Dīvaini, bet neilgu laiku atpakaļ visi, kas gribēja būt stilīgi centās ģērbties melnās drēbēs. Tad nāca garo šņorzābaku un šortiņu laiks, vēlāk linu audums, platformkurpes utt. Vispār, lai noteiktu, kas ir stilīgs, ir jādefinē tas, ko mēs uzskatām par stilu.
Tāpat par konkrēta stila pārstāvjiem sevi uzskata kādu noteiktu sociālo un ideoloģisko grupu pārstāvji - panki, hipiji, metālisti, reperi, reiveri utt. Bet vai viņu ģērbšanās ir stils? Manuprāt tā tomēr ir sevis ierobežošana un labprātīga sava veida uniformas valkāšana. Bet laikam pietiks par to spriedelēt.
Kas tad īsti ir mans stils? Pirmajā brīdī man tā vien gribas teikt - viens vienīgs bezstils, bet tad... Paveros mazliet pa labi, pa kreisi un konstatēju, ka tomēr tieši tā kā ģērbjos es, neģērbjas vairums meiteņu un sieviešu.
Man apģērbā galvenā nozīme ir ērtībai. Tajā pašā laikā ērts apģērbs nebūt nenozīmē tikai un vienīgi manus mīļotos džinsus un ādas jaku. Darbā birojā diez vai būtu stils ierasties garos rūtainos svārkos un pašadītā džemperī, tādēļ pamata apģērbs tomēr ir un paliek kostīms. Brīvajā laikā tie ir gari svārki vai bikses, ne jau līku kāju vai kādu citu defektu dēļ - vienkārši tajos var justies brīvāk.
Savā ģērbšanās stilā vairāk par visu man patīk pievērst uzmanību detaļām - interesanta somiņa, nedaudz, bet īpatnējas rotaslietas, jocīgas frizūras utt. Dzīvoklī valda minimālisms, manā istabā ir tikai skapis, milzīgs dīvāns un neliels plauktiņš, kur sakrāmēt kosmētiku un dažādus nieciņus.
Kad un kur ir cēlies tāds stils kā manējais? Kā jau teicu, par stilu to nenodefinēsi, tas drīzāk ir dzīvesveids, bet toties sens kā pasaule. Pirmā šādu dzīvesveidu piekopt sāka kāda alu laikmeta sieviete, kurai apnika vienmēr skriet pēc pareizās šķirnes ūdensrozēm, ko spraust matos, bet vienkāršāk likās izveidot matu sasuku no zivju asakām, jo tās ir gan ērtākas, gan vieglāk pieejamas :))
Tādu nestilojošu, bet dzīvojošu ar sevi saskaņā sieviešu var atrast jebkurā laikmetā, jebkurā valstī un, iespējams, arī jebkurā dimensijā :))
Ar cieņu, Stefuks