Sešas kļūdas, kuras bieži pieļauj skriešanas entuziasti un iesācēji

Līdz ar pavasari ielās un parkos parādās arvien vairāk cilvēku, kas pievērsušies lieliskai nodarbei – skriešanai. Neatkarīgi no tā, vai esi iesācēja, vai ar šo sporta veidu nodarbojies jau gadiem, ir svarīgi to darīt pareizi. Ir vairākas kļūdas, kas raksturīgas ļoti daudziem skrējējiem un kas var likt zaudēt motivāciju, kavēt mērķu sasniegšanu un var pat beigties ar savainojumu.

Protams, ir cilvēki, kas mācās tikai no savām kļūdām, bet, ja tikko esi uzsākusi skriet, ir vērts uzzināt, ko nevajadzētu darīt, lai izvairītos no likstām un šī nodarbe sagādātu prieku un nekaitētu. Arī tad, ja ar skriešanu nodarbojies jau ilgāku laiku, der pārliecināties, ka patiešām nedari neko greizi un nekaitē savai veselībai.

Iedvesmojoties no "Very Well", "The Guardian" un "Reades Digest", piedāvājam iepazīties ar sešām izplatītām kļūdām, ko nereti pieļauj ne tikai iesācēji, bet arī cilvēki, kas jau sen skrien regulāri.

Savu spēku pārvērtēšana un pārcenšanās

Ļoti daudzi cilvēki skrien tādā ātrumā, kas nav piemērots viņu fiziskajai sagatavotībai. Cilvēki nereti uzskata, ka viņiem ir tikai viens skriešanas ātrums, kas nebūt neatbilst patiesībai. Turklāt vidējs skriešanas temps labāk palīdz pārvērst uzkrātos taukus enerģijā. Nepārpūlē sevi pirmajā skrējienā. Ja vēlies skriet, izvēlies ātrumu, kas tev liek justies labi un nerada sajūtu, ka skrējiens ir mocības un apgrūtinājums. Mēģini skriet tādā ātrumā, kurā vari arī ērti runāties.

Ikvienā treniņu procesā ir trīs lielumi, ko iespējams mainīt, un tie ir: nodarbību biežums, intensitāte un ilgums. Ja tu izmainīsi visus uzreiz, tavs ķermenis vienkārši netiks līdzi un izdegs. Skrējēju biežākie savainojumi ir saistīti ar Ahileja cīpslu un ikru plīsumiem, kā arī iekaisumiem, ceļu sāpēm un apakšstilbu problēmām. Nereti traumas par sevi liek manīt tikai pēc pieciem vai 10 gadiem. Skriešana ir atkarību izraisoša, un cilvēki bieži vēlas sevi izaicināt, bet pārpūle nepadarīs tevi spēcīgāku. Tavu sniegumu uzlabo pielāgošanās jauniem apstākļiem, tāpēc izvirzi sev mērķi un tiecies uz to pamazām, nelieliem solīšiem. Vienmērīgi palielini noskrieto attālumu vai ātrumu, ar kādu skrien, nevis centies pēkšņi noskriet lielāku gabalu krietni ātrākā tempā.

Pārāk maz ūdens

Ļoti daudzi skrējēji pietiekami nenovērtē, kāda nozīme ir ūdenim, lai organisms varētu normāli funkcionēt, kā arī neapzinās, cik daudz ūdens tas zaudē skrējiena laikā. Rezultātā organisms cieš no atūdeņošanās, un tas ietekmē gan veselību, gan cilvēka sniegumu. Atceries, ka tad, kad tu skrien, nepieciešams arī dzert ūdeni.

Seko līdzi tam, cik daudz ūdens tu lieto pirms skrējiena, tā laikā, kā arī pēc tam, kad distance pieveikta. Stundu pirms skrējiena izdzer 0,5–0,7 litrus ūdens vai cita dzēriena bez kofeīna. Vēlāk nedzer, lai tev nerastos nepieciešamība apmeklēt tualeti skrējiena laikā. Tieši pirms paša skrējiena vari izdzert vēl 0,1–0,2 litrus ūdens. Skriešanas laikā seko līdzi slāpju sajūtai un ik pēc 20 minūtēm iedzer 0,1–0,2 litrus ūdens. Jo tavs ātrums lielāks, jo vairāk ūdens tev nepieciešams. Ja skrien ilgāk par 90 minūtēm, kopā ar ūdeni uzņem arī nepieciešamās minerālvielas. Neaizmirsti padzerties arī pēc skrējiena.

Tikai īstermiņa mērķi vai nereālas gaidas

Tā vietā, lai koncentrētos uz vienu drīzu notikumu, piemēram, kādu īpašu skrējienu, sportistiem vajadzētu izvirzīt ilgtermiņa mērķus. Izstrādā sev pusgada vai gada plānu, nevis pārtrauc nodarboties ar skriešanu uzreiz pēc pusmaratona vai maratona noskriešanas. Protams, ja esi noskrējusi maratonu, nākamajā dienā pie treniņiem atgriezties arī nevajadzētu. Koncentrējies uz to, ko vēlies sasniegt ilgtermiņā, un izvirzi arvien jaunus, nedaudz atšķirīgus mērķus, piemēram, izmēģini vienu un to pašu distanci noskriet dažādos apvidos – pilsētā, kalnainā apvidū un pa laiku ceļiem vai pat mežiem.

Tāpat, uzsākot skriet, neizvirzi sev nerealizējamus mērķus. Esi gudra un izvēlies sev atbilstošu mērķi. Pretējā gadījumā vari sevi pārpūlēt un, nesasniedzot iecerēto, just vilšanos un padoties pavisam. Tāpat pārcenšanās var beigties ar nepatīkamu savainojumu. Pirms skrien maratonu, pamēģini noskriet piecu kilometru distanci. Tavam mērķim vajadzētu būt to noskriet, nevis sasniegt noteiktu rezultātu.

Nepiemēroti apavi un apģērbs

Aplami izvēlēts apģērbs un apavi skriešanu ne tikai apgrūtina, bet arī palielina ievainojumu un citu veselības problēmu risku. Ļoti daudzi cilvēki, izvēloties apavus, lielāku uzmanību pievērš to izskatam, nevis funkcijām. Nekautrējies pārdevējam uzdot jautājumus, lai atrastu apavus, kas ir vispiemērotākie tavam skriešanas stilam, kā arī apvidum, pa kuru esi plānojusi skriet. Tāpat atceries, ka skriešanas apavi nekalpo mūžīgi. Nolietotiem apaviem nav tādu amortizācijas spēju kā jauniem, tāpēc seko līdzi savu sporta apavu stāvoklim. Atceries, ka apavi kalpos ilgāk, ja pēc katra skrējiena ļausi tiem kārtīgi izžūt un atgūt sākotnējo formu, tāpēc būtu ieteicams iegādāties divus apavu pārus.

Tāpat liela nozīme ir arī tam, kas tev ir mugurā, – apģērbam ir jābūt piemērotam laikapstākļiem. Pārāk biezs vai kā citādi nepiemērots apģērbs ir ne tikai neērts, bet tas arī palielina dažādu slimību risku. Izvēlies apģērbu, kas ļauj ķermenim elpot un skrējiena laikā nekļūst mitrs. Ja skrien aukstākā laikā, nepārcenties, mēģinot saģērbties ļoti silti. Skrējiena laikā tavs ķermenis tāpat uzsils.

Koncentrēšanās tikai uz kāju kustībām

Protams, skrienot ir ļoti svarīgi tas, kā kustas tavas kājas. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka vari aizmirst par rokām. Ir skrējēji, kas šūpo rokas no viena sāna uz otru, apgrūtinot elpošanu. Tāpat daudzi iesācēji cenšas rokas turēt tuvu krūtīm, īpaši tad, kad ir noguruši. Patiesībā roku noturēšana šādā pozīcijā prasa papildu spēku un nogurdina vēl vairāk, kā arī rada saspringumu plecos un kaklā.

Skrienot piedomā par savām rokām. Centies tās turēt vidukļa augstumā, lai tās nedaudz pieskaras arī gurniem. Elkoņus turi pie sāniem, locītavai jābūt apmēram 90 grādu leņķī. Kustini rokas plecu locītavās, nevis elkoņos. Iztēlojies vertikālu līniju, kas sadala tavu ķermeni divās daļās, un ielāgo – plaukstas to nedrīkst šķērsot. Muguru turi taisnu, galvu augšā. Seko līdzi sava ķermeņa stāvoklim – arī skrējiena otrajā daļā, kad jau esi nogurusi un tā vien gribas saliekt muguru un pievilt rokas pie krūtīm.

Ļaušanās skrējienam lejup no kalna

Skriešana lejup no kalna var šķist vieglāka un patīkamāka nekā parasts skrējiens, bet tā nebūt nav. Ļoti daudzi lejup no kalna skrien nepareizi, radot risku savai veselībai. Cilvēki, skrienot lejup, mēdz saliekties krietni uz priekšu, pārcensties un zaudēt kontroli. Tas var būt ļoti bīstami.

Skrienot lejā pa kalnu, uz priekšu jāsaliecas tikai pavisam nedaudz. Sper mazus, ātrus solīšus, nevis veic lielus lēcienus. Nemēģini liekties atpakaļ – tā tu sevi bremzēsi. Plecus pavirzi nedaudz uz priekšu, bet gurnus turi vienā līnijā ar pārējo ķermeni. Neļaujies vēlmei spert smagus milzu soļus, spēcīgi pārnesot svaru no vienas kājas uz otru, – tas kaitē tavām locītavām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit