīvību un locekļiem niknā cīņā pēc neilonenēm!
Neilons kļuva par neapšaubāmi visienesīgāko produktu DuPont vēsturē. Kompānija veica revolūciju tekstilšķiedru jomā, un tas ļāva gūt neticami augstu peļņu. DuPont, kas tika nodibināta 1802. gadā kā šaujampulvera fabrika un pirmos simt pastāvēšanas gadus darbojās eksplozīvo vielu ražošanā, mūsdienās ir ierindojusies pasaulē lielāko ķīmijas kompāniju pirmajā trijniekā.
Zeķes ar un bez vīlēm
Neilonenes drīz pilnībā aizvietoja dārgās zīda zeķes. Ne vienas, ne otras neatgādināja zeķbikses, ko iecienījušas mūsdienu sievietes. Zeķes nosedza tikai divas trešdaļas sievietes kājas - no pēdas līdz pusei augšstilba - un ar sprādzēm tika piestiprinātas zeķturim.
Kopš radīšanas brīža neilona zeķes tikpat kā nav mainījušās. Sākumā tās bija dažādu izmēru zeķes ar vīli kājas aizmugurē, to forma bija pielāgota sievietes kājas apveidam. Laikā, kad neilonenes bija liels deficīts, sievietes nereti šo vīli uzzīmēja uz kailas kājas, radot iespaidu, ka uzvilktas modernās zeķes.
Taču 60. gados tika izstrādāta tehnoloģija, kas ļāva ražot zeķes vienā gabalā, bez sastiprinājuma vīles. Turklāt 1959. gadā DuPont izgudroja likru - sevišķi elastīgu sintētisko šķiedru, lai zeķes nevajadzētu pielāgot sievietes kājai.
Neilona zeķes bija modē līdz 60. gadiem, kad sāka parādīties supermini svārki. Diemžēl ar tik īsiem svārkiem neilonenes nebija iespējams valkāt, neriskējot atklāt zeķturus. Tāpēc tirgū drīz parādījās zeķbikses, kas guva lielu piekrišanu sieviešu vidū.
Pēdējos gados zeķes tomēr atgriežas sieviešu garderobē. Viens no iemesliem ir atklājumi par zeķbikšu nehigiēniskumu - šis cieši pieguļošais sintētiskais apģērbs rada ideālu vidi dažādām sēnīšu infekcijām. Sievietes aizvien vairāk novērtē arī smalku zeķu sievišķīgo un seksuālo valdzinājumu. Turklāt jaunie modeļi ar gumiju augšpusē atvieglo zeķu valkāšanu, jo nav nepieciešami zeķturi. ....
Pilnu rakstu lasiet žurnāla "Leģendas" maija numurā