Cilvēks pielāgojas visam. Paralizēts latviešu puisis fantastiski glezno, turot otu mutē

Kad padzirdēju par Mareku un viņa unikālo gleznošanas talantu, nodomāju – tik apbrīnojams cilvēks noteikti jāmeklē rokā un par viņu jāuzraksta, bet kā gan sazināties ar puisi, kurš nespēj pakustināt rokas?! Liels ir mans pārsteigums, kad atrodu viņa profilu sociālajā tīklā "Facebook" un konstatēju, ka viņš tur regulāri dalās ar savām pārdomām par dzīvi. Viņš arī atbild uz manu vēstuli, un sarunājam interviju. Kā gan viņš to visu spēj izdarīt?

Viss top skaidrs, kad tiekamies nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari", kur Mareks iziet ikgadējo rehabilitācijas kursu. Viņš sēž pie datora un vada peles kursoru pa ekrānu, vienkārši pavirzot galvu uz vēlamo pusi. Paverot lūpas, noklikšķina peli. Samiedzot acis, veic dubultklikšķi. Tas iespējams, pateicoties īpašai programmai, kas ar vebkameras starpniecību fiksē viņa sejas kustības un attiecīgi reaģē uz tām. Kad grib rakstīt, Mareks uz ekrāna atver klaviatūru. Modernās tehnoloģijas viņam un citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem ievērojami atvieglo dzīvi.

Darbs ar datoru Marekam sokas ļoti raiti. "Šo programmu man ieteica ergoterapeite – jebkurš to bez maksas var lejuplādēt internetā. Piešāvos ļoti ātri, kādas pusotras dienas laikā. Es vispār esmu tāds, kas pie visa ātri piešaujas," viņš stāsta.

Mareks iemanījies arī bez citu palīdzības izmantot skārienjutīgo telefonu – piezvanīt, atbildēt uz zvaniem, pat rakstīt īsziņas. Viņš to spaida ar mēli. Tas gan iespējams tikai brīžos, kad viņš guļ uz sāna. Ja Mareks sēž, jālūdz, lai kāds cits palīdz tikt ar to galā. "Pielāgojos pie visa, kā varu," viņš saka.

Mareks liktenīgo traumu guva 2011. gada vasarā kompānijā, kur kaut ko tādu gaidīt varētu vismazāk – mediķu burziņā. Tolaik puisis strādāja par sanitāru Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā un kopā ar ārstiem un citiem kolēģiem bija aizbraucis atpūsties, pasēdēt pirtiņā.

"Viss bija baigi forši. Vēlu vakarā aizbraucām uz tuvējo ezeru nopeldēties. Tur bija bērnu slidkalniņš, pa kuru šļūc iekšā ūdenī. Es uzkāpu uz tā un, kas notika tālāk, neatceros. Diez vai būtu paslīdējis. Visticamāk, ielēcu. Atminos vien to, ka ar galvu atsitos pret grunti. Uzpeldēju, bet nevarēju pakustēties. Sāku slīkt. Dzirdēju, ka kolēģi sauc: "Marek, beidz ākstīties!" Pēc brīža viņi saprata, ka kaut kas nav labi. Piepeldēja un izvilka mani ārā. Operatīvi izsauca "ātro palīdzību". Mani aizveda uz "Gaiļezeru" un tajā pašā naktī uztaisīja operāciju, taču ar to cīņa par dzīvību tikai sākās," stāsta Mareks.

Mareka trešais, ceturtais un piektais kakla skriemelis bija sadragāti. Ārsti tos "savilka kopā", cik labi spēja. Pēc operācijas Mareks pusgadu nogulēja reanimācijā. "Tur es baigi cīnījos par savu dzīvību, un ārsti ļoti cīnījās par manu dzīvību. Ļoti daudz kas ir pārciests. Lieta tāda, ka trešais, ceturtais un piektais kakla skriemelis atbild par plaušu un sirds darbību, roku, kāju un būtībā visām pārējām kustībām. Skriemeļu bojājumu dēļ man bija nopietnas problēmas ar sirdi. Ilgu laiku biju komā, bet ārsti stāstīja, ka man šajā laikā bijušas kādas desmit klīniskās nāves. Uz trijiem mēnešiem plaušas bija apstājušās, biju pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas aparāta," atceras Mareks.

Atskatoties uz ballītē notikušo, viņš saka: "Likteņa ironija – divus gadus nostrādāju slimnīcā un šajā laikā man negadījās neviens pacients, kas, lecot ūdenī, lauzis kaklu. Ko lai saka – vienmēr esmu bijis pārgalvīgs, bieži bijis tā, ka vispirms kaut ko izdaru un tikai pēc tam aizdomājos, kā tas varēja beigties. Arī šajā gadījumā – mans lēciens ūdenī taču varēja beigties arī letāli." Mareks neslēpj, ka burziņā ticis lietots arī alkohols.

Jautāts, kā juties, kad sācis apjaust notikušā sekas, puisis saka: "Nebiju no tiem, kas sašļūk, ieslīgst depresijā. Es vienkārši katru dienu mostos ar domu – viss būs okei, kādudien es atkal staigāšu! Braukšu uz rehabilitāciju, attīstīšu sevi, cītīgi darbošos un kādu dienu celšos. Pēc traumas es pievērsos reliģijai. Sapratu, ka Dievs var mani piecelt, ka Viņam nekas nav neiespējams, ir tikai jālūdz un pašam aktīvi jādarbojas. Ticība man dod spēku un cerību, ka viss būs labi. Bez cerības nevar."

Mareka cerības nav bijušas veltas. Viņa stāvoklī pa šo laiku noticis progress – puisis var pakustināt labo roku. Tā gan pagaidām nav tik spēcīga un arī satvert ar to pagaidām neko īsti neizdodas, tomēr ar šīm izmaiņām bijis gana, lai Mareks varētu patstāvīgi vadīt elektrisko ratiņkrēslu. Uz tā labā rokas balsta atrodas speciāla svira, līdzīga radiovadāmo spēļu mašīnīšu "džoistikam" – uz kuru pusi to pastumj, uz to arī ratiņkrēsls brauc. Reizēm gan vēl roka noraustās un, kā smej Mareks, "sanāk joki" – ratiņkrēsls aizbrauc ne tur, kur gribēts. Taču puisis par to nebēdā un turpina cītīgi trenēt roku.

Tas ir liels solis uz priekšu, ņemot vērā, kāds Mareks bija diezgan ilgu laiku pēc traumas. "Reanimācijā, protams, biju vispār nekāds. Pēc tam ilgu laiku biju gulošs, man kustējās tikai galva. Tagad lēnām, lēnām sāku strādāt ar roku, arī ar ķermeņa augšdaļu, vēderpresi un muguru – līdzsvaru sēdus stāvoklī sāku mazliet vairāk turēt." Pagaidām gan puisi vēl jāsaitē pie ratiņkrēsla ar drošības lenti, lai ķermeņa augšdaļa nesasveras un nekrīt uz priekšu.

Par Mareka gaitām, veselības ķibelēm un uzlabojumiem pēc izrakstīšanas no slimnīcas varētu stāstīt gari un plaši – rehabilitācija pēc rehabilitācijas, vairāki plaušu karsoņi vājo plaušu un atklepošanās grūtību dēļ, nedzīstošu izgulējumu izveidošanās, ilgstoši atrodoties vienā stāvoklī, un to "lāpīšana" Brūču klīnikā… Taču nu tas viss ir aiz muguras, un skats uz dzīvi Marekam pavēries daudz cerīgāks. Jo īpaši tāpēc, ka viņš atradis sev vaļasprieku – gleznošanu.

"Toreiz arī biju atbraucis uz rehabilitāciju "Vaivaros". Kādudien ergoterapeite man prasa: "Ko tu vēlies darīt?" Saku, ka varētu mēģināt parakstīt. Paņēmu pildspalvu mutē, sāku rakstīt, bet nekas labs nesanāca – kā ar vistas kāju! Pēc tam nolēmu pamēģināt ar otiņu. Un tas, var teikt, aizgāja uzreiz. Pirmie otas vilcieni – hop, hop, hop! – un atklājās, ka man ir Dieva dots talants! Nospriedu, ka man vajadzētu šajā jomā attīstīties. Aizbraucu mājās, pasūtīju sev krāsas un sāku gleznot," atceras Mareks. Interesanti, ka pirms traumas puisis ar gleznošanu nav nodarbojies.

Pirmais, ko viņš uzgleznoja, bijusi ainava ar jūru, liedagu un saulrietu. Tad tapusi jūra saulrietā un kuģītis. Šī glezna, starp citu, joprojām rotā "Vaivaru" Spinālo pacientu rehabilitācijas nodaļas māsu posteni, kur Mareku ļoti labi pazīst un vienmēr priecājas redzēt. Pēc tam viņš gleznojis teju visu pēc kārtas – dabas skatus, dzīvniekus, putnus, ziedus, mēģinājis arī portretus, bet ar tiem pagaidām iet grūti.

Marekam valsts ik gadu apmaksā vienu rehabilitācijas kursu gadā – divas līdz trīs nedēļas rehabilitācijas centrā "Vaivari". Diemžēl ar to ir krietni par maz, lai varētu panākt nozīmīgu progresu. Tādēļ Mareks meklējis līdzekļus papildu rehabilitācijai, kas diemžēl nav lēts pasākums.

Lai savāktu nepieciešamos līdzekļus, vērsies pēc palīdzības labdarības organizācijā "Palīdzēsim.lv". "Uzzinājuši, ka es gleznoju, viņi ierosināja, ka varētu uztaisīt manu darbu izstādi un tikt pie naudiņas, tās pārdodot. Sacīju – super, tā ir forša ideja!"

Pērn martā Mareks paaicināts uz jauniešu nevalstisko organizāciju festivālu Ķīpsalā, kur piedalījusies arī organizācija "Palīdzēsim.lv". "Es tur vienā stūrī gleznoju. Pasākumā dziedāja Andris Kivičs. Nodomāju: o, vajadzētu kopā ar viņu nobildēties! Viņš bija atsaucīgs, nofotografējāmies. Un tad mans draugs Andrim pavaicāja: "Vai tu redzēji, ko Mareks tikko uzgleznoja?" Viņš sacīja – nē. "Davai, nāc, mēs tev parādīsim!""

Kad dziedātājs ieraudzījis Mareka gleznu, viņam radusies doma, ka vajadzētu pastāstīt par talantīgo puisi plašākai sabiedrībai, nofilmējot viņu savas dziesmas videoklipā. "Sagadījās tā, ka Andrim Kivičam jau ilgāku laiku bija stāvējusi viena dziesma, bet trūcis labas idejas, kā to pasniegt. Viņš saprata, ka es tās videoklipā ļoti labi iederētos," stāsta puisis.

Dziesmas "Tieši tagad un te" videoklips, kurā Mareks redzams gleznojot, savu pirmizrādi piedzīvojis puiša izstādes atklāšanā pērnā gada maijā Andrejsalas klubā "Noliktava Nr. 3".

Bijis sarunāts, ka pēc tam jaunā mākslinieka gleznas izstādīs tirdzniecības centrā "Mols", lai tās redz vairāk cilvēku, taču šis plāns izgāzās, jo… pilnīgi visas 30 gleznas tika nopirktas. "Nebiju domājis, ka tā – hop, hop! – un vairs nebūs! Tās izpirka ļoti ātri, jau izstādes atklāšanas dienā tika aiznestas gandrīz visas. Neviens pircējs iegādāto gleznu nebija pierunājams atstāt uz izstādes laiku. Visi gribēja uzreiz ņemt uz mājām. Un tā nu man no izstādes "Molā" nekas nesanāca," smaidot stāsta Mareks.

Foto no izstādes atklāšanas Andrejsalā:

Viņš atklāj, ka gleznas pārdevis par 20 līdz 80 eiro. Kad ieminos, ka 20 eiro nu gan ir pārāk maza summa, puisis atbild: "Es vēl neuzskatu sevi par tādu baigo mākslinieku, lai pārdotu gleznu, teiksim, par 500 eiro. Skatījos pēc grūtības pakāpes – cik sarežģīta glezna ir, cik liela un cik daudz laika ieguldīts. Es tiecos pēc bišķiņ lielākām cenām, bet negribu likt arī pārāk lielas, jo tad man tās droši vien ilgi mājās stāvētu."

Viņš atklāj, ka vēlāk gan par vienu gleznu tiešām saņēmis 500 eiro. "Pagājušajā gadā man bija vidusskolas izlaidums. Tā nu sanāca, ka savulaik mācības vidusskolā pametu, jo bija grūti tās savienot ar darbu. Tolaik strādāju celtniecībā, varēja labi nopelnīt. Vēlāk, kad celtniecības bums beidzās, aizgāju par sanitāru. Pērn vidusskolu beidzot pabeidzu – tālmācībā. Klasesbiedri man teica: "Uzglezno mūsu direktorei kallas, viņas mīļākās puķes! Mēs sametīsimies un iedosim tev naudu par to." Bija izdomājuši dāvināt viņai gleznu izlaidumā. Viņi sametās un iedeva man 500 eiro par to."

Kopš Mareks nofilmējies Andra Kiviča klipā un viņa vārds arī izskanējis medijos, cilvēki viņu bieži atrod sociālajos tīklos un pasūta kādu gleznu.

Tā Marekam izdevies iekrāt naudu, ko viņš liks lietā martā, dodoties uz rehabilitācijas centru Igaunijā. Par mēnesi ilgu rehabilitācijas kursu jāmaksā prāva summa – gandrīz 3000 eiro. Papildus valsts apmaksātajam rehabilitācijas kursam Mareks ik gadu cenšas sadabūt naudu vēl diviem par maksu. Viņš saņem invaliditātes pensiju, papildus nopelna ar gleznošanu. Ar naudu daudz piepalīdzējusi arī mamma, cilvēki saziedojuši. Papildu rehabilitācija ievērojami palielina izredzes, ka viņš pamazām kļūs patstāvīgāks – varēs pats paēst un sevi aprūpēt. Pagaidām Marekam visu laiku nepieciešama palīdzība.

Puisis dienu no dienas cenšas attīstīt savas prasmes gleznošanā. "Gribu vairāk pievērsties portretiem. Tas, protams, ir ļoti grūti, tur baigi cīnīties vajag. Bet ļoti daudzi prasa, lai uzgleznoju portretu, tādēļ šajā jomā noteikti attīstīšos," apņēmīgi saka Mareks.

Viņš iecerējis atkal sarīkot savu darbu izstādi, taču vēlas, lai šoreiz tā skatītāju acis priecētu ilgāk nekā iepriekšējā. "Gribu vismaz kādas 50 gleznas uzgleznot un tad lai tās kādu laiku pastāv. Man gan vispirms vēl jāpabeidz 14 pasūtījumi." Mareks pauž prieku, ka ir novērtēts un darba netrūkst.

Vaicāts, ko viņam sniedz gleznošana, Mareks saka: "Tas ir veids, kā es varu radoši izpausties un sagādāt citiem prieku. Domāju, ka ar savu piemēru iedvesmoju citus cilvēkus ar kustību traucējumiem kaut ko darīt. Svarīgi arī, ka, neraugoties uz savu stāvokli, ar gleznām varu pats nopelnīt sev naudu."

Puisis dzīvo Bauskā. Ilgu laiku kopā ar mammu mitinājies dzīvoklī piektajā stāvā. Māja bijusi bez lifta. Lai tiktu ārā, vienmēr bijuši jāsauc draugi, kas nones pa kāpnēm un pēc tam uznes atpakaļ. Cik tad bieži tā prasīsi. Tolaik Mareks ticis pie diviem izgulējumiem uz gurniem. Tie ir atmirušu audu laukumi, kas izveidojas, ilgstoši atrodoties nemainīgā pozā, jo zem ķermeņa svara saspiestajos audos ir traucēta asinsrite. Izgulējumi saārstēti Linezera slimnīcas Brūču klīnikā.

Mareka mamma lūgusi pilsētas domei iespēju samainīt dzīvokli uz pirmo stāvu, lai viņam būtu vairāk iespēju tikt ārā. Dažus mēnešus, kamēr mamma par to uzstājīgi cīnījusies, puisis dzīvojis Rīgas 1. slimnīcas aprūpes centrā. Beidzot viņam piešķirts vienistabas dzīvoklis sociālajā mājā, un kopš tā laika Mareks dzīvo tur.

Viņam blakus visu laiku ir asistente Olga, kura palīdz paēst un apģērbties, izvingrina puisi. Kad viņš vēlas gleznot, iekārto pie molberta, padod otu un krāsas. "Es viņu atradu internetā. Olga vienkārši ir jauks cilvēks. Viņa dzīvo ar mani kopā, jo palīdzība man būtībā nepieciešama 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Par to viņai, protams, maksāju."

Bet, ko ārsti saka par Mareka izredzēm reiz atkal staigāt? "Viņi saka, ka katrs ir individuāls, katram trauma citāda, tādēļ, vai un kādi būs uzlabojumi, grūti paredzēt. Man bija ļoti smaga trauma, skarti nervi. Tāpēc nav jušanas, nav kustību. Ja nervi ir saspiesti, iestājas paralīze. Kad tos atlaiž vaļā, paralīze var atkāpties. Bet man ir arī pārrauti nervi, kas situāciju padara smagāku."

Viņš stāsta par pirms pāris gadiem Polijā veiktu revolucionāru operāciju, kuras laikā paralizētam vīrietim muguras skriemeļos pārstādītas īpašas šūnas no deguna dobuma, kas gādā par ožas nervu reģenerāciju. Vīrietis pēc dažiem mēnešiem atguvis spēju staigāt un kustināt rokas.

"Medijos rakstīja, ka šis sasniegums ir daudz iespaidīgāks par cilvēka izkāpšanu uz Mēness. Aizrakstīju profesoram, kurš to visu uzsāka, kādas ir iespējas šādu operāciju veikt man. Viņš atbildēja, ka pagaidām viss vēl ir izpētes stadijā, tādēļ jaunatklātā metode ārstniecībā izmantota netiek. Katrā ziņā zinātne un medicīna attīstās ļoti ātri, un tas vieš cerības."

Sarunas laikā Mareks daudz smaida un ik pa laikam izmet kādu joku. Vaicāts, kā viņam visu laiku izdodas būt tik dzīvespriecīgam, saka: "Tāds es visu dzīvi esmu bijis. Es nemīlu būt noskumis vai naidīgs. Man patīk priecāties par to, kas man ir, ko Dievs man ir devis. Notikušo uztveru kā no Augšas sūtītu pārbaudījumu, un es tam vienkārši eju cauri. Jo katram tiek uzlikts tik liels krusts, cik viņš var panest. Ja man ir uzlikts šāds pārbaudījums, tātad es varu ar to tikt galā, man ir jācīnās. Tāds vienkārši ir mans ceļš. Tad jau redzēs, kur tas mani aizvedīs!"