Kādā no izplatītākajām leģendām par zīda atklājēju uzskata mītiskā Dzeltenā imperatora, kurš valdīja ap 3000. g.p.m.ē., sievu Ksi Ling Ši. Viņa reiz esot sēdējusi zem zīdkoka un dzērusi tēju, kad pēkšņi pamanījusi, ka tējas tasē iekritis zīdtārpiņa kokons. Aplūkojot to tuvāk, princese pamanījusi smalku pavedienu, kas lēnām ritinājies vaļā. Viņa ievērojusi arī, ka kokā ir daudz šādu kokonu. Sajūsmināta par maigo šķiedru, jaunā sieviete nolēmusi pamēģināt no tā izgatavot audumu. Mēģinājums izdevies, un, kad imperators ieraudzījis skaisto audumu, arī viņu pārņēmusi jūsma. Tiesības valkāt apģērbu no zīda bijušas tikai imperatora ģimenei, kā arī svarīgākajām valsts amatpersonām.
Uzplaukuma avots un simbols
Laikam ritot, izplatījās arī zīda izgatavošanas māka, un drīz vien šo grezno apģērbu drīkstēja valkāt arī zemāku sabiedrisko slāņu ļaudis. Zīdu sāka izmantot ne tikai apģērba darināšanā – to lietoja telpu iekšējai apdarei, mūzikas instrumentu, zvejas tīklu, stopa stiegru, grāmatu vāku un pat pergamenta izgatavošanā. Zīds ātri kļuva par Ķīnas rūpniecības nozīmīgu sastāvdaļu. Imperatori Ksi Ling Ši par šo svarīgo atklājumu pasludināja par dievieti.
Hanu dinastijas valdīšanas laikā zīds bija ne tikai ražošanas materiāls, tas kļuva arī par maksāšanas līdzekli. Zemnieki, maksājot nodevas, veda kungiem zīdu un izaudzēto ražu, valsts amatpersonām algu maksāja zīdā, par labu darbu valdnieki ar to prēmēja padotos. Šā auduma garums bija pat speciāla mērvienība.
Zīds Ķīnai nodrošināja lielu ekonomisko attīstību – tirgotāji visā pasaulē par to bija ar mieru maksāt milzīgas summas vai piedāvāt visizdevīgākos preču apmaiņas noteikumus. Zīds kļuva par Ķīnas ārējo valūtu – iesākumā tirgojoties ar Persiju un Mezopotāmiju, bet gadsimtu gaitā tā valdzinājumam padevās arī citas valstis. Šā neparastā materiāla nozīmīgumu Ķīnas sabiedrībā apliecina fakts, ka no pieciem tūkstošiem izplatītāko hieroglifu mandarīnu valodā 230 nozīmēja vārdu zīds.
Greizsirdīgi glabātais noslēpums
Zīda iegūšanas noslēpumu rūpīgi glabāja visu cilvēces ilgās attīstības vēstures laiku. Lai saglabātu monopolu, Ķīnas imperatori stingri kontrolēja zīda ražošanu un tirdzniecību. Uz robežas rūpīgi pārbaudīja ceļiniekus, bez žēlastības nogalinot ikvienu, kurš mēģināja slepeni izvest no valsts zīdtārpiņus, kokonus vai tārpu oliņas. Neraugoties uz stingrajiem drošības pasākumiem, ilgi glabātais noslēpums tomēr kļuva zināms aiz Ķīnas valsts robežām – apmēram 200. g. p.m.ē. emigranti no Ķīnas izveda zīda iegūšanas māku uz Koreju, no kurienes tā drīz vien izplatījās arī Japānā. (..)
Eiropu zīda ražošana sasniedza apmēram IV gadsimtā. Leģenda vēsta, ka Bizantijas imperators Justiniāns I 550. gadā nosūtīja uz Ķīnu divus mūkus, lai tie izzinātu zīda noslēpumu. Mūki atgriezās ar zīdtārpiņa oliņām, ko tiem bija izdevies noslēpt bambusa ceļaspieķu dobumos. Beidzot arī varenajai Bizantijai zīda iegūšanas māka bija rokā, taču arī tur tā noslēpumu rūpīgi slēpa. Baznīca un valdnieki neizpauda savas zināšanas, izveidojot tikai dažas stingri apsargātas ražotnes. Plašāk izplatīta zīda ražošana Eiropā kļuva tikai pēc IX gadsimta.
Zīda metamorfozes
Zīdu, vienu no visu laiku iekārojamākajiem un vērtīgākajiem materiāliem, producē noteiktas sugas tauriņu kāpuri jeb zīdkāpuri. Pazīstamākais zīdtauriņa paveids ir Bombyx mori – zīdkoka zīda vērpējs, kura pēcnācēji nodrošina lauvas tiesu visa ražošanai nepieciešamā jēlzīda.
Tauriņa dzīves laiks ir ļoti īss: tēviņi iet bojā drīz pēc pārošanās, mātītes – trīs dienās pēc tam, kad ir izdējusi aptuveni 300-700 oliņu. Tā kā oliņas ir ļoti vārīgas, mātīte rūpīgi uzmana, lai tās nebūtu viena virs otras. Tā tās nostāv visu ziemu, pavasarī no tām izšķiļas kāpuri, kas tūlīt sāk negausīgi grauzt zīdkoka lapas. Viena kilograma zīda iegūšanai nepieciešami 250-300 kg lapu.
Šā auduma iegūšanas process ir ilgstošs, tas prasa laiku un pūles. Lai iegūtu kvalitatīvu zīdu, jāizpilda divi galvenie nosacījumi: jāseko, lai kāpuri neiekūņojas, un cītīgi jābaro zīdtārpiņi. Zīdtauriņa oliņas jāuzglabā 18,330C grādu temperatūrā, periodiski paaugstinot to līdz 25 grādiem, kad pienācis laiks kāpuriem izšķilties. Pēc izšķilšanās tie katru pusstundu jābaro ar svaigām, ar rokām lasītām un sasmalcinātām zīdkoka lapām, kamēr tie kļūst resni – mēneša laikā zīdtārpiņš palielina svaru 10 000 reižu! Kāpuru audzēšanai izmanto speciālas pamatnes, un, kad tūkstošiem zīdtārpiņu sāk grauzt lapas, izklausās, it kā lietus bungotu pa skārda jumtu.
Audzēšanas laikā jāseko, lai temperatūra būtu nemainīga, kāpuri jāsargā no skaļa trokšņa un spēcīgiem aromātiem (piemēram, zivs vai sviedru smakas). Zīdtārpiņi jābaro tik ilgi, kamēr tie uzkrājuši pietiekami daudz enerģijas, lai iekūņotos. Veidojot kokonus, kāpuri izdala lipīgu vielu, kas gaisa ietekmē kļūst stingrāka. Tinot ap sevi kokonu, kāpuri apļo galvu tik ilgi, līdz izskatās kā mazas čaganas bumbiņas.
Pēc astoņām vai deviņām dienām siltā un sausā vietā kokoni ir gatavi atšķetināšanai. Vispirms tos apstrādā karstos tvaikos, lai iznīcinātu kāpurus, kas atbrīvojoties no kokona var sabojāt zīda diegu. Tad kokonus iemērc verdošā ūdenī, lai stingri notītā šķiedra būtu vieglāk atšķetināma, un beigās šķiedru uzmanīgi uztin uz spolēm. No viena kokona var iegūt 3-4 kilometrus garu diegu!
Auduma aušanai piemērotus diegus iegūst, savērpjot piecas līdz astoņas šķiedras. Zīda audums ir ne tikai apbrīnojami viegls un skaists, bet aukstā laikā tas saglabā siltumu un karstā – vēsumu. Starp citu, tvaikos iznīcinātie kāpuri nav nekāda bezjēdzīga laika izšķiešana – tos vēlāk apēd, jo ķīniešu virtuvē zīdtārpiņi ir ļoti iecienīts kārums!
Rakstu pilnā apjomā lasiet žurnāla "Avēnija plus" vasaras numurā (Nr.5, 2005).