Esmu Vecrīgas bruģī jau iestaigājusi kārtīgu taciņu uz 'bodyART' nodarbībām sporta klubā. Vairs nejūtos kā bikls iesācējs un nodarbību laikā vairs negāžos kaudzītē aiz piepūles. Un vienlaicīgi esmu secinājusi, ka ar 'bodyART' ir kā ar bitēm – nekad nezini, kas šim radījumam padomā. Katrā nodarbībā jāpiedzīvo kaut kas jauns - sevišķi pēdējā nedēļā, kad iepazīstos ar 'bodyART' maigo un tad nikno versiju.
Noregulēt pulksteni un caurdurt sienas
Pirmdienas rīta pusē ierodos sporta klubā un pati nespēju tam noticēt, ka esmu šeit. Iepriekšējā naktī bezmiega dēļ gulētas tikai 2 stundas. Acis turu vaļā ar grūtībām, pārvietojos ar viszemāko ātrumu un man ir sajūta, ka naktī esmu izkrāvusi vagonus. Enerģijas līmenis ir vienāds ar nulli. Gandrīz. Tomēr tas viss nav iemesls, lai atteiktos no treniņa. Man tieši interesē - ko ar mani šādā situācijā būs spējīgs izdarīt 'bodyART' un ko ar to spēšu izdarīt es?
Treneris Zigis ienāk zālē un pirms nodarbības ar nenosakāmas izcelsmes priekšmetu, pakāpies augstāk, pieregulē lielo sienas pulksteni. "Kārtībai jābūt," kopīgi secinām un ieņemam vietas. "Kāds noskaņojums? Jūs vēl guļat?" vaicā treneris un viņš nav kļūdījies. Atskan dažas ne pārāk enerģiskas pirmdienas rīta balsis, kas apstiprina - "jā, guļam". "Varu jūs iepriecināt - šodien paredzēta mierīga nodarbība, nekur neskriesim, mierīgi izkustēsimies," šī trenera vēsts sasniedz dzirdīgas ausis un es nodomāju - "Aleluja! Tieši laikā!"
Nodarbība ar tās pieciem posmiem ir uzbūvēta meistarīgi - lēns iesākums, lai spētu pārslēgties no domām un stresa, ar ko atnāci šurp, uz notiekošo šeit un tagad. Izpildām dažādus vingrinājumus un drīz vien vēsajā zālē paliek silti. Nodarbība pamazām uzņem apgriezienus - izpildām pietupienus, griešanos, stiepšanos, muguras apļošanu, liekšanos. Jūtu, kā parādās enerģija, spēks. Galva it kā attīrās, un es spēju pilnvērtīgi pieslēgties procesam. Kādā mirklī izpildām pamatīgu stiepšanos abos sānu virzienos. "Stiepjam, stiepjam garu roku! Stiepjam un izduram cauri sienai!" treneris Zigis saka un rāda garas jo garas rokas. Stiepjos un prātā redzu, kā mana roka pēkšņi parādās no sienas kaimiņos esošajā tirdzniecības centra veikalā. Kad stiepju uz otru pusi - roka iziet cauri sienai un nonāk pāri mazajai ieliņai kaimiņu namā, kur 5.stāvā redzami kāda biroja logi.
Kad esmu atguvusi savas rokas, ilgāk jānotur līdzsvars uz vienas kājas. Domas atkal aizganās tālumā. Virs zāles spoguļiem ir skaistu kalnu attēls, to galotnes grimst mākoņos. Klīstu pa kalniem, stumdu mākoņus un esmu pilnīgi aizmirsusi, ka ierados šeit, sadalījusies vienībās. Nodarbības beigās esmu cits cilvēks. Acis ir vaļā, galva skaidra, ķermenis vingrs.
Lai mati iet pa gaisu! Drīkst kliegt!
Bet, kā jau teicu, ar 'bodyART' ir kā ar bitēm. Nākamajā nodarbībā es atraujos pēc pilnas programmas. Maigajam seko niknais 'bodyART'. Pirms katras nodarbības treneris vienmēr īsi informē - kas mums draud. "Oooo! Šodien būs tā dinamiski, gandrīz kā dejošana. Drīkstēs kliegt, ja kāds vairs nevar!" Zigis izgaismo nākotnes perspektīvu. Atkal kaut kas jauns!
Ir piektdiena, un uz šo nodarbību ieradies krietns daudzums dalībnieku. Ir gan sievietes, gan vīrieši. Par laimi iesākam kā vienmēr lēni un pamatīgi. Pamazām uzsilstam, bet neko "dinamisku" pagaidām nemana. Man jau sāk likties, vai nevajag noskaņoties uz kalnu virsotņu apceri, kad Zigim acīs iekvēlojas "fitnesa velniņi", un viņš saka - "Nu, ko! Saturās! Lai mati iet pa gaisu! Ja vairs nevariet - kliedziet! Aaaaaiziet!"
Un sākas tāds 'bodyART' rokenrols! Grūti vārdos aprakstīt, bet nodarbības temps ir vairāk nekā dinamisks. Sāku just visus tos muskuļus, ar kuriem neesmu tuvāk pazīstama. Cilvēki apkārt nekautrējas un skaļi elš un pūš. Elpošanai, kā zināms, šeit ir milzīga nozīme. Arī es metu pie malas ne tikai kautrību elst un pūst, bet arī zeķes. Lai spētu tik ātri staipīties, locīties un darboties vajag labu saķeri ar paklājiņu. Ar acs kaktiņu redzu, ka neesmu vienīgā, kas procesa vidū mētājas ar zeķēm. No piepūles atkal trīc rokas, piere ir norasojusi. Muskuļi smeldz. "Iesildāmies piektdienai! Juhū!" skaļi sauc Zigis, kas nav noskaņots kādu šodien te žēlot. Tomēr sajūta ir fantastiska, jo gandrīz fiziski var just, kā telpā uzsprāgst enerģijas lādiņš. Nodarbības beigās tiekam atkal saudzīgi atgriezti mierīgākā stāvoklī un nobeidzam pavisam relaksēti un ..... kopumā kārtīgi izpurināti.
Zeme, koks, uguns, metāls, ūdens
Tā arī nedzirdēju, ka kāds būtu kārtīgi nobļāvies. Laikam latviešu mentalitāte neļauj. "Jā, tā ir. Kad ir klāt ārzemnieki, viņi gan nokliedzas kārtīgi, netur emocijas sevī," skaidro treneris.
"Vienalga - šodien visi bija malači - neviens neapstājās! 'bodyART' labs ar to, ka nav obligāti viss jāveic soli solī ar pārējiem. Kopējā grupas enerģija, protams, pavelk līdzi, bet katrs dara savu spēju robežās. Tikai vēl jāizšķir - vai tā ir prāta pretestība, kas saka - viss, vairs nevaru, vai tā tiešām ir fiziska sajūta. Jo prāts īd fonā - "īīī, es vairs nevaru". Tāpēc ir svarīga elpošana - tā nomierina prātu un mazina stresu, ko rada prāts, un pārvērš tādā mentālā spēkā, ka - es varu! Tas palīdz dzīvē arī pēc tam - nomierināmies, elpojam un tiekam ar kādu sarežģītu situāciju galā," pēc nodarbības skaidro treneris.
"Pilnīga eiforija!" promejot saka viens no dalībniekiem. "Šis bija 'bodyART Pure' - te bija apvienots mazliet "Deep work", mazliet no "Dynamic", mazliet "Flow" un "Stretch" - viss kopā. Sākumā iesildījāmies, tad bija aktīvā daļa, kad varēja būt skaļi, varēja bļaut līdzi! Tad aizgāja "Dynamic" variants - dinamiski turējām pozas, mainījām, likām tās kopā - tas viss iekšējam spēkam un stabilitātei! Strādājām ar lielu amplitūdu - enerģija gāja uz visām pusēm! Tad iegājām priekšpēdējā fāzē - savācām enerģiju atpakaļ pie sevis - strādājām ar vēdera muskuļiem, rullējāmies uz un caur sāniem. Pēdējā fāze - plūstoša pāreja uz mierīgo nobeigumu. Katrā nodarbībā ir piecas tradicionālās Ķīniešu medicīnas elementos balstītas enerģijas fāzes. Kopš brīža, kad sākas nodarbība, izejam cauri visām - zeme, koks, uguns, metāls, ūdens. Tas viss sabalansē enerģijas tā, lai nodarbības beigās justos līdzsvarots kā fiziski, tā garīgi," skaidro treneris.
Pēc šī baso kāju rokenrola ir sajūta, ka varu elektrību ražot. Katrā ziņā deju elementi bija riktīgi tīkami un piektdienai esmu gatava par visiem 100%. Nākamajā dienā jūtu nelielu stīvumu un pārliecību, ka no diviem treniņiem nedēļā pēdējais laiks pāriet uz ieteiktajiem trim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
