Skriešana ir viens no populārākajiem sporta veidiem, ar ko var nodarboties teju ikviens. Tā galvenās priekšrocības ir tās, ka skriet ikviens var bez maksas, un, lai to darītu, nav jārēķinās ar sporta kluba darbalaiku. Treneris un zīmola "4F" sūtnis Kristaps Ence norāda, ka diemžēl daudzi cilvēki skrien nepareizi, nodarot pāris savam organismam. Viņš piedāvā iepazīties ar pieciem izplatītiem mītiem par skriešanu.
Mīts: labākais laiks, lai skrietu, ir rīts
Skriet vajag tad, kad patīk. Ja jautāsi jebkuram skrējējam, viņš atbildēs, ka skriešana – tas ir meditatīvs pasākums, kad var aizmirst par stresu, problēmām un pārdzīvojumiem. Kāds skrien uzreiz pēc darba, kāds – pēc pamošanās, kas dažkārt ir tuvu pusdienlaikam, bet kādam patīk skriet pirms miega. Organismam ir vienalga, kurā diennakts laikā jūs skrienat, galvenais, lai pirms tam nav krietni ēsts, tādā gadījumā jāpagaida vismaz divas stundas.
Mīts: galvenais – silti saģērbties
Nepareizi. Galvenais – piemēroti apavi, kas jāizvēlas atbilstoši skriešanas virsmai – asfaltam, gruntij, zālei, pludmalei vai meža taciņām – un slodzei, kuru esat paredzējuši, jo noskriet vienu vai 10 kilometrus nav viens un tas pats. "Kas attiecas uz apģērbu – tuntuļoties nav ieteicams, tā tu sasvīdīsi un riskēsi saslimt, tāpēc velc vieglu apģērbu. Skriešanas apģērbu izvēlies atbilstoši laika apstākļiem, piemēram, lietū un vējā noderēs atbilstošas vējjakas," iesaka Ence.
Mīts: skriet gar ceļa malām – tas ir pieņemami
"Patiesībā – nav nekā sliktāka, kā skriet gar braucamo daļu. Protams, tas ir daudz vienkāršāk nekā meklēt attālāku vietu, piemēram, birztalu vai parku, bet nedrīkst aizmirst, ka skriešanas laikā mēs ļoti dziļi elpojam, mūsu plaušas paplašinās. Pat vienkārši pastaigājoties, jāizvēlas vietas tālāk no ceļa, bet skriešanas laikā izplūdes gāzu ietekme uz organismu ir vēl lielāka," komentē treneris.
Mīts: asfalts ir lielisks segums skriešanai
"Protams, pilsētā atrast asfaltu ir daudz vienkāršāk, nekā meža taciņu vai grunts segumu, bet tavas locītavas teiktu paldies par veltītajām pūlēm," norāda treneris. Galvenā visu skriešanas virsmu atšķirība – to cietības pakāpe. Treniņa laikā uz cietas virsmas (betona, vēsa asfalta) ķermenis pielāgojas, lai samazinātu slodzi uz locītavām: tu skrien līganāk un elastīgāk, centīgi saliecot ceļus (tā rodas slodze uz tiem). Skrienot pa mīkstu segumu, vajadzība pēc amortizācijas ir mazāka, mazāka ir arī sitienu slodze. Toties skriešana pa mīkstu segumu iesaista darbā un nostiprina daudz vairāk kāju muskuļu nekā skriešana pa asfaltu. Skrējējam, kas skrien pa asfaltu, vajadzīgi apavi, kas nolīdzina sitienu spēku, kas rodas, kad pēda saskaras ar ceļa segumu. Pastāvīgi treniņi uz asfalta var radīt kaitējumu balsta un kustību orgānu sistēmai. Lietderīgi ieviest divus treniņu paradumus: pirmkārt, izvairīties no skriešanas pa betona segumu (pietiks jau ar asfaltu). Otrkārt, mainīt virsmas, pa kurām skrien, nomainot pierasto asfaltu ar grunts segumu, smiltīm, zāli vai stadiona segumu.
Mīts: vienreiz izvēlējies distanci, turies pie tās
Bieži sastopami tādi skrējēji, kas izvēlas sev kādu konkrētu distanci un to nemaina, piemēram, trīs kilometri. Pēc fitnesa treniņu būtības tas ir nepareizi. Ja skrējējs – iesācējs, kas iepriekš nav nodarbojies ar sportu, centīsies noskriet šādu distanci, tas nositīs jebkuru vēlmi skriet uz visiem laikiem. Turklāt – tas var būt arī traumējoši. Pieredzējušam skrējējam, viņa attīstībai un progresam ir vēlams pakāpeniski palielināt distanci.
