Bija gatava zagļiem, bet ne lamu vārdiem. Santas pieredze, dodoties ielās ar balto spieķi

Bija gatava zagļiem, bet ne lamu vārdiem. Santas pieredze, dodoties ielās ar balto spieķi
Foto: Mihails Jevstifejevs

"Ja ir vējains laiks, tad akli cilvēki ārā neiet, tāpat, ja stipri līst lietus," raksta vājredzīgā fotogrāfe Santa Vanaga. Viņa telpā orientējas, ieklausoties skaņās, skaitot soļus un pat iepazīstot vietas līdz pēdējam centimetram. Pēc vairāku gadu ilgas domāšanas viņa nolēma iegādāties balto spieķi, kas palīdz orientēties maz pazīstamās vietās. Tomēr līdz ar balto palīgu viņas dzīvē ienākušas jaunas problēmas. Lai arī izpalīdzīgu cilvēku netrūkst, atrašanās uz ielas ar baltu spieķi var būt īsts izaicinājums.

Savās pārdomās par piedzīvoto Santa ir dalījusies sociālajā tīklā "Facebook." Viņa ne tikai apraksta savu pieredzi, bet arī sniedz vērtīgus ieteikumus cilvēkiem, kas uz ielas pamana kādu ar balto nūjiņu rokās.

Redzēt un orientēties var ne tikai ar acīm

"Ļoti ilgi cīnījos pati ar sevi, pirkt vai nepirkt nūjiņu, kas domāta vājredzīgiem un akliem cilvēkiem. Pret nūjiņas iegādi cīnījos nu jau gandrīz divus gadus. Es ticu, ka esmu tik labi iemācījusies visas dzīves laikā orientēties telpā tā, ka līdz pat šim laikam nebija nepieciešama šī ierīce. Neskatoties uz manu vājredzību, nenobijos un iemācījos kļūt par fotogrāfi. Redzei pasliktinoties, nespēju nolikt kameru. It kā nesavienojami izklausās, bet fotografēšanas brīdī es redzu ar citām acīm. Es pat nemāku paskaidrot, bet dzirde noķer katru mazāko kustību tur tālumā, un kontūras, ko vēl redzu tālumā, kamera man pievelk klāt tuvumā, un tās es vēl redzu.

Bet atpakaļ pie nūjiņas. Es bieži nebraucu uz Rīgas centru, bet tomēr sanāk biežāk nekā citiem vājredzīgiem. Iespējams, tāpēc, ka esmu jauniņā. Nevienam nav noslēpums, ka ielu remontu laikā pat redzīgam grūti pa ielām iet, kur nu vēl vājredzīgiem, kuri iet tikai pa tām ielām un vietām, kuras labi zināmas no galvas. Ielas mācamies tāpat, kā jūs dzejoli vai dziesmu. Es bieži skaitu soļus, un telpā atrašanās man reizēm ir zināma līdz pat centimetram. Daudz dod priekšmetu atbalss, kas noskan, maniem soļiem atbalsojoties pret priekšmetu. Vienalga, vai tas ir stabs vai cilvēks, es tam virsū neuzskriešu, ja man būs iespēja dzirdēt. Ja ir vējains laiks, tad akli cilvēki ārā neiet, tāpat, ja stipri līst lietus. Vēl, ja iet pa zāli vai zemes ceļu, soļu skaņas ir pieklusinātas un atbalss neveidojas."

Dzīve ar spieķi: no izpalīdzīgiem cilvēkiem līdz zagļiem un lamuvārdiem

"Es diezgan daudz esmu dzirdējusi no cilvēkiem cīnītājiem, jo ātrāk tiksi vaļā no kruķiem, jo ātrāk būsi vesela! Biju iedomājusies, ka tas ir attiecināms arī uz balto nūjiņu. Es baidījos, ka cilvēki uz mani sāks skatīties ar žēlumu un nožēlu, un es to jutīšu, šo attieksmi.

Kas lika man izmanīt domas? Gājēju pāreja. Es nesaprotu, kur visi tā steidzas. Īpaši tie, kuri ar auto brauc. Nu jūs tā jau neesat "kājiniekos", tātad paspēsiet! Ejot pāri gājēju pārejai auto, kas veic labo pagriezienu vai, nedod Dievs, kreiso, ir pilnīgi pārliecināti, ka gājējam ir jāpieskrien pēdējie soļi pirms uzkāpšanas uz ietves. Es nevaru paskriet, bet, gluži otrādi, sanāk samazināt ātrumu, jo jāsatausta pakāpiens. Un tāpēc diezgan bieži atrados par mata tiesu no draudīgā auto purna.

Bija gatava zagļiem, bet ne lamu vārdiem. Santas pieredze, dodoties ielās ar balto spieķi
Foto: Mihails Jevstifejevs

Tagad jau pāris nedēļas mēs draudzējamies. Es un viņa, slaida, gara, balta nūjiņa. Kas mainījies? Viss! Tā ir cita pasaule, kura man tagad atklājas, un ar kuru man jāsadzīvo, bet galvenais jāapgūst un jāiemīl līdz pat sirds dziļumiem.

Domas, kuru dēļ nebija man nūjiņas, apstiprinājās realitātē. Pamazām cenšos, lai tās mani neveido slimāku un nožēlojamāku, nekā es esmu. Lamu vārdiem gan nebiju gatava. Asaras pa gaisu. Zagļiem gan biju gatava. Un vēl es nebiju gatava tam, ka būs tik daudz atsaucīgu un izpalīdzīgu cilvēku. Diemžēl gandrīz visi, kas pieteicās palīdzēt, ir tūristi vai vietējie cittautieši, kas ilgi dzīvojuši ārzemēs vai latvieši, kas iebraukuši Latvijā atvaļinājuma laikā un jau ilgstoši dzīvo ārpus Latvijas."

Nešķērso ielu pie sarkanās gaismas un citi ieteikumi līdzcilvēkiem

"Diemžēl vājredzīgie un neredzīgie Rīgas centrā parādās reti, un, iespējams, tāpēc mūsu sabiedrība nesaprot, ka iet pāri pie sarkanās gaismas, kad blakus stāv neredzīgs cilvēks, kas neredz luksoforu, bet seko citu soļiem, ir vairāk nekā bezatbildīgi. Pa Rīgas ielām un jaunizveidoto remontu uz tām ir vajadzīgs testa gājiens ar aizsietām acīm tiem "gudrajiem", kas tās ielas plāno, un, ja pēc šī gājiena šis speciālists paliks dzīvs, tad droši var apstiprināt viņa projektu. Piedodiet par sarkasmu, bet tas ir pelnīts.

Kāpēc es to visu rakstu? Es neesmu vienīgā, tādu, kā es, ir daudz, un tanī brīdī, kad sabiedrība būs atvērta, izpalīdzīga, saprotoša un zinoša, tad neredzīgie varēs doties ikdienas tālāk par Juglu.

Padomi redzīgajiem, kas var palīdzēt vājredzīgajiem un neredzīgajiem:

  • Ja pie gājēju pārejas ir vājredzīgs cilvēks, pasakiet, kad iedegas zaļā gaisma un var iet. Var arī pieskarties plecam un lēni pastumt, jo ir tādi vājredzīgie, kuri arī ir vājdzirdīgi.
  • Nešķērsojiet gājēju pāreju pie sarkanās gaismas, jo tas saglabās gan jūsu, gan līdzcilvēka dzīvību.
  • Centrālā stacijā un veikalos durvis pieturiet, nelaidiet tās virsū, ja redzat, ka aiz jums iet cilvēks – vienalga kāds, slims, mazs, jauns, vecs utt.
  • Transportā iedodiet sēdvietu. Ja nesaprotat kāpēc, tad aizsieniet acis un pamēģiniet nostāvēt līdz galamērķim.
  • Ja jūs braucat ar riteni pa ietvi, atcerieties, ka ne visi jūs redz un var pamukt malā, kad savas steigas dēļ izveidosiet avārijas situāciju starp vairākiem gājējiem.
  • Ja jūs redzat, ka uz ietves vājredzīgam cilvēkam priekšā ir neparedzēts šķērslis, pasakiet to.
  • Ja vājredzīgam kaut kas nokrīt, tad paceliet.
  • Ja jums kāds jautā transporta maršruta numuru, tad dalieties ar šo informāciju, neturiet to noslēpumā kā paroli. Ja reiz pajautāja, tātad neredz.
  • Ja jūs redzat, ka aklais cilvēks tuvojas kādai bīstamai bedrei, vietai, nožogojumam ar brīdinājuma lentām, gar māju logu pagrabstāva nišām utt., informējiet par to."

Santa iesaka nežēlot vājredzīgos, bet izturēties cilvēcīgi. Tāpat viņa norāda, ka par cilvēku ar īpašām vajadzībām viņa klātbūtnē nevajadzētu runāt trešajā personā. "Vēl svarīgi. No pieredzes. Ja palīdzība nepieciešama konkrētas adreses atrašanā, tad, ja palīdzības sniedzējs nav pārliecināts par virzienu, kur to meklēt, tad labāk uzreiz pateikt, ka nezina. Aptuvens vai varbūtējs ceļa virziens ir tā, it kā maratons jāskrien divas reizes pēc kārtas," piebilst Santa.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl