Izdegšanas sindroms mūsdienās ir kļuvis par visai izplatītu slimību. "Psychology Today" skaidro, ka ikvienam, kas tiecas uz panākumiem, vajadzētu sekot līdzi tam, vai viņus nepiemeklē šis sindroms. Diemžēl cilvēki, kas uzskata, ka spēj visu paveikt paši, pat nenojauš par iespējamām briesmām. Cilvēki, kas tiecas uz panākumiem un mīl to, ko dara, bieži strādā vēlu, uzņemas lielus un grūti paveicamus darbus, kā arī pakļauj sevi ļoti lielam spiedienam. Tas viss var veicināt izdegšanas sindroma rašanos.
Kā norāda psihoterapeite Baiba Gerharde, izdegšanas riskam ir pakļauti ļoti dažādu profesiju pārstāvji. Ar to saskaras gan jaunie speciālisti, gan mediķi, gan sociālie darbinieki, gan personas, kas strādā maiņu darbu. Neatkarīgi no tā, kādu profesiju pārstāv cilvēks, kas cieš no šī sindroma, ir ļoti būtiski to prast atpazīt un vēlēties uzveikt. Nozīmīgs šis procesā ir darbs ar sevi, kā arī tuvinieku atbalsts.
Kā atpazīt izdegšanas sindromu
Izdegšanas sindroms ir ilgstoša stresa stāvoklis, kas var novest pie fiziska un emocionāla nespēka, cinisma, sajūtām, ka esi atrauts no līdzcilvēkiem un ka neko nevari sasniegt, un esi neefektīvs. "Psychology Today" skaidro, ka šāds stāvoklis rada lielas problēmas gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Tā kā izdegšana nenotiek vienā dienā, ir ļoti svarīgi pamanīt pazīmes, kas liecina – ar veselību kaut kas nav kārtībā. Katru no izdegšanas sindroma izpausmēm var atpazīt pēc noteiktiem simptomiem.
Hronisks nogurums, bezmiegs, aizmāršība, uzmanības un koncentrēšanās spēju pavājināšanās, apetītes zudums, nomāktība, trauksmes sajūta un dusmas – tas viss var liecināt par to, ka cilvēks cieš no fiziska un emocionāla nespēka. Tāpat var parādīties arī ar fizisko veselību un pašsajūtu saistīti simptomi, piemēram, imunitātes pazemināšanas, bieža slimošana, sāpes krūtīs, elpas trūkums, reiboņi, ģībšana, kuņģa un zarnu trakta sāpes.
Par to, ka persona kļuvusi ciniska un jūtas atrauta no sabiedrības, liecina prieka zudums un nevēlēšanās kaut ko darīt. Ne darbs, ne laiks kopā ar ģimeni, ne citas aktivitātes vairs nespēj aizraut. Tāpat par izdegšanas sindromu var liecināt pesimisms un vēlme izvairīties no kontakta ar cilvēkiem. Sajūta, ka persona ir atrauta no sabiedrības, var izpausties kā noslēgtība un vēlme izolēties, piemēram, neatbildēšana uz zvaniem un e-pasta vēstulēm.
Ja cilvēks jūtas neefektīvs un uzskata, ka nesasniedz vēlamo, viņš kļūst apātisks. Tāpat zūd jēga kaut ko darīt un rodas sajūta, ka nekas nenotiek tā, kā tam vajadzētu. Par to, ka cilvēks varētu ciest no izdegšanas sindroma, liecina arī tas, ja viņš kļūst viegli aizkaitināms. Uzmanība jāpievērš produktivitātes zudumam – ja persona ļoti daudz strādā, bet rezultāta nav, tad jāpārliecinās, ka nav radušās problēmas ar veselību.
Izdegšanas sindroma pārvarēšana – kompleksa, sarežģīta un grūta
Psihoterapeite Baiba Gerharde skaidro, ka Latvijā izdegšanas riskam vairāk pakļauti palīdzības sniegšanas profesiju pārstāvji, piemēram, mediķi, psihologi un sociālie darbinieki, apkalpojošās sfēras darbinieki, radošo profesiju pārstāvji, uzņēmumu vadītāji, cilvēki, kas strādā maiņu darbu, īpaši, ja ir naktsmaiņas, un jaunie speciālisti. To var veicināt vairāki faktori, piemēram, zems atalgojums, augsts atbildības līmenis kopā ar zemu atalgojumu, kā arī sliktas attiecības darba kolektīvā vai starp uzņēmuma vadību un padotajiem. Cīņai ar izdegšanas sindromu Gerharde iesaka:
- Izdegšanas sindromu atpazīt, atzīt un vēlēties to pārtraukt;
- Izveidot konkrētu, reālistisku, saviem apstākļiem piemērotu un saprātīgu plānu, kā mazināt slodzi un atjaunot spēkus. Turēties pie šī plāna;
- Ārstēt ar izdegšanu saistītās veselības problēmas;
- Atpūsties un atjaunot spēkus sev vispiemērotākajā veidā. Ja spēku izsīkums ir liels, tad tā var būt gulēšana gultā un nekā nedarīšana;
- Samazināt visus pārējos pienākumus un aktivitātes, lai taupītu spēkus. To, ko iespējams, atlikt uz rītdienu. Ja tas ir pieļaujams, mazināt paveiktā kvalitāti;
- Pieņemt citu cilvēku atbalstu un palīdzību, bet rēķināties, ka to nevar izmantot bezgalīgi ilgi.
- Nodrošināt veselīgu uzturu un pilnvērtīgu miegu.
"Izdegšana visbiežāk saistīta ar pārslodzi darbā, un lai atveseļotos, nāksies mainīt savu dzīvi, un tas nekad nav viegli un vienkārši. Ne vienmēr, bet daudzās situācijās tieši te rodas grūtības, jo cilvēks pretojas pārmaiņām vai uzskata, ka neko mainīt nav iespējams. Šajos gadījumos, lai pārslodzi pārtrauktu, kaut kas ir jāpārveido ne tikai ārējā pasaulē, bet arī jāpārvar sevī, jāatsakās no kļūdainiem pieņēmumiem, piemēram, no pārāk liela prasīguma pret sevi, perfekcionisma, no tendences uzņemties nevajadzīgu atbildību par visu un visiem, no pārmērīgas vēlmes visu kontrolēt, no tendences izdabāt, grūtībām atteikt un grūtībām deleģēt darbus, no priekšstata par savu neaizvietojamību, no vainas izjūtas," skaidro Gerharde.
Viņa brīdina, ka izkļūšana no izdegšanas sindroma ir kompleksa, sarežģīta un grūta, bieži saistīta ar personības pārmaiņām. Tas ir ceļš, kura ieguvums – harmoniska dzīve – ir tā vērts.
Izdegšana skar visu ģimeni
Gerharde norāda, ka viena cilvēka izdegšana skar visu ģimeni: "Cilvēks, kura spēki ir izsīkuši, vairs nav pilnvērtīgs ģimenes loceklis, vīrs un sieva, tēvs un māte, viņš vairāk nokļūst bērna pozīcijā, kuru raksturo tas, ka rūpes tiek nevis dotas un dalītas, bet saņemtas. Tas ka tuvinieki var parūpēties par izsīkušo un viņu atslogot no pienākumiem, ir ļoti labi un nepieciešams, lai spēkus atjaunotu – te parādās ģimenes spēks grūtībās."
Tomēr jāņem vērā, ka arī līdzcilvēkiem ir savas vajadzības, kas ir tikpat svarīgas. Izdegušas personas atbalstīšana var ilgt kādu laiku, bet ne bezgalīgi ilgi. Speciāliste iesaka kopīgi vienoties par termiņu un nepieciešamajām pārmaiņām, kas visdrīzāk arī skars visu ģimeni. Tuvinieki var arī palīdzēt cilvēkam apzināties spēku izsīkumu kā problēmu, norādīt uz konkrētām, redzamām pazīmēm un runāt arī par savām grūtībām, kas ar to saistās.
Tikpat svarīgi kā atbalstīt izdegušo, ir pārtraukt palīdzības sniegšanu, ja cilvēks neizmanto iespējas savu izsīkumu radošo situāciju atvieglot. Tieši tuvinieku atteikšanās bezgalīgi palīdzēt nereti ir iemesls, kas piespiež cilvēku mainīt savus darba apstākļus un mazināt pārslodzi.
