Foto: Shutterstock

Sāpes, kuru dēļ sievietes zaudē samaņu, ir spiestas kavēt darbu un ar kurām ir jāiemācās sadzīvot – tā ir tikai viena no endometriozes pazīmēm. Lai arī Pasaules Endometriozes pētījumu centra dati liecina, ka šī slimība skar 176 miljonus jeb 10 procentus no visām sievietēm, par to zināms ļoti maz, un sievietēm, kas no tās cieš, nākas saskarties ne vien ar līdzcilvēku, bet arī mediķu neiecietību un neizpratni par to, ko nozīmē sadzīvot ar slimību.

Endometrioze ir slimība, kuras laikā audi, kas ir līdzīgi dzemdē esošajiem, attīstās ārpus tās. Sievietēm veidojas cistas, un viņas cieš no sāpēm menstruāciju, ovulācijas un dzimumakta laikā, asiņošanas, nespēka, vēdera izejas problēmām. Slimība var ietekmēt arī auglību. Tā nav ārstējama, bet ir līdzekļi simptomu mazināšanai. Tiesa, tie ne vienmēr palīdz.

Pasaules Endometriozes pētījumu centrs norāda, ka par slimību maz diskutē, jo arī 21. gadsimtā jautājumi, kas saistīti ar menstruācijām un sāpēm to laikā, ir tabu. Ne visām sievietēm, kas cieš no šīs slimības, simptomi būtiski ietekmē dzīves kvalitāti. Tāpat sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka sāpes menstruāciju laikā ir daļa no tā, ko nozīmē "būt par sievieti".

Lai saprastu, kā šī slimība ietekmē sieviešu ikdienu, uz sarunu aicinājām trīs sievietes, Aiju, Danu un Lauru, kas viena ar otru iepazinās sociālajos tīklos izveidotā domubiedru grupā par endometriozi. Lai arī sieviešu pieredze ir ļoti atšķirīga, viņas visas ir saskārušās ar negatīvu līdzcilvēku attieksmi un neizpratni par to, kas ar viņām notiek. Sievietes uzsver, ka slimība nozīmē regulāras sāpes, dzīves pakārtošanu menstruālajam ciklam un pat bailes no mēnešreizēm.

Dana uzsver, ka slimība ir ļoti smaga arī emocionāli: "Tajā momentā, kad tu esi tajās sāpēs un tu zini, ka tās nāks katru mēnesi un tās būs vienalga tā vai tā. Tas ir tāds jautājums, kurā… Ir bijis tā, ka tu domā – vai ir tā vērts vispār, ko tu vispār vari izdarīt. Protams, par to negribas runāt, bet endometriozes atbalsta grupās ļoti bieži ir redzami ieraksti par meitenēm, kas ir nolēmušas izdarīt pašnāvību tikai tāpēc, ka tās sāpes nav bijušas izturamas."

Danas stāsts: bailes no menstruācijām un dzīves pakārtošana sāpēm

Foto: Shutterstock
Danas dzīvē endometriozes izraisītas sāpes parādījās, kad viņa bija ļoti jauna. "Es biju viena no tām meitenēm, kas ļoti ātri izauga," viņa piebilst, stāstot, ka mēnešreizes viņai sākās jau 11 gadu vecumā, bet sāpes parādījās 14 gados. Tās parādījās ne tikai menstruāciju, bet arī ovulācijas laikā. Dana nevarēja iet uz skolu vai piedalīties sporta nodarbībās. Mēnešreizes bija ļoti spēcīgas un ilgstošas, un jau četras vai piecas dienas pirms tām bija novērojama smērēšanās.
Pie ginekologa viņa pirmo reizi aizgāja 15 gadu vecumā. Speciālists jau tad saprata, ka ar Danas veselību kaut kas nav kārtībā, bet viņas dzīves kvalitāte tikai pasliktinājās. Meitene sūdzējās par sāpēm, bet skolas medmāsa bija pārliecināta, ka viņa vienkārši vēlas izvairīties no sporta stundu apmeklēšanas. Viņai veidojās cistas. Dana sāka lietot hormonālo kontracepciju, bet tas stāvokli neuzlaboja. Sāpju dēļ Dana pat varēja zaudēt samaņu: "12. klasē es biju divas reizes gulējusi slimnīcā no tām sāpēm, no tā, ka mani veda no skolas ar ātrajiem. Es pakritu tur, kur mums bija garderobe, un dažas meitenes mani ieraudzīja un paprasīja, vai vajag izsaukt ātros."

18 gadu vecumā Danai izgrieza vienu cistu un noteica diagnozi endometrioze. Pēc tam viņai noteica hormonu terapiju. "Tās ir šprices vēderā, kas rada tādu kā menopauzi. Bija "ļoti patīkams" process ļoti jaunai meitenei. Biju šokā par visu, kas tolaik notika ar mani. Hormonālās pārmaiņas ļoti traucēja man vienkārši ikdienas dzīvē." Sāpes un citi slimības simptomi mazinājās, bet efekts bija īslaicīgs.

Kārtojot eksāmenus vidusskolā un uzsākot studijas augstskolā, Dana saprata, ka viņai ir ļoti grūti tikt ar visu galā. Vieglāku situāciju nepadarīja arī tas, ka cilvēki līdzās, tai skaitā arī ārsti bija neiejūtīgi, jo uzskatīja, ka nelielas sāpes menstruāciju laikā nav nekas neparasts. Dana uzsver, ka šīs sāpes nav salīdzināmas: "Nav vienkārši tā, ka ir mēnešreizes, tu arī iekšēji asiņo. Tas ir iekaisums. Tās ir konstantas sāpes praktiski katru dienu – ja tu apēd kaut ko ne to, iedzer kafiju no rīta. Tās ir sāpes vēdera lejasdaļā – tu nevari vilkt bikses, tu nevari vilkt zeķubikses, tev vajag taisīt iegriezumu zeķubiksēs augšā, tad viņas ir tā kā vaļīgākas un tu viņas vari valkāt."

Dana uzsver, ka ir ļoti svarīgi parūpēties par sevi un atklāti runāt par savu slimību. Tas nav viegli, bet reizēm vienkārši nav citas izvēles: "Es aizeju uz darba interviju un es zinu, ka man obligāti ir jāskar šis jautājums. Es nevaru melot darba devējam vai potenciālajam darba devējam, ka ziniet, jā – es būšu 31 dienu darbā. Tas ir ļoti neveikli, ka tev pretī sēž sievietes un vīrieši, kurus tu vispār nepazīsti, un tev ir jāstāsta – lūk, jūs zinājāt, man ir arī endometrioze, kas nozīmē, iespējams, vienu dienu mēnesī vai pat divas dienas mēnesī es varu arī nebūt darbā un vienīgais, ko es viņiem varu parādīt, ir diagnozes lapa un cerēt uz to, ka viņi būs pretimnākoši un sapratīs, ka tas nav vienkārši veids, kā es varu sev uztaisīt brīvdienu."

Jau nedēļu pirms menstruācijām Dana cenšas izvairīties no fiziskām aktivitātēm un mēģina ievērot ļoti mierīgu režīmu. "Tādas ir tavas bailes no savām mēnešreizēm, no tās pirmās dienas, ka tu vienkārši sagatavojies pilnībā. Es vienmēr izdaru tā, ka es noliku sev datoru blakus, tēju, zāles, kaut ko uzkožamu. Un es vienkārši sagatavojos uz to, ka man puse dienas būs pavadīta ļoti sāpīgās, neciešamās sāpju kontrakcijās, vienkārši sakot. Beigās vienkārši tu piecelies tāds pilnībā pārguris un tad tu vari beidzot piecelties un kaut kur aiziet, pēc kaut kādām stundām piecām sešām."

Vienīgais līdzeklis, kas kaut nedaudz var atvieglot Danas stāvokli, ir recepšu pretsāpju zāles. Viņa atklāj, ka bieži ir saskārusies ar neiejūtību no dažādu mediķu puses – ir ārsti, kas uzskatījuši, ka viņa melo par sāpēm, jo ir atkarīga no pretsāpju līdzekļiem, tāpat ir nācies piedzīvot, ka slimnīcas personāls uzskata, ka viņa tikai aizņem gultas vietu un uz Danas paskaidrojumu, ka viņai ir endometrioze atbild: "Endo – kas?"

Pirms diviem mēnešiem Danai piedzima mazulis, ko viņa ar vīru ļoti gaidīja. Sieviete atklāj, ka slimības dēļ grūtniecība bija ļoti smaga. Tās laikā viņai nācās strādāt no mājām, jo viņa nevarēja piecelties un staigāt. Viņa juta sāpes ovulācijas laikā un ir pārliecināta, ka arī mocības menstruāciju laikā neizpaliks: "Ar šausmām gaidu pirmās mēnešreizes, ņemot vērā to, ka man ir divus mēnešus vecs bēbītis un viņš nevar vienkārši apsēsties un pagaidīt mani – kamēr mammai paliks vieglāk. Pretsāpju recepšu medikamentus es nevaru lietot tāpēc, ka es baroju bērnu ar krūti."

Dana norāda, ka ir daudz neaplūkotu jautājumu, kas saistās ar šo slimību, piemēram, sāpes dzimumakta laikā, kā arī slimības ietekme uz sievietes tuvinieku dzīves kvalitāti: "Faktiski tad, kad man sākās sāpes, es esmu guļus – tā var būt diena, divas, tas var būt ovulācijas periods." Viņa norāda, ka diskusiju par menstruācijām sabiedrībā ir par maz: "No vienas puses visiem patīk runāt par tabu jautājumiem – uztaisīt tur izstādi, kur mēs zīmējam un gleznojam mēnešreizes, bet reizēm mēs neizmantojam iespēju to pašu, teiksim izstādi vai kaut ko tādu, veltīt reāliem jautājumiem par cilvēka veselību un tādām diagnozēm, kā endometrioze."

Aija izvērtē prioritātes un aicina nedzīvot sāpēs

Foto: Shutterstock
Aija stāsta, ka par to, ka viņai ir endometrioze, ārsti pirmo reizi ierunājās 2008. gadā, bet tādi slimības simptomi, kā sāpīgas mēnešreizes un cistas olnīcās, viņai bija manāmi jau krietni agrāk – jau tad, kad viņa vēl nebija laidusi pasaulē savu pirmo bērnu, kurš piedzima 2004. gadā. Pēc meitiņas piedzimšanas simptomi kādu laiku nebija manāmi: "Viss – cista pazuda, viss – dzīve skaista. Turpinām dzīvot."

Pēc vairākiem gadiem Aija ar vīru nolēma, ka vēlas vēl vienu bērnu. Viņa sešus mēnešus nevarēja palikt stāvoklī, tāpēc devās pie ārsta. Viņai atklāja cistu, kuras izmēri pārsniedz piecus centimetrus, nozīmēja operāciju pēc pieciem mēnešiem. Aija ārstam vaicāja, ko viņa var darīt, lai sev palīdzētu un uzlabotu savu veselību līdz operācijai. "Viņš man atbild – neko. Gaidiet savu operāciju. Tas man aizķērās."

Mēģinot atrast veidu, kā sev palīdzēt, Aija devās pie homeopāta. Cista dažu mēnešu laikā samazinājās par vairākiem milimetriem, bet ginekologs izrādīja sašutumu par to, ka Aija apmeklējusi vēl kādu speciālistu un uzsvēra, ka palīdzēja pašiedvesma, nevis homeopātiskā terapija: "Izmēru varēja samazināt jebkas – tikai ne homeopātiskie preparāti." Aija norāda, ka ieviesa izmaiņas savā dzīvē, kas noteikti pozitīvi ietekmēja viņas veselību. Iespējams, ka tas arī bija iemesls, kāpēc cista samazinājās.

Pēc sarunas ar homeopātu, Aija nolēma atlikt operāciju, jo cista dzīvību neapdraudēja un speciāliste atgādināja, ka izgriezt to varēs arī vēlāk." Nu izgriezt nepaspēja, jo septembrī man iestājās grūtniecība, kuru es gaidīju," stāsta Aija. Pēc otrā bērna piedzimšanas cista bija pazudusi. "Kas vēl būtu pierādījums tam, ka kaut kas ir nostrādājis? Rezultāti ir. Tā nav absolūtā patiesība, ka tas tieši strādā. Varbūt meitenes, kas lieto hormonālo terapiju, darītu to pašu, ko es darīju – izmaiņas uzturā, izmaiņas dzīvesveidā. Iespējams, ka rezultāts būtu tieši tāds pats. Es tagad nesaku, ka tā bija homeopātija. Man drīzāk liekas, ka tā biju es pati, ar to, ka man slimība bija stop zīme – tu tālāk tā vairs braukt nedrīksti."

Aija atklāj, ka iemācījās sevi iemīlēt un vairāk rūpēties par sevi. "Atļāvos aiziet uz manikīru, atļāvos sev nopirkt jaunus zābakus reizi divos gados, nevis trijos gados," viņa piebilst. Aija atbrīvojās no neveselīgiem ieradumiem un pārvērtēja savas prioritātes, lai saprastu, ko dara sevis un ko citu dēļ, kā arī secināja, ka saviem mīļajiem viņa varēs labāk palīdzēt, ja būs vesela un laimīga: "Ja tu būsi noskrējies kā zirgs… bērniem tu tāds nebūsi vajadzīgs. Būsi, bet tu vairs nevarēsi viņiem palīdzēt."

Tagad Aijai ir trīs bērni – jaunākais vēl ir zīdainis. Endometrioze joprojām ietekmē viņas ikdienu. Laiku pa laika viņai veidojas cistas un pazūd mēnešreizes. Tāpat viņa cieš no sāpēm. Aija būtu priecīga, ja endometriozes pacientēm mēnesī būtu pieejama viena vai divas brīvdienas, lai dienā, kad sākas mēnešreizes un nākas piedzīvot tik spēcīgas sāpes, ka ir iespējams zaudēt samaņu, viņas varētu atpūsties, lai kaut nedaudz atvieglotu savu stāvokli.

Aija aicina sievietes, kas cieš sāpes, meklēt palīdzību un veidus, kā atvieglot savu stāvokli. Viņa ir pārliecināta, ka sievietei ir jāuzņemas atbildība par savu veselību un labsajūtu. Aija norāda, ka endometriozes pacientēm ir svarīgi nodrošināt brīvu menstruālo asiņu plūsmu, lai mazinātu sāpes. Viņa norāda, ka situāciju var pasliktināt tamponi, kā arī poza, kas ierobežo asins tecēšanu.

Specifiskais Lauras gadījums, kas maksā dārgi

Foto: Shutterstock
Laura pie ārsta ar sūdzībām par veselības problēmām vērsās 2014. gadā, lai arī tās simptomi bija vērojami jau agrāk. Viņa iepriekš bija cietusi no sāpēm un asiņošanas starp mēnešreizēm. Pie ginekologa aizgāja, jo, pārtraucot lietot hormonālo kontracepciju, viņai neatjaunojās menstruāciju cikls. "Teica, ka izsargāties nav nepieciešams, jo stāvoklī tāpat nevarot palikt, kas man bija tāda interesanta atziņa. Līdz tam es domāju, ka esmu veselīga – sieviete, 24 gadi – kā man var nebūt reproduktīvās funkcijas," atceras Laura.

Pēc laika parādījās dažādi jauni simptomi: "Tās bija asiņošanas divas trīs nedēļas, dažreiz mēnesis no vietas, tad bija arī visādas dīvainas sāpes, kam īsti neradu skaidrojumu." Ārsti uzskatīja, ka Laurai ir policistoze, un mierināja, ka labāk paliks pēc tam, kad iestāsies grūtniecība. Tomēr tā nenotika. Grūtniecības laikā viņa jutās labāk, bet pēc mazuļa piedzimšanas situācija pasliktinājās. Slimība progresēja ļoti strauji.

Laura meklēja palīdzību, bet saskārās ar pārmetumiem, ka viņai jābūt mājās ar mazuli, nevis jāiet pie ārstiem, sūdzoties par sāpēm. Laura aizgāja pie cita speciālista, kam radās aizdomas par onkoloģisku saslimšanu. Onkoloģijas nodaļā ātri saprata, kas Laurai kaiš. Viņai veica dzemdes tīrīšanu, kā arī analīzes. Tagad Laura gatavojas operācijai, kuras laikā izņems cistu.

"Tieši manā gadījumā, tas ir saistīts ar zarnu, kas ir ļoti reti," skaidro Laura. Ņemot vērā slimības specifiku un cistas veidošanās vietu, Lauras vienīgā iespēja ir veikt operāciju privātā klīnikā, kas izmaksā vairāk nekā 4000 eiro. Izmaksas Laurai jāsedz pašai.

Sākumā Laura nevēlējās veikt operāciju, bet ārsti paskaidroja, ka viņas gadījumā tā ir nepieciešama. Tagad Laura priecājas, ka procedūra ir ieplānota: "Nu jau es sāku ilgoties pēc tās operācijas. Ja iepriekš man bija doma – tik dārgi maksā un, vai man tas tiešām ir vajadzīgs, un no tā nemirst, vai man tik bieži ir slikti. Nu jau es sāku domāt, ka – jā, labi vien ir, ka es to naudu esmu sākusi vākt, labi vien, ka esmu rindā. Es nezinu, kāpēc citām gadu laikā lēni progresē, man simptomi diezgan ātri."

Laura uzsver, ka ikviens endometriozes gadījums ir pilnīgi atšķirīgs. Citām sievietēm simptomi dzīves kvalitāti ietekmē nedaudz, kamēr citas mokās regulārās sāpēs. "Man ir sacīts – es sakārtoju nervus, man ar to pietika. Nu man ar to nepietiek. Ir kas saka – nu vēderiņš sāp, tiešām tik traki? Citam palīdz pretsāpju zāles, ja izdzer veselu paciņu, man nē. Katrai ir pilnīgi citādi, un tu nevari salīdzināt savu pieredzi," pārliecināta Laura.

Viņa norāda, ka endometrioze ir tas gadījums, kad par savu dzīves kvalitāti ir jācīnās pašām pacientēm. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izveidota endometriozes grupa sociālajos tīklos. Tajā sievietes var gan dalīties pieredzē, gan mēģināt atrast risinājumu savai problēmai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!