Olnīcu vēzis ir bieži izplatīta slimība, ko nereti dēvē arī par kluso slepkavu. Apzīmējums radies, jo šo audzēju ir ļoti grūti atklāt – tas piezogas nemanāmi un attīstās ļoti strauji. Ja slimību atklāj vēlu, tā var būt skārusi jau vairākas nozīmīgas orgānu sistēmas, kas apgrūtina ārstēšanu. Tiesa, pastāv dažas pazīmes, kas varētu palīdzēt sievietēm saprast, ka jādodas pie speciālista un, nepieciešamības gadījumā, jāuzsāk ārstēšana.
Slimību kontroles un profilakses centra apkopotie dati liecina, ka olnīcu vēzi katru gadu diagnosticē ap 300 sieviešu. Lielākajai daļai slimību atklāj trešajā vai ceturtajā stadijā, kas nozīmē, ka tā jau ir attīstījusies un ārstēšana būs krietni grūtāka. 2014. gada dati liecina, ka nepilna trešā daļa pacienšu zaudēja dzīvību gada laikā pēc diagnozes uzstādīšanas. Tomēr tas nenozīmē, ka slimība vienmēr ir nāvējoša. Tā ļoti labi padodas ķīmijterapijai.
Grūti atklāt, bet ārstēšanai padodas
Olnīcu vēzis attīstās slepeni un nemanāmi, uzsver Mitiļdžans. Tam nav raksturīgu simptomu, kas saistīti ar ginekoloģiska rakstura problēmām. Par to vairāk liecina pazīmes, ko parasti saista ar kuņģa un zarnu trakta darbību. Tiesa, ja parādās šie simptomi, tad slimībai jau ir vēlīna stadija. Agrīnajās vēža stadijās nekādu slimības izpausmju var arī nebūt.
Tāpat šai slimībai nav nekādu profilakses pasākumu. Mitiļdžans skaidro, ka sievietēm, kuru ģimenē ir bijuši olnīcu vēža gadījumi, ir paaugstināts risks ar to saslimt, tāpēc ir vēlama ģenētika konsultācija un pārbaudes. Tomēr iepriekš prognozēt, kura sieviete saslims ar olnīcu vēzi un kādi faktori ietekmēs audzēja attīstību, nav iespējams.
Ņemot vērā slimības straujo attīstību un izplatību, bieži nākas lietot agresīvas ārstēšanas metodes un izoperēt audzēju var būt sarežģīti. Vēlīnajās stadijās vēzis var skart vairākas nozīmīgas orgānu sistēmas, kas ievērojami apgrūtina tā izņemšanu. Mitiļdžans gan uzsver, ka olnīcu vēzis ir ārstējams un pat vēlīnā stadijā tas labi padodas ķīmijterapijai. Pastāv divi vēža patogēni, ko ikdienas praksē atsevišķi nenosaka, bet novēro, ka viens no vēža veidiem ir jutīgs ķīmijterapijai, bet otrs ir mazjutīgs.
Jāpiebilst, ka radikālā ķirurģiskā ārstēšana, kuras laikā audzēju izoperē pilnībā, pašlaik ir pieejama tikai Latvijas onkoloģijas centrā.
Pazīmes, kas var liecināt par audzēja attīstību
- vēdera pūšanās;
- sāpes iegurnī vai vēderā;
- grūtības ēst un ļoti ātra sāta sajūtas rašanās;
- biežāka vai neatliekama nepieciešamība urinēt.
Par šo audzēju var liecināt arī vairākas mazāk izplatītas pazīmes, piemēram, nespēks, grēmas, vēdera problēmas, muguras sāpes, sāpes dzimumakta laikā, aizcietējumi un izmaiņas menstruācijās. Protams, ja novēro vienu vai vairākus no šiem simptomiem, tev nav nekavējoties jādodas pie ārsta un tas, ka ir nedaudz uzpūties vēders, nebūt nenozīmē, ka tev ir vēzis. To var izraisīt arī citi iemesli, piemēram, izmaiņas ēdienkartē vai stress.
Ir jāpievērš uzmanība pašiem simptomiem, bet arī to pastāvīgumam. Ja vēders sāk sāpēt pēc pamatīgas pārēšanās un jau pēc dienas simptomi pāriet, satraukumam patiešām nav pamata. Ja simptomi ir ilgstoši un tos neietekmē ikdienišķa iejaukšanās, piemēram, fiziskās nodarbības, kārtīga izgulēšanās vai medikamenti vēdera izejas uzlabošanai, ir jāapmeklē speciālists.
Tieši simptomu pastāvīgums raksturo olnīcu vēzi. Tomēr jāņem vērā, ka olnīcu vēzis vienalga attīstās klusi un nemanāmi. Simptomi, kādus var novērot arī tad, ja radušās problēmas ar gremošanas traktu, liecina, ka vēzis jau ir attīstījies, un tā augšana rada spiedienu uz taisno zarnu un urīnpūsli.
Ivetas cīņa ar slimību – smaga, bet uzvarama
To, ka olnīcu vēzis ir uzvarama slimība, pierādīja Iveta Biezā, par kuru rakstījām jau iepriekš. Viņa savu diagnozi uzzināja pērnā gada 2. jūnijā. Vēzis bija jau ceturtajā stadijā. "Ja godīgi, es neatceros, kā es aizbraucu uz mājām," savas tā brīža sajūtas atceras Iveta. Līdz operācijai bija jāgaida 19 dienas. Sākumā Ivetai šķita, ka tas ir pārāk ilgi: "Sākumā šķita – vajag ātrāk! Tagad! Šodien! Es gribu no tā atbrīvoties! Es gribu, lai tā vairs nav manā ķermenī! Bet pēc tam es sapratu, kāpēc tas laiks bija iedots." Gaidot operāciju, Iveta varēja tai labāk sagatavoties.
Vēlāk sekoja ķīmijterapija, kas Ivetu biedēja vairāk nekā operācija. "Bail no nezināmā. Ļoti bail bija no ķīmijterapijas – seši kursi un katrs kurss ik pēc trīs nedēļām… Un tas bija tas neizskaidrojamais...Šķidrumu pa pilītei vien ielaiž manā vēnā… Un kā tas manā ķermenī atrod tās vēža skartās šūnas? Kā tās pēc tam izvadās ārā? Tad vienkārši pieņēmu, ka – jā, tā tas noteikti notiek, ka terapija nevis mani grauj, bet strādā manā labā."
Pēdējo ķīmijterapijas kursu Iveta pabeidza novembrī. Protams, tas nenozīmē, ka Iveta par slimību var aizmirst. Viņai ir nepieciešama rehabilitācija, un atlabšanas process nebūs vienkāršs. Vēzis mainīja ne vien Ivetas veselību, bet arī ļāva izvērtēt prioritātes un iemācīja rūpes par sevi. "Kādreiz es sevi dzinu kā tādu darba zirgu," atzīst sieviete. Uzzināt vairāk par Ivetu un izlasīt viņas iedvesmojošo stāstu par cīņu ar smago slimību, kas parāda – olnīcu vēzi ir iespējams uzveikt – tu vari šeit.
