Jau viduslaikos sāka izgatavot mākslīgos ziedus no auduma un vaska, kas klosteros rotāja altāri un svētbildes. Ar sevišķu meistarību izcēlās Itālijas mūķenes, kuras šim mērķim prasmīgi izmantoja vietējo zīda manufaktūru pārpalikumus. Bet par ļoti modernu akcentu mākslīgie ziedi kļuva tikai 18. gadsimtā. Tolaik mode mainījās lēnām, un tāpēc apģērba aktualitāti izcēla rotājumi. Ziedu izvēle, krāsa un novietojums demonstrēja dāmas orientēšanos modes virzienos.
Tas sāka iespaidot attieksmi pret ziedu pasauli, lika modernai sievietei katrai sezonai izvēlēties noteiktas ziedu šķirnes. Vai vispār ignorēt, kā tas vērojams ampīra stila apģērbos 19. gadsimta sākumā.
Nepieredzēts ziedu "trakums" sākās pēc 1815. gada, kad šie rotājumi uzvaroši atgriezās ar bīdermeijera stilu. Vācu birģeru pāri plūstošais sentimentālisms "apstādīja" kleitas, cepures un frizūras ar kreimenītēm, neaizmirstulītēm un kuplām rožu buķetītēm. Kā īpaši moderns aksesuārs elkonī tika iekārts mākslīgiem ziediem piepildīts groziņš.
No ziedu šķirnēm un to piestiprināšanas paņēmiena - matos, apģērba izgriezumā, pie jostas vai kleitas “šleifē” - radās ziedu "valoda".
Nedrošību norādīja baltās balzamīnes, laimi solīja maijpuķītes, magones deva mierinājumu, lavandas atvairīja neuzticību, bet baziliks pasargāja no naida. Pēcāk sekojošā krinolīna mode ar milzīgajiem svārku kupoliem piedāvāja vēl plašākas rotāšanās iespējas. Ar ziediem apbērtās dāmas lepni “ieburāja” 20. gadsimtā. Bet viņu pavadoņiem - elegantiem kungiem - bija atļauts pie vakara uzvalka atloka piestiprināt tikai vienu baltu neļķes ziedu.
Mākslīgo ziedu neprāts
20. gadsimta sākumā arvien kareivīgāk sāka kritizēt jūgenda ornamentā izliekto sievietes siluetu, viņas pārbagāti izrotātās kleitas un galvasrotu. Emancipētā sieviete, kurai bija apnicis dekoratīvā auga veidols, pieteica karu ne tikai korsetei, bet arī ziediem. Līdzīgi kā volāniņus un romantiskus vēdeklīšus šos rotājumus modes pasaulē sāka uzskatīt par banāliem. Divdesmito gadu rotas vairs nesaderēja ar jaunatnākušo sportisko stilu, un arī cepures zaudēja savu krāšņumu. Tikai īpašos gadījumos kā izsmalcinātu akcentu pie kleitas piesprauda vienu vienīgu ziedu. Par tā laika simbolu kļuva slavenās franču modelētājas Koko Šaneles mazā melnā vakarkleita, ko rotāja balta pikē auduma kamēlija (mākslinieces mīļākais zieds!). Kamēlijas zieds ir Šaneles stila neatņemama detaļa.
Līdz 1930. gadam no cilvēku mitekļiem tika izmestas bezgaumīgi drūmās ar plīšu apvilktās mēbeles, vecmodīgās ziedu ornamentiem klātās tekstilijas, nerunājot nemaz par visādiem nieciņiem, kas tikai uzkrāja putekļus. Priekšroka tika dota lakoniskam interjeram, vienkrāsainām plaknēm, uz kuru fona pietiekami izcēlās liegs dāmas siluets. Holivudas zvaigžņu iespaidā sievietes savas spožās vakarkleitas rotāja tikai ar vienu izmeklētu krizantēmu, orhideju vai liliju.
Nākamajā desmitgadē mode atkal kļuva sievišķīgāka: uz kleitām sāka izšūt margrietiņas, pie jostas vai kleitu atlokiem piestiprināja ziedu pušķus.
Trīsdesmito gadu vidus iezīmējās ar kārtējo - mākslīgo ziedu - bumu. Pat nelielas tirgotāju bodītes piedāvāja visplašāko ziedu tematiku. Tos izgatavoja no visdažādākajiem materiāliem. Blakus ierastajiem auduma ziediem varēja nopirkt celofāna un plastmasas pušķus, ziedu groziņus piespraudes un ziedveida podziņas no stikla.
Sieviešu žurnāli mācīja, kā no auduma izgriezt ziedu lapiņas, kā uzmeistarot ziedputekšņus no diegiem un kā uztamborēt vilnas dzijas kātiņus.
Ar mākslīgo gaiļbiksīšu, margrietiņu, vijolīšu un atraitnīšu buķetēm ieteica rotāt džemperus, mēteļus, par kleitām pat nerunājot. Bija iecienītas arī spilgtiem ziedu izšuvumiem rotātas t. s. ungāru blūzes.
Bezziedu laiks
Trīsdesmito gadu ziedu svētki beidzās ar Otro pasaules karu. Par ziediem bija jāaizmirst, kaut gan gaisā jau virmoja svaigs "ziedu meitenes" tēls. 1947. gadā, kad Eiropa vēl nebija attapusies no kara, Parīze pasludināja jauna sievietes ideāla piedzimšanu.
Kristiāna Diora Corolla (pavērts ziedkauss) sievietes siluets: ar smalku vidukli un kupliem svārkiem izraisīja gadsimta lielāko modes sensāciju. Dažu acīs Diors atjaunoja zudušo romantisko sievišķību. Feministi viņu apvainoja (un apvaino vēl šodien) ārkārtīgā aprobežotībā. Jo Dioram sieviete esot pakļāvīga būtne, kurai viņš piemeklējot vienkāršas tulpju, maijpuķīšu un vijolīšu formas.
Leģendārais modes burvis ļoti mīlēja ziedus. Pat kara laikā viņš tos ar lielu mīlestību un pacietību bija audzējis savā sakņu dārzā starp kāpostiem un burkāniem. Nākamajā desmitgadē ziedi diktēja kleitu siluetus. Starp citu, puķainus audumus Diors nemīlēja, vienīgais izņēmums bija bagātīgi rožu zīmējumi.
Piecdesmitie gadi tik kaprīzi vairs nebija - modē bija audumi ar visdažādākajiem ziedu rakstiem, protams, visiekārotākie - uz neilona auduma. Šīs desmitgades stila paraugs bija puķaina kleita maigos pamattoņos ar kupliem apakšsvārkiem un šmaugu vidukli.
Savukārt sešdesmitie gadi uzreiz strikti pieteica sevi kā ziedu ignorētāju - sākās kosmosa ēra, nākotnes modes radītāji sevišķi necerēja, ka tālas planētas būs ziediem pārbagātas. Vienīgais zieds, kas atbilda tā laika gaumei, bija ģeometriski stilizēta margrietiņa. Šo ziedu popularizēja popmākslinieks Endijs Varhols, tiražējot savās krāsainajās serigrāfijās, un angļu modes dizainere Mērija Kvanta, kas no tā izveidoja savu firmas zīmolu.
Puķu bērni
Taču tehnicisma pielūgsme beidzās diezgan ātri. Kosmonautu ķiveru un skafandru radītās modes vietā dāmu žurnāli sāka piedāvāt pavisam pretēju, romantisku, stilu - puķainas baby stila kleitiņas - un lokāmajos matu viļņos ieteica iespraust trauslus ziedus. Sešdesmito gadu beigās ar savu antimodi parādījās īstie puķu bērni - hipiji. Viņiem ziedu motīvs bija ideāls, mīlestības, miera un brīvības simbols. Hipiju apģērbus rotāja visas pasaules krāšņā ziedu valsts. Pļavās, dārzos un mežmalās saplūktie ziedi veidoja izteikti savdabīgu tērpu stilu, kas apliecināja šīs kustības devīzi: "Par mierīgu, dabai tuvu dzīvesveidu! Par visaptverošo draudzību!" Diemžēl šīs ilūzijas tā arī nepiepildījās.
Paliekošāku iespaidu hipiji atstāja uz modes pasauli. Septiņdesmito gadu dizaineri centās papildināt savas zināšanas botānikā. Sāka parādīties senaizmirstie jūgendstila augu ornamenti, tostarp arī par banāliem pasludinātie mākslīgie ziedi. Kad hipiju kustība izkūpēja līdzīgi kā viņu izpīpēto marihuānas cigarešu dūmi, modes pasaulei kā dāvana palika viņu glamūrais ģērbšanās stils, kas šad un tad parādās arī mūsdienās.
Puķu raksti un mākslīgie ziedi pavīd un atkal pazūd. Postmodernā attieksme pret apģērba modi pieļauj visdažādāko periodu un stilu vienlaicīgu līdzāspastāvēšanu. Allaž no jauna jāuzmeklē gari svārki ar sīku ziediņu rakstu. Spilgtiem ziediem rotāta kleita atnesusi kārtējo ideju par izšuvumiem rotātu apģērbu: gan amerikāniskajos džinsos, gan eiropiešu folklstila blūzēs.
Laiku pa laikam atplaukst mākslīgo ziedu bums. Tomēr nevajadzētu aizmirst pašu galveno - svarīgāks par modes diktātu ir pats valkātājs un viņa noskaņojums. Piespraudiet pie tērpa krāšņu ziedu vai uzģērbiet rožainus čigānietes brunčus - dariet to tik patiesi kā īsta romantiķe vai arī vienkārši joka pēc.
Avots: teksts - "Avēnija plus", foto - www.style.com (2005.g. pavasara/vasaras modes skates).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
