Anete stāsta: ''Brilles man ir nācies nēsāt kopš desmit gadu vecuma, ja no sākuma tie bija mazi mīnusi, ap mīnus viens katrā acī, vēlāk redze tā pasliktinājās, ka sasniedz jau mīnus septiņas dioptrijas katrā acī, jau astoņpadsmit gadu vecumā. Lai gan tuvredzība man bija iedzimta, ļoti cerēju un ticēju, ka ar aktīviem acu vingrinājumiem un melleņu tējām varēšu sevi izārstēt. Man tik ļoti gribējās tikt vaļā no brillēm! Tagad staigāt ar brillēm ir vairāk kā moderni, cik saprotu, tas ir pat stilīgi un man ir daudz paziņas bez redzes problēmām, kuras nēsā brilles kā aksesuāru, bet priekš manis brilles vienmēr bijušas milzu komplekss."
Tuvredzība ir tad, ja persona redz tuvumā labāk kā tālumā, bet pie stipriem mīnusiem arī tuvumā viss ir miglā tīts. Tālredzība izplatītāka ir vecāku cilvēku vidū, kad televizoru skatīties var, bet avīzes izlasīšanai nepieciešamas brilles. Savas mīnus septiņas dioptrijas Anete apraksta šādi: ''Atverot acis, viss ir miglains un izplūdis, no rītiem pirmais uzdevums ir sameklēt brilles, jo pat tikšana uz vannas istabu, lai pēc tam sameklētu lēcas, bez brillēm līdzinās neiespējamai misijai. Pat dzīvojoties pa māju nespēju paskatīties uz sevi spogulī ar brillēm, likās, ka izskatos pēc nūģes. Par operāciju ik pa laikam aizdomājos jau sen, bet zināju, ka to iesaka taisīt tikai, kad redze ir 100% nostabilizējusies, tāpēc nolēmu pagaidīt un sadzīvot ar visiem plusiem un mīnusiem, kas nāk ar lēcu lietošanu.''
* Vārds mainīts.
Skarbās atmiņas un vēlēšanās redzēt
"Atceros, kā divpadsmit gadu vecumā vienām no manām pirmajām brillēm saplīsa rāmis tieši pa vidu, tās tika salīmētas ar skoču un man bija tāds kauns iet uz skolu. Cik vien varēju, staigāju bez brillēm, bet tas tikai palielināja dažādu apkaunojošu mirkļu skaitu, jo bieži vien nepasveicināju kādu vai izskatījos apjukusi, miedzot acis, cenšoties kaut ko saskatīt. Un tad, pēc četru gadu mocīšanās ar kompleksiem un apcelšanu, četrpadsmit gadu vecumā pamēģināju savas pirmās kontaktlēcas, un kopš tā laika nēsāju tikai tās. Briļļu komplekss bija tik dziļi iegrauzies manī, ka pat vairāku dienu festivālos vai garākos pārbraucienos labāk pacietu lēcu graušanu acīs nekā izņēmu tās ārā un aizstāju ar brillēm. Pie lēcām sākumā bija grūti pierast, to ielikšana un izņemšana prasīja ekstra desmit minūtes gan no rītiem, gan vakaros. Arī skropstu uzkrāsošana uz kādu laiku bija jāaizmirst, jo acis asaroja un tuša bija pa visu seju. Bet man bija vienalga, biju gatava pieciest visas neērtības, tikai lai nebūtu jānēsā šausmīgās brilles!''
''Staigājot ar lēcām, es jutos iederīgāk, un likās, ka briļļu nēsāšana bija ļoti ierobežojusi manu personību. Skrienot, dejojot vai spēlējot bumbu – brilles ļoti traucē šādās aktivitātēs. Protams, arī lēcām bija savi trūkumi. Piemēram, peldoties – visu laiku vienmēr bija jābaidās, ja nu izskalo to lēcu ārā no acs? Atceros, kad man bija jau divdesmit trīs gadi, ļoti vēlējos iemācīties sērfot. Vienu dienu iepeldēju par dziļu un, cīnoties ar Atlantijas okeāna viļņiem, viena no lēcām tika aizskalota prom, bet acīs tikušais sālsūdens ļoti grauza arī otru aci, kuru baidījos berzēt, jo, ja nu netīšām berzējot izkrīt arī otra lēca? Ļoti negribējās palikt gandrīz aklai okeāna vidū. Viļņi šķīda virs manas galvas un centos tikt ārā no okeāna, paralēli cīnoties ar sālsūdens izraisīto kairinājumu acīs. Kad izkļuvu ārā no ūdens, kreisās acs lēcu biju nosargājusi. Bet katrs, kam ir stiprāka tuvredzība, zinās, cik ļoti mokoši tas ir – staigāt ar vienu redzošu, otru neredzošu aci – galvas sāpes ir garantētas! Nācās nostaigāt divas dienas ar aizlīmētu aci, līdz beidzot vienā no Marokas aptiekām tiku pie jauna lēcu pāra. Protams, brilles, kā jau vienmēr, man nebija līdzi. Patiesībā šis arī bija pēdējais piliens, pēc kura izšķīros, ka ir laiks operācijai, jo arī pirms tam biju saskārusies ar visdažādākajām problēmām. Lēcas biju gan, liekot acīs, iemetusi izlietnē vai uz zemes, gan ātrumā esmu ielikusi abas lēcas vienā acī, gan aizmirsusi paņemt uz ceļojumu līdzi lēcu konteineri vai šķidrumu,'' dalās Anete.
Sagatavošanās process, operācija un spēja redzēt
Atgriežoties no ceļojuma, Anete izvēlējās operāciju veikt tepat Latvijā. Lietuvā dažreiz gan varot atrast lētākus piedāvājumus, bet Anete uzskatīja, ka redze nav tā sfēra, uz ko taupīt. Par procesu Anete stāsta: ''Ejot visas pārbaudes, ļoti baidījos, ka ja nu mans veselības stāvoklis neļaus veikt operāciju? Ja nu ar manām acīm kaut kas nav kārtībā? Acis tika izmeklētas no A līdz Z un viss bija kārtībā – operācijai tika dota zaļā gaisma. Un tad pienāca operācijas diena, es vēl no rīta biju paspējusi aizskriet uz skolu, bet pēcpusdienā jau biju klīnikā.
No sākuma tika sapilināti kādi pieci dažādi acu pilieni, un pēc katras reizes redze kļuva arvien švakāka un švakāka. Ļoti priecājos, ka biju paņēmusi līdzi savu labāko draudzeni, kura mierināja mani, ka acis vēl esot vietā. Bet visvairāk mani iedrošināja fakts, cik daudz citi cilvēki bez manis veica šo operāciju. Tas ļāva nomierināties un skatīties uz operāciju kā kaut ko ļoti ikdienišķu un ierastu, jo to veic tik daudzi un kāpēc gan lai es to nevarētu.''
Un tad pienāca pati operācija, kas gan ilgst tikai divpadsmit minūtes, bet notiek pie pilnas apziņas. Anete stāsta: ''Ir trīs noteikumi – jāelpo mierīgi, jātur galva taisni un jāskatās uz zaļo punktu. Izklausās vienkārsi, vai ne? Bet, kad perifērijā redzi kā skalpelis pārškels tavu aci, nav nemaz tik vienkārši saglabāt mieru. Operācija gan ir absolūti nesāpīga, bet man pats grūtākais bija psiholoģiskais aspekts. Esmu pieradusi, kad kaut kas ir nepatīkami vai jūtos nedroši – aizveru acis, bet šeit acis bija plaši atvērtas un nācās vērot katru operācijas soli. Un tā smaka, kad iedarbojas ar lāzeri! Likās, ka kaut kas tiek svilināts un, kad saproti, ka svilinātas tiek tavas acis, pārņem šermuļi! Bet tad jau operācija bija galā un varēju doties mājās. No sākuma gan acis ļoti sūrstēja, grauza un bija sausas. Un likās, ka ir vēl sliktāk kā pirms tam.''
''Bet tad pienāca nākamais rīts, es atvēru acis un es redzēju visu! Tas bija fantastiski! No gultas varēju redzēt, cik rāda pulkstenis pie sienas, no priekiem apraudājos. Protams, vēl mēnesi nācās pilināt acīs pilienus ik pa divām stundām un izvairīties no kosmētikas lietošanas, bet tas viss bija tā vērts, jo es visu varēju redzēt! Nespēju tam noticēt!'' atceras Anete.
Nu jau pagājuši vairāk kā divi ar pusi gadi kopš operācijas, un Anete joprojām ir ļoti apmierināta ar savu lēmumu: ''Protams, šad tad acīs ir sausums vai tās ir jutīgākas, bet nekas neatsver to, ka bez palīglīdzekļiem varu visu redzēt. Zinu, ka šobrīd brilles ir pat ļoti modē, tās nēsā pat tie, kuriem pēc tām nav īstas vajadzības. Un es domāju, ka daudzām sievietēm pat ļoti piestāv un viņas izskatās seksīgas un sievišķīgas, bet priekš manis tā nekad nav bijusi laba opcija, jo briļļu čūskas trauma ir pārāk dziļa. Es tagad jūtos daudz laimīgāka, sievišķīgāka un pārliecinātāka pati par sevi, kas, manuprāt, arī ir galvenais ieguvums. Kā zināms, izskats jau ir gaumes lieta, bet tikai tad, kad esam apmierinātas pašas ar sevi un savu izskatu, tad varam justies labi un sievišķīgi.''
Eksperta viedoklis
