Foto: Privātais arhīvs

Vēzis ir diagnoze, kas nereti saistās ar zaudētiem matiem, grūtu cīņu un, iespējams, nāvi. Tomēr ne visos gadījumos satikšanās ar šo slimību beidzas šādi. To parāda arī Ivetas Stares stāsts. Viņai pirms teju 18 gadiem diagnosticēja krūts vēzi. Ātra rīcība palīdzēja slimību uzveikt. Cīņa nebija viegla, bet tās iznākums ir pozitīvs – Iveta ir iemācījusies drosmi un palikusi dzīva. Lai mudinātu citas sievietes pievērst uzmanību savai veselībai un laikus meklēt palīdzību, viņa piekrita izstāstīt savu stāstu.

Iveta nav pirmā savā ģimenē, kas saskārusies ar šo smago slimību. "Manā gadījumā ir tā, ka krūts vēzis bija manai vecaimātei un arī manai mammai." Viņas vecmāmiņa nodzīvoja 80 gadus ilgu mūžu, bet mammai pašlaik ir 78 gadi. Tas parāda, ka šī slimība nebūt nenozīmē tūlītēju nāves spriedumu un nav ārstējama. "Viņas arī savlaicīgi atklāja," piebilst Iveta. "Man pašai arī bija tas pozitīvais stāsts, ka tā slimība ir ārstējama. Un kad tu viņu izārstē, tu vari nodzīvot normāla garuma dzīvi un viss ir kārtībā."

Šoruden jau 18. reizi Iveta svinēs dubultus svētkus: "Sestajā septembrī bija operācija un tā ir mana dzimšanas diena."

Tagad Iveta ir Preiļu slimnīcas valdes priekšsēdētāja un viena no kustības "Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu" vēstnesēm, un viņa neslēpj, ka, ļoti iespējams, nebūtu sasniegusi to, ko tagad, ja nebūtu saskārusies ar vēzi. Slimība viņai iemācīja izbaudīt katru mirkli un nebaidīties no izaicinājumiem. Sarunas laikā Iveta gan vairākkārt piebilst, ka viņai paveicās, jo slimību atklāja agrīnā stadijā un ārstēšanu uzsāka nekavējoties.

Pozitīvs piemērs un rūpes par bērnu – Ivetas motivācija cīņā ar vēzi

Foto: Privātais arhīvs

Krūts vēzi Ivetai atklāja 33 gadu vecumā. "Es jau sapratu, ka varētu būt tādā kā riska zonā. Regulāri gāju pie ginekologa un veicu tās pārbaudes." Tajā laikā Ivetas meitai bija trīs gadi, tāpēc viņa savai veselībai pievērsa pastiprinātu uzmanību. Krūts vēzi viņa atklāja, veicot krūšu pašpārbaudi (par to, kā to darīt soli pa solim, vari lasīt šeit). Kādā sestdienas rītā Iveta sajuta dīvainu sabiezējumu krūtī. Viņa uzreiz saprata – tas ir vēzis.

"Tas bija sestdienas rīts, un pirmdien mēs ar vīru jau bijām Daugavpils onkoloģiskajā slimnīcā, tā reiz to sauca." Jau tajā pašā dienā tika veikta pārbaude un nolemts veikt operāciju divas dienas vēlāk – trešdienā. "Trešdien bija, kā reiz, arī mana dzimšanas diena." Ārsts vaicājis, vai tas nekas, ka operāciju veic šajā dienā. Ivetai šis datums šķita ļoti piemērots. Pēc operācijas mēnesi nācās pavadīt slimnīcā.

"Tas bija pirms 18 gadiem, un tagad jau daudzas lietas ir mainījušās," teic Iveta. "Pēc tam es izgāju sešas ķīmijterapija, bija arī apstarošana." Tagad Ivetai viss ir kārtībā, bet viņa neslēpj, ka ārstēšana un cīņa ar slimību bija grūta. Viņa bija apņēmības pilna, jo mammas un vecmāmiņas pieredze parādīja, ka slimība ir ārstējama. "Re, kur ir piemērs, ka, ja tu to laikus izdari, tad viss ir kārtībā. Un tā arī bija. Man jau vēl bija ārkārtīgi liela motivācija – man bērnam bija trīs gadi. Kā es kaut ko varu tagad pauzēt vai nerīkoties?"

Ārstēšanās nebija viegla un patīkama: "Protams, ka tad, kad sākās tas ārstēšanās process, bija tas sarežģītākais. Sešas ķīmijterapijas – tas nav tā vienkārši." Par krūts noņemšanu Iveta īpaši nesatraucās. Viņas mammai nācās ar to saskarties, bet Ivetas situācija nebija tik smaga, lai būtu nepieciešama pilnīga masektomija. Pirms operācijas viņa gan teikusi ārstam, ka krūti var droši ņemt nost, ja tas nepieciešams. "Man bija svarīgi, lai izdara visu iespējamo, lai vienkārši dzīva paliktu." Tika izņemta tikai krūts daļa. "Jā, man ir viena mazāka un viena lielāka krūts." Par laimi, tas nav sagādājis nekādu diskomfortu.

Pēc operācijas un slimnīcā pavadītā mēneša, ārsts norādīja, ka ir ļoti svarīgi pirms ķīmijterapijas stiprināt savu imunitāti. Iveta to arī darīja. "Pirms 18 gadiem mēs tādu vārdu "smūtijs" nebijām dzirdējuši. Mēs nezinājām, kas tas ir. Ņēmām sulu spiedi, kā reizi – bija rudens un bija āboli, bietes, burkāni ķirbji, mamma nāca pie manis katru dienu, spiedām sulas." Iveta intensīvi uzņēma vitamīnus un minerālvielas no sezonas augļiem un dārzeņiem. Ķīmijterapija notika ziemā, un viņai izdevās izvairīties no sezonālajām slimībām, piemēram, gripas, saaukstēšanās un citām.

"Nenovēlu nevienam. Nekā patīkama tur nav," par ķīmijterapiju teic Iveta, "bet tas ir jāizdzīvo, jāsaprot, ka tas ir nepieciešams, un es tam piekritu. Man šķita, ka ir jāizdara viss iespējamais, ko saka." Viņa norāda, ka tajā laikā cilvēki vairāk paļāvās uz ārstu sacīto un alternatīvu iespēju nebija – ja ārsts teica, ka nepieciešamas sešas ķīmijterapijas, tad sešas arī tika veiktas. Paralēli terapijai viņa konsultējās ar psihologu. Konsultācijas bija pieejamas slimnīcā, un Iveta norāda, ka tās patiešām palīdzēja.

Slimība māca mīlēt sevi un nebaidīties no izaicinājumiem

Foto: Privātais arhīvs

Iveta uzsver, ka, cīnoties ar vēzi, ir ļoti vajadzīga motivācija. Viņa norāda, ka vienmēr bijusi ļoti atklāta un nav norobežojusies no citiem. Tas devis papildu stimulu un enerģiju. "Jā, man bija slimības lapa, bet es katru otro dienu aizgāju līdz darbam, tikos ar draugiem, un dzīve kūsāja." Viņa visu laiku atrada veidu, kā sevi nodarbināt. Protams, bija arī brīži, kad fiziski nejutās pietiekami labi, lai varētu būt tik aktīva. Viņas pieredze liecina – ir ļoti būtiski slimību atklāt pēc iespējas ātrāk, jo tad ārstēšana ir krietni vienkāršāka. Ivetai nebija jāpiedzīvo arī matu zaudēšana. "Emocionāli tas, protams, ir ļoti smagi."

Vēža pacientu ārstēšanas procesu pašlaik emocionāli vieglāku padara arī sabiedrības tolerance pret atšķirīgo, pārliecināta Iveta. Iziet sabiedrībā bez matiem tagad esot daudz vienkāršāk, turklāt ir pieejami dažādi aksesuāri, kas vēl vairāk palīdz. "Toreiz ļoti bieži varēja redzēt, ka sieviete ir ar parūku un, iespējams, visi tad arī saprata, ka tā ir onkoloģiska problēma."

Vēl viena problēma, ar ko saskaras krūts vēža slimnieces, ir tā, ka pēc operācijas viena roka bieži kļūst resnāka nekā otra. "Ir svarīgi saprast, ka tu varbūt vairāk nevari ravēt dārzu tā, kā kādreiz tu to darīji. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi laukos dzīvojošām sievietēm – smagumu nešana, ravēšana. Nu ir jāieslēdz tāds sevis mīlēšanas un žēlošanas periods." Iveta norāda, ka, gludinot veļu, viņa jūt, ka roka uzpampst. "Jā, man arī šobrīd tā ir nedaudz resnāka, bet ne tik ļoti pamanāmi."

Iveta tagad ir Preiļu slimnīcas valdes priekšsēdētāja. Viņa ir pārliecināta, ka savā ziņā par to jāpateicas slimībai, jo tā iemācījusi viņai uzdrīkstēšanos. "Labā lieta pēc šādām slimošanām ir tā, ka tu iemācies dzīves vērtības, tu saproti, ka ir jādzīvo ar pilnu krūti un jāpieņem izaicinājumi." Arī viņa tādus sāka pieņemt – 40 gadu vecumā viņa nebija nevienu dienu strādājusi bankā, bet kļuva par filiāles vadītāju Preiļos, vēlāk viņa kļuva par Preiļu slimnīcas valdes priekšsēdētāju.

"Tā ir tā pievienotā vērtība," noteic Iveta, paskaidrojot, ka drosme un uzdrīkstēšanās ir tas, ko viņai iemācīja vēzis. "Atceros, ka es arī kaut kur lasīju, ka šādas slimības ir ļoti labi skolotāji. Man arī bija tādas sajūtas – nu kāpēc man tā slimība?" Iveta aicina nemēģināt uzdot šos jautājumus, bet pieņemt realitāti un to, ka slimība ir kā mācību stunda. Caur to cilvēkam tiek kaut kas iemācīts. "Tas tev liek citādāk paskatīties uz savu dzīvi, pasauli, ģimeni."

Rūpes par savu veselību dāvā iespēju uzveikt vēzi

Foto: Privātais arhīvs
Iveta uzsver, ka sievietēm, kas sasniegušas 50 gadu vecumu, vajadzētu izmantot iespēju bez maksas pārbaudīt savu krūšu veselību. Šīs pārbaudes var palīdzēt laikus atklāt slimību, ievērojami palielinot iespējas to uzveikt. Viņa norāda, ka cilvēki ik pa laikam dzird par to, cik smagas sekas var būt slimībai, bet reti kad izdodas iepazīties ar stāstiem, kur slimība ir uzveikta.

Pēc slimības uzveikšanas Iveta jūtas vesela. "Nekas man nav citādāk kā jebkurai citai sievietei." Tiesa, tā kā Iveta ir uzveikusi krūts vēzi, viņai nepienākas valsts apmaksātas krūts pārbaudes. Tas gan viņai nav izprotams, jo vēzis var parādīties arī otrā krūtī un arī viņai ir jāseko līdzi savai veselībai. Par citām situācijām viņa norāda – informācija ir viegli pieejama un pārbaudes var veikt dažādās vietās. "Tas īstenībā ļoti vienkārši ir." Iveta aicina nebaidīties un darīt visu iespējamo, lai slimību atklātu laikus un varētu to uzveikt.

Iveta ir atvērta sarunai par šo slimību un labprāt sniedz padomu sievietēm, kas pie viņas vēršas. "Tad, kas es slimoju, es sapratu, ka līdzcilvēki nevar saprast, ko teikt, ko neteikt, ko jautāt, nejautāt," viņa atceras. Pašai gan šādu problēmu nekad nav bijis. Tagad Iveta plāno iestāties Kristīgajā akadēmijā, lai apgūtu kariatīvo sociālo darbu un varētu strādāt un sniegt atbalstu cilvēkiem, kuru dzīve tuvojas izskaņai. "Es nezinu, kā man veiksies, bet šobrīd man ir tāda apņemšanās."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!