Darbu atlikšana – emociju vadības stratēģija. Kā pieņēmumi par sevi un pasauli ar to ir saistīti

Darbu atlikšana – emociju vadības stratēģija. Kā pieņēmumi par sevi un pasauli ar to ir saistīti
Foto: Norman Toth / cc

Reizēm atlikšanai draudzīgie pieņēmumi ir pamanāmi viegli, jo saistīti ar uzskatiem par pašu atlikšanu (Piemēram, "Atlikšana man palīdz mobilizēties un pēdējā brīdī būt produktīvākam"), tomēr bieži atlikšanu veicina tādi pieņēmumi par sevi un pasauli, kuriem it kā nemaz nav acīmredzamas saistības ar to. Mūsu pieņēmumi bieži ir nemanāmi pat mums pašiem. Tomēr tie spēcīgi var ietekmēt to, kādus lēmumus mēs pieņemam un kā rīkojamies. Tie ietekmē arī to, ka izlemjam atlikt darba veikšanu vai kāda ieraduma ieviešanu. Skaidro Psiholoģijas un KBT centra "Intellego" kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Karīna Strode.

Pieņēmumi ir kaut kas vairāk par domu, kas mums ienāk prātā – tie ir plašāki, dziļāki un noturīgāki. Drīzāk var teikt, ka mūsu domas, tāpat kā tām sekojošās emocijas, izriet no mūsu pieņēmumiem.

Piemēram, mums var būt dziļāks pieņēmums par dzīvi, ka tai jābūt vieglai, jaukai un interesantai! Šāds pieņēmums, saskaroties ar grūtībām – vienmuļu darbu, kurš jāizdara, – var radīt apmēram šādas tipiskas domas – "Atkal! Kāpēc man tas jādara? Tas būs garlaicīgi! Es negribu, lai ir garlaicīgi!" Pieņēmums par to, ka dzīvei jābūt tikai interesantai, ātri var radīt aizkaitinātību un paspilgtināt garlaicības sajūtu. Interesanti šajā situācijā, protams, ir tas, ka pieņēmums par dzīves vieglumu tikai palielina grūtumu, jo cilvēkam nākas pārvarēt ne tikai darbu, bet arī savu pretestību. Tātad, mūsu pieņēmumi zināmā mērā ietekmē mūsu domas un, līdz ar tām, arī emociju spektru!

Atlikšana ir viens no veidiem kā mēs regulējam savas emocijas! Ja darba veikšanas laikā mums rodas negatīvas emocijas, tad ir tikai saprotama vēlme no tām atbrīvoties. Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā to izdarīt – atlikt darāmo. Atlikšana ir kaut kas daudz vairāk nekā slinkums un nedarīšana! Šajā mehānismā ir vairāki elementi, un viens no svarīgākajiem ir mūsu pieņēmumi par sevi, pasauli un citiem cilvēkiem. Tieši mūsu pieņēmumi lielā mērā ir tie, kas nosaka to, kāda veida emocijas mēs izjutīsim darbošanās laikā – vai tā būs apņēmība, garlaicības sajūta, nedrošība, bailes, vai varbūt bezspēcības sajūta.

Pieņēmumi veidojas visu dzīvi. Jo agrīnāk tie ir izveidojušies, jo spēcīgāki tie ir. Bērns, kuram izrāda pozitīvu uzmanību tikai tad, kad viņš ir izdarījis kaut ko izcili, varētu būt tendēts attīstīt stratēģiju censties, cik spēka pēc izcila rezultāta. No viņa vecākiem viņam nostiprinās pieņēmums, ka tikai perfekts rezultāts viņam var nodrošināt kaut ko līdzīgu mīlestībai. Un tā ir ļoti spēcīga motivācija.

Šajā gadījumā viegli var izveidoties, piemēram, tādi pieņēmumi kā "Vai nu es izdaru uz 100 procentiem, vai nu tas neskaitās"; "Mani atzīs un novērtēs tikai tad, ja paveikšu darāmo izcili!"; "Ja nevaru izdarīt perfekti, nav vispār vērts ķerties klāt". Ir skaidrs, ka līdz ar šādiem pieņēmumiem, darba veikšana var sagādāt milzīgu spriedzi, kuru var būt dabiska vēlēšanās atlikt.

Mūsu pieņēmumi ir tie, kas nosaka kādas tieši emocijas potenciāli var rasties, saskaroties ar konkrēto darbību. Mainot pieņēmumus, mēs varam mazināt emocionālo diskomfortu un, līdz ar to, arī atlikšanu. Karīna Strode

Mums ir tendence uz savu pieredzi skatīties izlases veidā. Ja pieņēmums jau ir izveidojies, mēs drīzāk pamanīsim visu, kas apstiprina tā patiesumu, nekā to, kas runā tam pretī. Piemēram, perfekcionists fokusēsies tikai uz lieliska rezultāta sasniegšanu un pazaudēs no uzmanības loka citus darbus, kas gaida rindā, vai ģimeni, kas nesaņem uzmanību; pārāk spēcīgi ievēros reālu vai iedomātu kritiku. Cilvēks, kuram ir spēcīgs pieņēmums, ka "vienmēr kaut kas noiet greizi" (šāds pieņēmums visdrīzāk ir izveidojies pārāk vispārinot kādu reālu negatīvu pieredzi), visdrīzāk atcerēsies un uzskaitīs visas reizes, kad lietas nenotika kā plānots un nespēs pamanīt un atcerēties tās, kurās viss risinājās bez aizķeršanās. Cilvēkam, kuram ir zema pārliecība par sevi, būs ļoti grūti atcerēties savu veiksmīgo pieredzi pat tad, ja viņam tās netrūkst. Tātad, pieņēmumi savā ziņā ir kā filtri, caur kuriem skatāmies uz pasauli un arī darāmo.

Izmainīt pieņēmumus nav viegli! Mēs tiem ticam, mēs esam pie tiem pieraduši un tie iekļaujas mūsu uzskatu sistēmā; tie reizēm ir arī grūti pamanāmi. Tomēr, tas ir iespējams! Vieglāk ir nevis pilnībā mainīt savu pieņēmumu, bet padarīt to elastīgāku. Piemēram, "Es gribētu, lai dzīve būtu tikai jauka, viegla un interesanta, bet es apzinos, ka tas ne vienmēr ir iespējams. Ir jāizdara arī garlaicīgie darbi un jāpiedzīvo grūti brīži. Ja beigšu par to pārdzīvot, es jutīšos labāk un sasniegšu vairāk!"

Apkopojot iepriekš minēto, pieņēmumi ir kā uzskatu filtri, kas ietekmē to, kā uztveram notiekošo. Tie ietekmē mūsu ikdienas domas un līdz ar tām – emocijas. Atlikšana, savukārt, ir mūsu emociju vadības stratēģija. Mēs atliekam darbu, lai atliktu emociju, kas varētu rasties, saskaroties ar tā veikšanu. Mūsu pieņēmumi ir tie, kas nosaka, kādas tieši emocijas potenciāli var rasties, saskaroties ar konkrēto darbību. Mainot pieņēmumus, mēs varam mazināt emocionālo diskomfortu un, līdz ar to, arī atlikšanu.

Ja gribi patrenēties tikt galā ar kādu aktivitāti, ko mēdz atlikt, piedalies Psiholoģijas un KBT centra "Intellego" rīkotajā virtuālajā pasākumā "Mindfit maratonā 2017", kas norisināsies no 6. līdz 26. oktobrim. Ikviens interesents tajā var piedalīties bez maksas, pievienojoties feisbuka grupai šeit.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl