Foto: PantherMedia/Scanpix

Taisnību sakot, jābrīnās, ka 21. gadsimtā – augsti attīstīto tehnoloģiju laikmetā – par cilvēkiem ar invaliditāti sabiedrībā lielā mērā vēl valda gluži vai viduslaiku priekšstati, aizspriedumi un stereotipi. Reizēm rodas iespaids, ka vieglāk ir kādu pārliecināt par to, ka uz Marsa ir ūdens, nekā par to, ka arī cilvēks ar invaliditāti (lai kāda tā būtu) ir unikāla un vērtīga personība. Viņam tikai vajadzīgs nedaudz vairāk atbalsta un palīdzības no līdzcilvēkiem, lai varētu savu potenciālu pilnveidot un īstenot kā līdzvērtīgs savas valsts pilsonis.

Nenoliedzami, pēdējo 25 gadu laikā ir vērojamas izmaiņas uz labo pusi, un daļa sabiedrības uz cilvēkiem ar invaliditāti skatās ar citu izpratni un attieksmi. Tomēr, vēl joprojām daudzi – ļoti daudzi – cilvēki ar invaliditāti ik dienas ir spiesti dzīvot apstākļos vai saskarties ar situācijām, kas bez vārdiem liek saprast, ka vecie stereotipi nekur nepazūd tāpēc vien, ka valsts līmenī ir parakstīta kāda "pareizā konvencija".

Cilvēks ar invaliditāti ir "neērts", jo viņa dēļ ir jāveic izmaiņas, pārbūves, pielāgošanas... Vieglāk un lētāk ir nedarīt neko un atstāt šos cilvēks bez iespējas iegūt izglītību, bez iespējas strādāt, pelnīt (starp citu, arī maksāt nodokļus) un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Liela daļa cilvēku ar invaliditāti varētu paveikt daudz vairāk, bet viņus piespiedu kārtā padara par valsts plānā sociālā budžeta patērētājiem un liek justies kā diedelniekiem.

Tas, ka cilvēks ar invaliditāti ir kaut kādā ziņā citādāks un viņam vairāk vajadzīga līdzcilvēku palīdzība, nenozīmē, ka viņš ir "norakstāms". Mēs zinām tikai nedaudzus veiksmes stāstus, bet Latvijā vēl ir ļoti daudz cilvēku ar invaliditāti, kuri mūs patīkami pārsteigtu, ja vien viņiem tiktu dota tāda iespēja. Katram cilvēkam ir iedots vismaz viens talants vai spējas kaut ko izdarīt labāk par citiem, un cilvēki ar invaliditāti nav izņēmums.

Foto: Ailitas Kukas glezna. Privātais arhīvs

Raksta autore Ailita Kuka kopš mazotnes cieš no iedzimtas muskuļu distrofijas, kuras dēļ spiesta pārvietoties ratiņkrēslā, tomēr tas nav liedzis viņai attīstīt savu talantu gleznošanā un kļūt par unikālu un interesantu personību.

Šī gada 8. un 9. martā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāvā būs aplūkojama izstāde "Prieks mostas!", kur varēs iepazīties ar mākslas darbiem, kuru autori – cilvēki ar kustību traucējumiem. Izstādē būs skatāmas raksta autores Ailitas Kukas gleznas, kuras veidotas akvareļa tehnikā, kā arī Nadeždas Kuzminas dzeja. Izstāde tiks atklāta pulksten 9. Ieeja bez maksas.

Foto: Ailitas Kukas glezna. Privātais arhīvs

Izstāde "Prieks mostas!" tapusi organizācijas "Jaunatne ar Misiju – Rīga" aktivitātes cilvēkiem ar kustību traucējumiem "Wings for Wheels" (no ang. val. spārni riteņiem) ietvaros. Tās mērķis ir veicināt cilvēku ar kustību traucējumiem garīgo, fizisko un emocionālo attīstību ar izglītojošu un radošu aktivitāšu palīdzību, tā sekmējot viņu integrācija sabiedrībā.

Aizraušanās ar kādu vaļasprieku sniedz iespēju cilvēkiem ar kustību traucējumiem piepildīt savu ikdienu un aizmirst par grūtībām. Izstādes darbu autori nav profesionāli mācījušies gleznot vai rakstīt dzeju – tas ir viņu vaļasprieks un brīvā laika pavadīšanas veids.

Foto: Ailitas Kukas glezna. Privātais arhīvs

"Nekad neesmu domājusi, ka man ir kaut mazākais talants uz zīmēšanu, tāpēc dzīves lielāko daļu to nemaz nemēģināju. Pirms dažiem gadiem kādā no "Wings for Wheels" nometnēm man bija iespēja spontāni pamēģināt "parotaļāties ar krāsām", un, iespējams, tajā brīdī manī pamodās interese par krāsu pasauli. Tomēr vēl vajadzēja paiet dažiem gadiem, kuru laikā es sapratu, ka šī interese nepazūd un es aizvien vairāk gribu vismaz pamēģināt, kas man sanāks. Dievs pašķīra man iespēju iepazīties ar Helēnu Vinogradovu, kura piekrita regulāri mani apciemot un pamācīt gleznošanas pamatus."

Ar Ailitas dzīvesstāstu iespējams iepazīties šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!