Santas dienas aizrit, gaidot nāvi. Vairākas nedēļas viņa pat pavadīja īpašā aprūpes iestādē, kur apmācīts personāls palīdz cilvēkiem savas pēdējās dienas aizvadīt ar cieņu, tomēr Santa nenomira prognozētajā laikā un atgriezās mājās. Santa nāvei ir gatava, un vienīgais, ko viņa vēlas – lai pēdējās dienas būtu mierīgas un bez sāpēm. No ciešanām viņu sargā morfijs
Ja jau tu visu esi izdarījusi, tad jāiet citi ceļi, jāiet uz citiem medību laukiem, bet nevar jau tik viegli arī – hops un hops un trallalā!
Vēzis ir visur, un atbrīvoties no tā nevar
Šī ir jau otrā reize, kad Santai noteikta diagnoze "vēzis". Pirmo reizi viņa ar ļaundabīgo audzēju cīnījās 90. gadu beigās. "Tajā laikā man praktiski visu izņēma ārā pa sieviešu līniju. Un diezgan veiksmīgi tas viss notika," atceras Santa. Kādu laiku pēc tam viņa pārvācās uz Lielbritāniju, padzīvoja tur kādu laiku un tad atkal atgriezās Latvijā.
2010. gadā ekonomiskie apstākļi viņu mudināja vēlreiz pārcelties un Lielbritāniju. Tur Santa pastrādāja dažādās vietās un pat atvēra savu veikaliņu, kur tirgoja Latvijā ražotus produktus. Dažus gadus vēlāk pasliktinājās Santas veselība un viņai nācās slēgt veikalu: "Es veselības dēļ vairs nevarēju. Man bija bieži jāslēdz veikals, jo meitenes ne vienmēr varēja atnāk palīgā, bet man tik bieži bija tās vizītes pie ārstiem – tad šis un tad tas."
Viņš ir visur, bet nav nekur. Pie liesas ir, pie aknas ir, pie taisnās zarnas ir, visur ir tās šūnas, bet viņu nevar operēt, nevar neko darīt.
Diagnozi viņai nenoteica uzreiz. Kad tas beidzot notika, ārstēšanas iespējas bija ierobežotas. "Viņš ir visur, bet nav nekur. Pie liesas ir, pie aknas ir, pie taisnās zarnas ir, visur ir tās šūnas, bet viņu nevar operēt, nevar neko darīt. Es izgāju visu, ko man ārsti teica, kas man ir jāiziet," stāsta Santa.
Santai ir izveidojusies arī cista, kas būtiski ietekmē vēdera izeju un zarnu darbību un kuras operēšanu ārsti uzskata par pārāk bīstamu. "Viņa tur ir uztaisījusi savu republiku," nosaka Santa. Papildus ārstu ieteiktajiem līdzekļiem, viņa ir izmēģinājusi arī tautas metodes.
"Es tāda apjukusi galīgi esmu, izsista no rāmjiem. Es savā dzīvē nekad tāda neesmu bijusi. Es esmu pavisam cits cilvēks," savu situāciju raksturo Santa. Viņa ir bāla un vārga, pat nelielas fiziskas aktivitātes Santai sagādā grūtības. Kādreiz viņa varēja strādāt četros darbos vienlaikus, bet tagad viss, ko Santa vēlas, ir pagulēt un atpūsties.
'Miršanas mājā' Santu nepatur
"Aizveda mani uz to miršanas māju. Tur arī atmosfēra ir tāda. Māsiņas ienāk istabā, paver durvis un lūr, vai tu tur vēl kusties vai nekusties. Tā atmosfēra briesmīga bija. Man bija visādi veci cilvēki riņķī, un es tur viena pati jaunā zebiekste ielikta iekšā pa to vidu. Paiet trīs nedēļas, paiet vairāk, un viņi skatās, ka es netaisos mirt. No ko, saka – jāsūta mājās," viņa atceras.
Mammai tur nepatika, jo nevarēja ne kleitas vilkt, un nekā interesanta tur nebija. Ballīti vajag. Aizbraukt pie večukiem izdancināties. Mana mamma jau ir ballīšu meitene.
Pēdējās nedēļas vieglākas dara morfijs
"Ir pienācis brīdis, kad visa ir gana. Cik tad ilgi var sāpēt? Ārsti uzskata, ka ir jādara viss iespējamais, lai es justos labi savā pēdējā laikā," stāsta Santa. Sāpju mazināšanai viņa lieto morfija plāksterus. Reizē ar morfiju viņa lieto arī līdzekļus, kas maina tā ietekmi uz organismu, palīdzot izvairīties no sliktas dūšas un, kā Santa pati saka, "dažādiem gļukiem".
Morfijs viņai mājās ir ne tikai plāksteru veidā. Neizturamu sāpju mazināšanai viņai ārsti ir sagādājuši arī tabletes. "Tad man vēl ir tāda pudelīte interesanta. Es domāju Latvijā tādas nedod līdzi, bet es varu paņemt rokassomiņā un aiziet uz teātri," par morfiju stāsta Santa. To, kad viņa nomirs, viņa nezina. Pirms trim gadiem ārsti sacīja, ka viņai atlikuši mēneši, bet šī gada sākumā viņai solīja dažas nedēļas.
Pieņemt nāvi un sākt to gaidīt
Arī pirms trim gadiem, kad ārsti sacīja, ka palikuši vien daži mēneši, Santa vēl nebija gatava atvadīties no šīs pasaules: "Toreiz domāju – "ņifiga" nebūs! Nebūs nekādi trīs mēneši! Ko viņi te iedomājas?! Tad mēs ar draudzeni atbraucām mājās un divatā izdzērām "Jack Daniel's". Un kur tad es šitā varu nomirt, ka tik šausmīgi daudz kas vēl ir jāizdara? Tagad man šķiet, ka tikai maziņa, maziņa astīte ir palikusi vēl, kas nav pabeigta."
Tev ir jāapzinās, ka cilvēks pasaulē vispār nav nekas… Cilvēks ir puteklis. Vienā dienā tev uzpūš, un tu aizlido un tu vairāk neesi. Tā ir tā sajūta, ka tu zini, ka tev ir jāmirst, bet nu es esmu pieņēmusi.
Viss it kā ir bijis. Es tikai gribu, lai tās pēdējās dienas… Lai viņas nebūtu sāpīgas, lai viņas nebūtu ilgas, lai viņas nevelkas garumā… Reizēm es arī sēžu un runāju "Nu, Dieviņ, ja es esmu vajadzīga, nu tad ņem mani… Kāpēc tu mani neņem, ja tu šitā esi tik tuvu mani jau paņēmis?" Es jau esmu tā kā samierinājusies ar to."
Par to, kur viņa rod mieru un spēku tik atklāti runāt par nāves tuvumu, Santa atklāj: "Es par sevi domāju – varbūt, ka es visu esmu izdarījusi… Varbūt, ka pietiek. Tas dod tādu mieru. Ja jau tu visu esi izdarījusi, tad jāiet citi ceļi, jāiet uz citiem medību laukiem, bet nevar jau tik viegli arī – hops un hops un trallalā!"
