Šoreiz palūkosim, kādus garšaugus no patlaban pieejamā klāsta tu vari izmantot, lai uzlabotu savu veselību. Atgādinām, ka nopietnu veselības problēmu gadījumos nevar gaidīt, ka notiks brīnumi un, piemēram, ķiploks spēs tevi pilnībā atveseļot, tikai nedaudz jāpagaida… Pie ārsta, marš, ja patiešām veselība sašķobījusies nopietnāk. Mūsu piedāvātais garšaugu apkopojums derēs gan veselības uzturēšanai formā profilaktiskos nolūkos, gan arī kādu slimību atvieglošanai.
Ķiploki
Allium sativum – tāds ir ķiploku latīniskais nosaukums. Ir pazīstamas divas ķiploku pasugas : ziemas ķiploki un vasaras ķiploki.
Kas vērtīgs šajos liliju dzimtas augos? Ķiplokos bagātīgi pārstāvētas olbaltumvielas (6-7 procenti), cukuri (20-25 procenti), tāpat tajos ir liels sausnes daudzums (30-35 procenti). Ķiploka daivās ir 15-30 mg procenti C vitamīna, ir arī B1, B2 un PP vitamīni. Ķiplokiem specifisko garšu un smaržu piedod ēteriskās eļļas. To saturs pārsniedz 0,5 procentus. Specifisko smaržu rada gaistoša, atntibiotiskā viela allicīns, kurai piemīt ļoti augsta antibakteriālā aktivitāte (1:250 000). Pietiek 2-5 minūtes mutē paturēt gabaliņu ķiploka, lai mutes dobumā ietu bojā visas baktērijas. Ķiploki izdala gaistošas vielas – fitoncīdus, kas nepieļauj sēnīšu un baktēriju vairošanos. Ķiplokos esošais selēns, savukārt regulē redzes asumu, olbaltumvielu un taukvielu maiņu organismā, regulē audu plastiskumu, neitralizē vēža slimības veidošanās vietas.
Gandrīz visas pasaules tautas ķiplokus plaši lieto dažādu slimību ārstēšanā. Tos izmanto, ja ir ateroskleroze, gastrīts, hronisks kolīts, hronisks bronhīts. Lieto arī gripas, bronhiālās astmas, angīnas ārstēšanai. Tautas medicīnā lieto kā diurētisku līdzekli, ja ir nierakmeņi. Ārīgi lieto kārpu noņemšanai, pret matu izkrišanu (ierīvē galvas ādu ar sarīvētiem ķiplokiem). Tāpat ķiploki paaugstina gremošanas trakta darbības funkcijas, nomāc zarnās rūgšanas un pūšanas procesus, sekmē zarnu derīgās mikrofloras attīstību, paplašina perifēros un koronāros asinsvadus, pazemina asinsspiedienu. Ķiplokiem ir izteikta pretvēža aktivitāte. Ķiploku fitoncīdu iedarbībā iet bojā stafilokoki, streptokoki, paraholeras vibrioni, tuberkulozes mikrobaktērijas.
Piedāvājam vienu recepti organisma imunitātes paaugstināšanai, kas arī sekmēs sāļu izdalīšanos no locītavām, bet vēl informāciju par ķiploku kā teju brīnumdari lasi šeit.
Ķiploki ar dzērvenēm
1 kg dzērveņu, 200 g ķiploku, 0,5 kg medus. Dzērvenes iepilda trīs litru burkā un ar koka stampiņu saspaida. Notīra ķiploku daiviņas, izspiež caur ķiploku spiedi. Iegūto masu iepilda burkā ar dzērvenēm, pievieno medu un rūpīgi maisa. Sagatavoto masu novieto telpā, kur ir ap plus 18 grādu pēc Celsija temperatūra, tumsā. Lieto pa vienai ēdamkarotei no rīta.
Puravi
Allium porrum – puravu latīniskais nosaukums. Puravos ir 13,5 procenti sausnes, 1,7 procenti olbaltumvielu un aptuveni 10 procenti ogļhidrātu. Bagātīgs ir minerālvielu klāsts, tie satur kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, sēru, arsēnu, bet visvairāk puravos ir kālijs – tā saturs ir vairāk nekā 250 mg procenti.
No vitamīniem puravu lapās ir 52-81 mg procents C vitamīna, neīstajā sīpolā C vitamīns ir nedaudz mazāk. Purava sīpolā ir atrodams arī karotīns, bet specifisko, sīpoliem līdzīgo smaržu un garšu, puraviem dod ēteriskās eļļas. Puravos ir pantotēnskābe, aminoskābe – cisteīns un dažādi bioloģiski aktīvi fermenti. Kā jau visiem liliju dzimtas augiem, arī puraviem ir izteiktas fitoncīdas īpašības.
Ārstnieciskiem nolūkiem puravus lieto, ja ir reimatisms, aknu, žults vai nieru slimības, vēdera aizcietējumi, ateroskleroze, kā arī pret aptaukošanos. Puravi paaugstina organisma imunitāti, nomierina nervu sistēmu. Savukārt vārīti puravi labi stiprina balss saites. Piemēram, vienu puravu ar lapām sagriež, aplej ar trīs glāzēm ūdens un vāra uz lēnas uguns, līdz šķidrums uz pusi samazinās, saturu sadala trīs daļās un to izdzer dienas laikā.
Sīpoli
Allium cepa – sīpolu latīniskais nosaukums. Sīpoli tiek uzskatīti par vieniem no galvenajiem garšaugiem. Tie satur gan olbaltumvielas, gan cukurus – glikozi, fruktozi, saharozi un maltozi. C vitamīna daudzums lokos ir ap 30-35 mg procentu, bet sīpolos tikai ap 20 mg procentu. Sīpolu loki satur arī ap 3-3,5 mg procentus karotīna. Sīpolos ir arī nedaudz tiamīna (B1 vitamīna), roboflavīns (B2 vitamīns), bet no minerālvielām sīpolos visvairāk ir kālijs – 175 mg, kalcijs – 31 mg, fosfors – 58 mg. Kopumā sīpolos ir ap 17 mikroelementu, bet svarīgākie no tiem ir jods, cinks, kobalts. Un, protams, sīpolos ir ēteriskās eļļas, savukārt, kuru sastāvā ir arī fotoncīdi, kam piemīt baktericīdas īpašības.
Sīpoli ir viens no augiem, ko visplašāk lieto ārstniecībā – ja ir avitaminoze, mandeļu iekaisums, angīna, augšējo elpošanas ceļu iekaisums, strutojošas ādas slimības. Sīpolu putriņas tamponus izmanto, ārstējot hroniskus un akūtus vidusauss iekaisumus, gripu, iesnas. Ārīgi – ja ir apsaldējumi, apdegumi (uzziežot svaigi sagatavotu sīpolu putriņu, neizveidojas tulznas, mazinās ādas iekaisums, pierimst sāpes). Sīpolus arī lieto kārpu likvidēšanai, lai mazinātu vasarraibumus, ja ir bišu dzēlumi.
Ar labiem panākumiem sīpolus izmanto kosmētikā – matu kopšanai (galvas ādu vismaz divas reizes nedēļā ieziež ar sīpolu sulu, apsien ar dvieli, pēc divām stundām matus izmazgā) – mati kļūst mīksti, ar skaistu mirdzumu. Sīpoli arī uzlabo pulsa tilpumu, žults sekrēciju, tiem ir pretiekaisuma, antiseptiska, baktericīda darbība, arī pretaudzēju aktivitāte. Atšķaidīta sīpolu sula (1:3) lietojama arī cīņā ar utīm.
Ķimenes
Carvum carvi – ķimeņu latīniskais nosaukums. Lai gan dabā ķimeņu augšanas laiks jau beidzies, tomēr mēs tāpat visbiežāk izmantojam tieši šī auga sēklas. Visas auga daļas satur ēteriskās eļļas, un visvairāk tās ir tieši sēklās (3-7 procenti). Ēterisko eļļu galvenā sastāvdaļa ir limonēns, karveols, karvakrols, kuri piedod ķimenēm tām raksturīgo smaržu. Ķimeņu sēklās ir 12-16 procenti augu eļļas, 10-20 procenti olbaltumvielu un miecvielas. No sēklām iegūto eļļu izmanto medicīnā un parfimērijā.
Ārstnieciskajā medicīnā ķimenes iesaka izmantot pret meteorismu, piena sekrēcijas veicināšanai, kad mammas mazuļus baro ar krūti. Tāpat ķimenes tiek uzskatītas par labu diurētisku un sviedrēšanas līdzekli. Tautas medicīnā lieto pret vēdergraizēm, klepu (tēju), zarnu parazītu izdzīšanai. Ķimenes ir sastāvdaļa tām tējām, kas tiek gatavotas apetītes uzlabošanai un nervu nomierināšanai.
Ķimeņu tējas pagatavošana: ņem divas tējkarotes ķimeņu sēklu, tās ieber termosā un pārlej pāri litru verdoša ūdens. Tējai ļauj ievilkties pusstundu.
Paprika
Capsicum annuum – paprikas latīniskais nosaukums. Jā, pārsteidzoši, ka šis garšaugs ir ne tikai plaši izmantots ēdienu gatavošanā, bet ir arī gana vērtīgs mūsu veselībai. Paprikā ir gan neliels daudzums olbaltumvielu, gan cukura, organiskās skābes, taukvielas un minerālvielas. Īpatnējo aromātu augļiem dod ēteriskā eļļa. Bez tās paprikā ir arī augu eļļa – 10-15 procenti. Vitamīnu satura ziņā paprika pārspēj visus dārzeņus un pat augļus. C vitamīna paprikas augļos ir 4-8 reizes vairāk nekā citronos. Turklāt augļos nav fermenta, kas noārda C vitamīnu. Tā, piemēram, konservējot saldo papriku, C vitamīns saglabājas līdz pat 70 procentiem no sākotnējā daudzuma. Karotīns paprikā ir ap 14 mg procentiem. Nelielos daudzumos paprikā ir arī B1, B2, P1, PP un K vitamīni.
Ļoti svarīgs ir K vitamīns, jo tas piedalās asins sarecēšanā, sekmē protrombīna veidošanos aknās. Ja tūkst protrombīna, pagarinās asins recēšanas laiks, rodas asins izplūdumi zem ādas un muskuļos.
Tautas medicīnā papriku lieto ēstgribas un gremošanas veicināšanai, ja ir avitaminoze. Ārīgi lieto pret reimatismu. Paprikas tinktūru lieto pret radikulītu kā sāpju remdinošu līdzekli. Paprika ir daudzu zāļu recepšu sastāvā kā vietēja rakstura kairinātājs un sāpju remdinošs līdzeklis. Papriku lietot uzturā nav ieteicams cilvēkiem, kuriem ir gremošanas trakta, aknu vai nieru slimības.
Vēl par citu garšaugu izmantošanu veselības uzlabošanā lasi šeit.
Avots: E. Indriksons "Garšaugi" (izd. "Avots", 1992).
