Esat veikusi nopietnu darbu savas veselības labā. Cik ilgi Jūs mocīja diskomforta sajūta, kuru radīja hemoroidāla slimība?
Manuprāt, daudzas slimības nosaka iedzimtība. Tā kā hemoroīdu problēma bija manai mammai, tā piemeklēja arī mani jau divdesmit gadu vecumā. Pēc lielām darīšanām asiņoja, bet toreiz šo problēmu norakstīju uz avīžpapīru, jo padomju laikā tualetes papīra taču nebija, un ja arī bija, tad briesmīgi raupjš. Ir dzirdēts, ka hemoroīdi parādās pie aizcietējumiem, taču man tos veicināja caureja. Šī problēma kļuva izteiktāka pēc dzemdībām. 28 gadu vecumā, man piedzima pirmais dēls - pamatīgs 4,5 kg smags puika. Spiešanas procesā kopā ar iegriezumiem hemoroīds iznāca ārā un tad sākās trakumi ap manu dibengalu... Bumbulis iznāca ārā un tad atkal ievilkās iekšā. Stāvoklis it kā nebija katastrofāls – vīnogu ķekars ārā nekarājās, bet ola gan. Lielākoties to uztvēru kā kosmētisku defektu, taču ar laiku radās arī diskomforts un sāpes, it īpaši, braucot ar riteni, un karstā laikā, kad dibens izsuta. Pēc nākamajām dzemdībām ārā iznākušais mezgls pats vairs neievilkās iekšā.
Vai visu šo laiku ārsta palīdzību nemeklējāt?
Toreiz manā dzīvē svarīgāk bija parūpēties par citiem un pati savas, tai skaitā veselības problēmas, biju "nolikusi" malā. Patiesībā, kad nav slimības saasinājuma, tu par hemoroīdiem aizmirsti. Turklāt esmu pacietīgs cilvēks ar augstu sāpju slieksni.
Pēc ieteikuma "olu" masēju un stūmu iekšā, tomēr tā neturējās...Protams, hemoroīdu problēmu biju ievilkusi, bet pieļauju, ka viss notiek īstajā laikā – vismaz ārstēšanas tehnoloģijas pa šo laiku ir krietni pavirzījušās uz priekšu. Laikā, kad ar hemoroīdiem mocījās mana mamma, medicīna diez ko daudzsološa nebija.
Kas tad pamudināja apmeklēt ārstu?
Kad nodevu grāmatu "Uldi Stabulnieks. Tik un tā", sapratu, ka esmu nogurusi no rakstīšanas un ir laiks beidzot padomāt par sevi. Vēlējos saprast, kas es esmu un ko es gribu sniegt sev. Bija ziemas vakars un es vairs nespēju neko citu, kā vien apsēsties pie televizora. Pārslēdzot programmas, atklāju, ka ir tāds televīzijas kanāls TLC, kur rāda britu dokumentālo seriālu Embarrassing Bodies. Tur redzēju cilvēkus ar gadiem neārstētām kaitēm un ielaistām intīmām padarīšanām. Līdz tam man nebija priekšstata, ka cilvēki vispār ar ko tādu slimo! Man viņi šķita ārkārtīgi vieglprātīgi un muļķīgi. Bet visvairāk mani šokēja, kādas šausmas daudzi paslēpuši zem drēbēm, cik ļoti cilvēki nolaižas un gadiem ilgi neko nedara savas veselības labā! To visu redzot, sajutos tik vesela! Un tad man iešāvās prātā doma – ar ko tad es esmu labāka. Arī es staigāju ar saviem slimajiem hemoroīdiem un neko nedaru.
Pēdējais pamudinājums, kas lika aiziet pie ārsta, bija žurnāls ARSTS. LV, kur ieraudzīju interviju ar dakteri Andri Gardovski. Tajā smalki, niansēti bija izstāstīts par visām hemoroīdu ārstēšanas iespējam. Man kā pētniecei, loģiski orientētam cilvēkam to izlasīt bija tik interesanti! Tad sadūšojos un ar žurnālu padusē devos pie ārsta.
Vai nebija grūti ar šo problēmu vērsties pie ārsta – vīrieša?
Viegli nebija... Ilgi meklēju dakteri – sievieti. Nevarēju pieņemt, ka vīrietim var parādīt TO vietu, turklāt nesmuku vietu. Bet seriāls mani atkal iedrošināja, jo tur pacienti atklāja visas slimās un arī intīmās vietas, ne tikai smukiem dakteriem un dakterēm, bet arī miljonu auditorijas priekšā. Ja jau viņi var, kāpēc man kautrēties? Metu kompleksus un kaunu pie malas un pierakstījos pie dr. A. Gardovska.
Kad aizgāju uz konsultāciju, viss notika tik ātri, ka es nepaguvu pat acis ieplest un samulst. Zābaki pat nebija jānovelk! Dakteris tik noteica - jāgriež tā ļipa nost! Konsultācijas laikā vēl paskaidroja, ka ir palielināti ne tikai hemoroidālie mezgli, bet arī – iekšējie. Tas jau bija nopietnāk. Ejot pie ārsta, par operāciju nedomāju. Gribēju tikai izrunāties, kas tad ar tiem maniem hemoroīdiem notiek, bet, ja profesionālis saka, ka jāgriež, tad jāgriež. Nav šaubu, jārīkojas! Es pastiepu dakterim žurnālu un liku apvilkt metodi, kuru pielietos. Viņš apvilka Longo metodi, kurā izmanto skavas. Tad es devos mājās tālāk studēt visu par hemoroīdiem - no cēloņiem līdz pat sekām...
Šī operācija ir tā, no kuras cilvēki ļoti baidās... Kā Jums bija?
Kad stāstu par hemoroīdu operāciju, tad ir divu kategoriju cilvēki: tie, kuri zina, kas ir hemoroīdi, saķer galvu un saka – šausmas, kā tu to izturēji? Savukārt tie, kas ar šo kaiti nav saskarušies jautā - kas tie tādi? Katrā ziņā cilvēki, kam ir hemoroīdi, grib no tiem tikt vaļā.
Esmu cilvēks, kurš dzīves notikumus (arī operācijas) cenšas uztvert caur pieredzi, nevis emocijām. Nedomāju par to, vai sāp, vai nesāp. Mēģinu vērot procesus un pieņemt notiekošo kā piedzīvojumu. Tas ir vieglāk, nekā iekšēji pretoties, sēdēt un liet asaras par to, ka kaut kas sāp. Sāpes pāriet... Vienmēr cenšos sev atgādināt, ka tas ir tikai laika jautājums. Ja izturi, pēc tam ir liels prieks par rezultātu. Tā kā atveseļošanās laika problēma ir tā, ka visu laiku jāatrodas kaut kādā starpstāvoklī: vai nu guļus, vai stāvus, tad iemācījos arī kaut ko jaunu – mazāk sēdēt, vairāk gulēt, strādāt pusguļus ar datoru uz vēdera. Tas varbūt arī neveicinās jaunu hemoroidālo slimību veidošanos... Mēs jau sevi nosēžam līdz nāvei! Patiesībā cilvēkam sēdus stāvoklis ir pretdabisks stāvoklis.
Cilvēki parasti sūdzas par sarežģīto pēcoperācijas periodu...
Operāciju man veica epidurālā anestēzijā, kas nozīmē, ka nomirdina tikai dibengalu. Kad kājas "atgriezās", gaidīju sāpes... Taču pirmajās dienās nekādu sāpju nebija. Toties, kad pirmo reizi gāju uz tualeti pa lielam... tās sāpes aprakstīt nav iespējams! Tās, mums sievietēm, ir ar nevienām sāpēm (ne mēnešreižu, ne dzemdību) nesalīdzināmas. Tāpēc pēc operācijas uz kādu nedēļu es pārstāju ēst, jo negribējās iet uz poda... Jārēķinās, ka kādu mēnesi nāksies pavadīt ar sāpošu un nedaudz pilošu dibenu, kā arī atteikties no daudziem "prieciņiem" un produktiem.
Taču, sekojot ārsta norādēm, varu teikt, ka atveseļošanās periods nebija ļoti smags un ilgstošs. Pēc pus gada es jau par operāciju biju aizmirsusi.
Kāpēc nolēmāt operāciju veikt tieši "Veselības centrā 4"?
Pirmkārt, "Veselības centrs 4" (VC4) piedāvā daudzus pakalpojumus, kas nav pieejami citviet Latvijā, gan diagnostikas, gan ārstēšanas jomā. Iepriekš nezināju, ka ir tik plašs arī hemoroīdu operāciju metožu klāsts.
Otrkārt, esmu cilvēks, kuram ir svarīga atmosfēra. Nespēju uzturēties medicīnas iestādēs, kur ir burzma un rindas, kaut arī esi ieradies norādītajā laikā. Man bojā garastāvokli tas, ka jāpeld pa cilvēku okeānu un jāmeklē rindai gals... VC4 ir medicīnas iestāde, kur, pacientam atnākot, nenotiek mistiska mīcīšanās un nevalda haoss, šeit personāls pacientam dod saprotamas un skaidras instrukcijas. Arī telpas neliecina par medicīnas iestādi, kas ir jo īpaši svarīgi tad, ja esi ieradusies ar čīkstošu bērnu un vēl pati uztraukusies. Iepriekš VC4 vienmēr esmu saņēmusi operatīvu palīdzību un turklāt - ar eleganci! VC4 ir ne tikai laipni darbinieki, bet arī lieliski speciālisti – profesionāļi, kuri izraksta kolosālas "receptes". Piemēram, ja sāp papēži tā, ka paiet nevar, jāsāk valkāt apavus uz 5 cm papēža. (Smejas.) Un problēma man tiešām atrisinājās! Šie daudzie pozitīvie aspekti ir izveidojuši tēlu uzņēmumam, kuram es varu uzticēties.
Arī operācija mani patīkami pārsteidza, jo viss noritēja delikāti. Man piešķīra brīnišķīgu istabiņu. Gulēju ar pulti darbināmā gultā un skatījos TV. Tas ir kardināli kaut kas pretējs tam, kas notiek valsts slimnīcā – tu palātā guli kopā ar 6 cilvēkiem, kuri vāvuļo, krākuļo un gala rezultātā tāpat par to maksā un ne – maz. Es labāk nedaudz vēl piemaksāju, bet jūtos komfortabli!
Intervija ar pacienti muzikoloģi, Latvijas Radio 2 ētera personību Daigu Mazvērtīti: