Vispirms, saruna ar Šeilu. Konkursā viņas modelētais tērps bija viens no pirmajiem pārsteigumiem, jo tika demonstrēts “Zelta adatas” skates sākumā. Šī bija festivāla pirmā modes skate, kur pārsvarā piedalījās jaunie tērpu dizaineri no Baltijas valstīm.
DELFI: Pastāsti par savu tērpu, ar kuru tu piedalījies “Zelta adatas” konkursā.
Šeila: Tā bija milzīga balta kleita - trīs reiz seši metri. Tajā bija iekšā divi cilvēki, jo tas bija kāzu tērps divām personām. Tērpa ideja bija tāda, ka tā nav vienkārši kleita, bet gan mazs maketiņš, kurā parādās cilvēku attiecības – precēšanās, šķiršanās, jūtas – tas viss notika šajā kleitā. Šī kleita bija kā māja cilvēkiem, dvēseles mājiņa.
DELFI: Kāds tev iespaids radās par lietuviešu un igauņu modes māksliniekiem? Kuri dizaineri bija spēcīgāki šajā konkursā?
Šeila: Man grūti pateikt, jo es visu neredzēju. Taču man patika viena modele, kurai bija tāda kā gliemežnīca uz muguras. Man patika tērpi, kuri bija atraktīvi, jo manuprāt, šis konkurss nav tā vieta, kur būtu jārāda vienkārša, mugurā velkama kolekcija. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka šeit ir vieta augstai mākslai, nevalkājamai modei, kaut kam ārprātīgam, tāpēc man latvieši ļoti patika.
Leiši man arī patika, jo viņi bija smalki izstrādājuši detaļas un izvēlējušies modeles, viņiem bija izsmalcināti un brīnišķīgi tērpi, bet latvieši man patika labāk, jo mums ir tā hopā! - kad ir, tad ir, jo pliks jo traks!
DELFI: Latvieši bija agresīvāki?
Šeila: Jā! Super!
DELFI: Kaimiņvalstu dizaineri ir mierīgāki, romantiskāki?
Šeila: Nē. Viņi bija vairāk piestrādājuši. Es nevaru to apgalvot par visiem, jo es visu neredzēju, bet igauņi un lietuvieši vairāk bija piestrādājuši pie idejas, kvalitātes, krāsām, viņi ir nedaudz savādāki. Lai gan daži jau arī bija varen traki, bet man šķiet, ka viņiem bija ļoti izstrādāts.
Pagājušais konkurss mums bija savādāks – katram dizainerim konkursa skatē bija jārāda tikai viens tērps, tāpēc latviešiem vēl ir iekšā doma, ka vajag vienu, toties ļoti traku.