Ivita vēzi ir nobremzējusi trīs reizes. Lūdz palīdzību tā uzveikšanai

Ivita vēzi ir nobremzējusi trīs reizes. Lūdz palīdzību tā uzveikšanai
Foto: Privātā arhīva foto

"Es esmu mamma, sieva, fizioterapeite, riteņbraucēja," stāstu par sevi iesāk Ivita Kupaka. Viņa stāsta, ka aizraujas ar daudzām lietām, piemēram, vingrošanu un lasīšanu. Ivitai patīk viņas darbs, un viņa mīl savu ģimeni un draugus, tomēr visas viņas dzīves sfēras jau vairākus gadus aizēno saslimšana ar vēzi.

Ivitai ir olnīcu vēzis. Viņai ir bijušas trīs operācijas un trīs ķīmijterapijas, jo slimībai ir bijuši divi recidīvi – tā atgriežas reizi vienā vai pusotrā gadā. Tagad papildu valsts noteiktajiem ārstniecības pasākumiem viņa lieto arī antroposofās medicīnas līdzekļus. Ivita atklāj, ka no olnīcu vēža ir mirušas piecas viņas radinieces, un būtu muļķīgi neizmēģināt katru iespēju.

Viņa stāsta, ka ārstēšanas procesā ir pieļautas kļūdas, bet par tām vainot kādu cilvēku noteikti nevēlas, un to arī nedara. "Es varu pastāstīt faktus dažādus, bet es nevaru, nekādā ziņā negribētu, lai tas tiktu pasniegts tā, ka es kādu vainoju."

Ārstēšana nekavē slimības atgriešanos

"Sākās ar to, ka man bija baigais nespēks, un es par to sūdzējos arī savam ginekologam, jo man bija dažādas ginekoloģiskas problēmas," atceras Ivita. Uz viņas aizdomām, ka tas varētu būt vēzis, ārste atbildēja: "Nu, Ivitiņ, tā nevar domāt. Neuztraucies!" Tomēr viņa nevarēja nomierināties un devās pie cita speciālista, kas ātri vien apjauta, kas notiek.

Es zināju, ko nozīmē ķīmijterapija, es zināju, ko nozīmē šī diagnoze, jo es esmu nu jau sestā savā dzimtā, kam ir šī slimība. Ivita

Speciālistiem bija aizdomas par veidojumiem Ivitas ķermenī, kā arī par endometriozi, tāpēc viņai veica operāciju. Tās laikā izoperēja veidojumu un veica analīzes. Tas izrādījās vēzis. Viņai nozīmēja ķīmijterapiju. Ivita atklāj, ka pēc operācijas fiziski jutās ļoti slikti, tāpēc domas par diagnozi bija sekundāras. Tas notika 2012. gadā.

"Es zināju, ko nozīmē ķīmijterapija, es zināju, ko nozīmē šī diagnoze, jo es esmu nu jau sestā savā dzimtā, kam ir šī slimība. Man ir tā iedzimtā forma. Pilnīgi visas šīs manas radinieces – mamma, mammas māsa, vecmāmiņa, vecmāmiņas māsa un vecvecmāmiņa – ir nomirušas. Tās pamata sajūtas, kas piemeklē, cīnoties ar šo slimību, ir bailes un dusmas," stāsta Ivita.

Viņa arī norāda: "No 19. gadsimta manā dzimtā nav nevienas sievietes, pirmās pakāpes radinieces, kurai nav bijis olnīcu vēzis."

Ivita izgāja ķīmijterapijas kursu, bet ar to viņas cīņa nebija galā. Slimība atgriezās. Viņai veica vēl vienu operāciju, viņa izgāja vēl vienu ķīmijterapiju. Arī tas vēzi neapturēja – Ivitai bija vēl viens recidīvs, vēl viena operācija un vēl viena ķīmijterapija. Tagad viņa ir uzsākusi arī antroposofo terapiju, lai panāktu, ka slimība vairs neatgriežas. Tā kā šī terapija ir dārga, Ivita izmaksu segšanai lūdz sabiedrības atbalstu.

Izbaudīt katru mirkli, pat ja dzīve šķiet netaisna

"Protams, ka es esmu uztraukusies tajā brīdī, kad es uzzinu, ka ir atkal recidīvs. Ir daudz emociju. Es domāju, kā jau jebkuram cilvēkam, ir dusmas, bailes, šķiet, ka ir noticis kaut kas negodīgs. Kāpēc man tā?" Pēc laika gan Ivitai nāk izpratne par to, ka izmisums viņu neārstēs un nepadarīs veselāku.

Emocionāli smaga bija arī pirmā reize, kad Ivitai pateica, ka viņai ir vēzis. "Pats pirmais mirklis, protams, bija šoks, ka ar mani tas tā ir gadījies. Domāja par to, ka dzīve tāpat nav vienkārša. Šķita, ka tas ir negodīgi."

Ivita vēzi ir nobremzējusi trīs reizes. Lūdz palīdzību tā uzveikšanai
Foto: Privātā arhīva foto

Tagad Ivita mēģina iemācīties sadzīvot ar šo slimību. "Kopš es esmu saslimusi, es mēģinu apzināties katra mirkļa bezgalīgās iespējas." Par katru darbību, ko viņa veic, Ivita priecājas, jo viņai ir dota iespēja to izdarīt. Šāda apzinātības prakse, kā arī meditācija ir palīdzējušas pārdzīvot pat ļoti grūtus mirkļus. Galvenais princips: apzināties, ka esi šeit un tagad. "Protams, ka visu laiku tas neizdodas, bet tas ir tas, uz ko var tiekties. Man tas mazināja izmisuma mirkļus."

"Bez apkārtējo cilvēku atbalsta es noteikti netiktu galā," stāsta Ivita, "ir jāmācās meklēt prieku visā, kas ir. Es nesaku, ka man tas izdodas vienmēr. Ne, nē, nē, nekādā ziņā, bet es cenšos."

Ir ļoti grūti nedomāt par vēzi, ja tas caurvij teju visu, ko Ivita dara, un iezogas viņas domās: "Apziņa, ka man ir šī slimība, man dažreiz izspiež to prieku kaut ko darīt. Piemēram, es dārzā stādu puķes, bet visu laiku aizmugurē tā doma stāv – interesanti, vai es to sagaidīšu, kad krūmiņš izaugs." Viņa atceras, ka draudzene sacīja, ka puķes sastādītas pārāk tuvu – Iveta pati to redzēs pēc 15 gadiem, kad tās būs izaugušas lielākas. "Es nezinu, vai es vispār piedzīvošu to. Dievs dod, lai es to piedzīvotu."

Ivita nav gatava padoties

Draudzenes, kas studējušas medicīnu, ieteica pamēģināt ārstēties ar antroposofajiem medikamentiem. Lai arī tie ir iekļauti zāļu reģistrā un vairākās Eiropas valstīs arī valsts apmaksājamo medikamentu sarakstā, Ivita ir saskārusies ar skeptisku attieksmi no vairākiem ārstiem, kamēr citi atbalsta viņas izvēli un iesaka ārstēšanos papildināt ar šīm zālēm.

"Mani nevar nosodīt par to, ka es mēģinu kaut ko vēl," uzver Ivita, kam ķīmijterapija nesniedza cerēto rezultātu, "es nezinu, varbūt patiesībā es šeit sēžu to zāļu dēļ. Tas ir pilnīgi loģiski un saprotami, ka es mēģinu kaut ko vēl, ja man ir tik bieži recidīvi. Patiesībā tas būtu galīgi stulbi, ja es neizmēģinātu visas iespējas. Turklāt zāles ir pārbaudītas un starptautiski atzītas." Ivitai nepieciešamās zāles gan nav pieejamas bez maksas.

Es neuzskatu pašu par sevi saprotamu situāciju, ka mana ārstēšana ir jāapmaksā maniem draugiem, nevis valstij. Es esmu nostrādājusi 20 gadus medicīnā, bet medikamenti man nepienākas. Ivita

Viņa tās jau kādu laiku lieto. Jautāta par to efektivitāti, Ivita atbild: "Es esmu dzīva." Viņa jūtas krietni labāk nekā pēc pirmās ķīmijterapijas, lai arī pēc trešās ķīmijterapijas viņai vajadzētu justies sliktāk. Pašlaik nav arī bijis neviens recidīvs. Uzlabojumus parāda arī analīzes. Iepriekš pēc ķīmijterapijas citas zāles nepalīdzēja uzlabot leikocītu līmeni asinīs, bet šie medikamenti palīdzēja.

Pašlaik ārsti uzskata, ka jālieto ļoti lielas devas, jo Ivitas analīžu rādītāji ir nestabili. Pēc kāda laika viņa varēs lietot mazākas zāļu devas, bet vēlāk varēs lietot vēl mazākas devas, kas izmaksās ievērojami lētāk.

"Es neuzskatu pašu par sevi saprotamu situāciju, ka mana ārstēšana ir jāapmaksā maniem draugiem, nevis valstij. Es esmu nostrādājusi 20 gadus medicīnā, bet medikamenti man nepienākas," stāsta Ivita. Uzzināt vairāk par Ivitai nepieciešamo palīdzību, kā arī to sniegt, ir iespējams šeit.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl