Foto: Shutterstock
Es nekad nebūtu domājusi, ka nonākšu attiecībās, kur partneris mani fiziski iespaido, līdz brīdim, kad es tādās biju – "Popsugar" ar savu stāstu ir dalījusies kādā sieviete. Piedāvājam iepazīties ar šīs sievietes pieredzi un psiholoģes komentāru par to, kāpēc šādas situācijas rodas.

Jāpiebilst, ka vardarbības riskam ir pakļauta ikviena sieviete, neatkarīgi no viņas personiskajām īpašībām, sociālā un ekonomiskā stāvokļa. Tas pats attiecas arī uz varmākām – to, ka cilvēks ir vardarbīgs, nereti ir ļoti grūti pamanīt, pirms viņš paceļ roku pret citiem. Tāpat vienmēr ir jāpatur prātā, ka vardarbība nav un nekādā veidā nevar būt cietušās personas vaina.

Es sāku ticēt, ka pati pie visa esmu vainīga


Foto: Shutterstock
"Pirmā reize, kad mans bijušais draugs man iesita, bija pirmajā koledžas gadā pie kopmītņu ēkas. Viņš man iecirta tik spēcīgu pļauku, ka šķita – man pie vaiga ir pielipis ledus gabals. Viņa roka kustējās ātrāk, nekā es spēju aptvert, kas notiek. Viss, ko es varēju darīt, ir stāvēt, asarām līstot pār manu seju un manām pusdienām mētājoties uz zemes," viņa raksta. Puisis turpināja kliegt, jo pāris bija pieķerts, pārkāpjot noteikumus par to, cik ilgi kopmītnēs var uzturēties viesi.

"Vissliktākais bija tas, ka viņš noliedza, ka būtu man iesitis," viņa atceras. Pēc šī notikuma attiecības turpinājās vēl četrus gadus, un pļauka pie kopmītnēm bija tikai sākums tālākai vardarbībai. "Jūs droši vien domājat – kāpēc gan tu nepameti to trako," viņa raksta, piebilstot, ka pati arī iepriekš nevarēja saprast, kāpēc gan sievietes vispār jebkad pieļautu nokļūšanu šādās briesmīgās attiecībās.

"Tā tas bija, līdz es pati pieredzēju un uz savas ādas aptvēru – diemžēl, tas nekad nav tik vienkārši. Tam nav nekādas saistības ar to, kāda ir persona – vāja vai ar stipru gribasspēku, izglītota vai nē. Vardarbības psiholoģiskais efekts ir tik spēcīgs, ka tas var ikvienu – vīrieti vai sievieti – pārvērst cilvēkā, kas ir pilnīgi un galīgi bezspēcīgs."

Vēlāk viņa noskaidroja, ka visbiežāk no vardarbības cieš sievietes vecumā no 18 līdz 24 gadiem. "Tas ir tieši tad, kad cilvēki sāk veidot savas pirmās nopietnās attiecības. Es un mans bijušais sākām tikties, kad mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē, un tad mēs abi devāmies mācīties uz atsevišķām koledžām. Man šķiet, ka attālums bija tas, kas visu vēl vairāk sarežģīja. Viņš bija ārkārtīgi greizsirdīgs, nepārliecināts par sevi un paranoisks, kad runa bija par uzticību. No sākuma es to nepamanīju. Es jutu viņa pašpārliecinātību, iejūtību un inteliģenci. Šīs īpašības nebija tik viegli aizmirst, kad es iepazinu arī viņa dusmas.

Viņa mīļuma mirkļos es sevi pārliecināju, ka es viņam rūpu un ka tas ir mans, kā viņa partneres, pienākums – likt viņam justies drošam par mūsu attiecībām, pat tad, ja tas nozīmēja pārtraukt sarunāties ar maniem draugiem un ģimeni, nepārtraukti sūtīt viņam fotogrāfijas, lai pastāstītu, kur es esmu, un noraidīt pilnīgi visus ielūgumus ieziet ārpus kopmītņu istabiņas. Viņš bija manipulējošs un kontrolējošs, bet es gribēju pierādīt, ka es esmu uzticīga draudzene. Es bija gatava darīt visu, lai izvairītos no strīdiem." Saņemt zvanus trijos naktī un tapt izlamātai nebija nekas neparasts.

Kļuva tikai sliktāk


Foto: Shutterstock
"Viņš vienmēr pieņēma, ka es viņu krāpju, kas lika viņam domāt, ka mani ir nepārtraukti jāsoda. Laika gaitā es kaut kā biju pārliecināta par to pašu. Verbālā, emocionālā un fiziskā vardarbība bija norma pirmajos divos gados, ko pavadījām attiecībās. Fiziskā vardarbība laika gaitā tikai pastiprinājās.

Vienu no mūsu strīdiem es atceros īpaši spilgti. Kamēr es sēdēju pie stūres, viņš atkārtoti sita man pa roku tik spēcīgi, ka es nespēju to pakustināt. Es lūdzos, lai viņš izbeidz, bet, kad tas nenotika, apzināti šķērsoju krustojumu pie sarkanās gaismas, lai policisti, kam pirms tam pabraucām garām, apturētu mūsu auto. Viņš spēja pārliecināt policistus, ka viņa histēriski raudošā draudzene ir nestabila un jukusi." Policisti pāri palaida bez soda, un vienīgais, par ko viņa spēja domāt, bija sods, kādu saņems, nokļūstot mājās.

"Viņš mani svieda pret sienu un žņaudza. Es atceros, ka domāju – viņš mani nogalinās. Mēs, protams, salīgām." Redzot zilumus uz viņas ķermeņa, puisis atvainojās. Trešajā attiecību gadā viņa mainīja skolu un pārvācās dzīvot kopā ar savu pusi. "Es pat nevaru pateikt, cik reižu policisti ieradās pie mūsu durvīm, jo viņus bija izsaukuši kaimiņi, un cik daudz reižu man nācās melot un sacīt, ka tas bija tikai strīds. Neskatoties uz to, cik reizes es pati gribēju viņu nosūdzēt, viņš tomēr bija mans puisis."

Viņai bija žēl par to, kas notiks ar viņa nākotni. Viņa bija viena pilsētā, kur vienīgais tuvais cilvēks bija viņas puisis. Kur gan viņa dotos? "Kā es varētu pastāstīt vecākiem par to, kam eju cauri?" Puisis sāka apjēgt, cik bīstams viņš var kļūt, un sāka apmeklēt terapeitu. Viņš vardarbību sauca par savu slimību, un viņa nespēja pamest cilvēku, kam nepieciešams atbalsts un palīdzība. Viņai bija žēl, ka viņa nespēj pretoties, ka nespēj būt citāda.

Man vairs nebija spēka cīnīties


Foto: Shutterstock
Ikviens cilvēks var sasniegt punktu, pēc kā vairs nespēj turpināt. "Es sāku cīnīties un sist pretī, un es ar to nelepojos. Manī bija sakrājies tik daudz dusmu, ka tad, kad mani provocēja, es necentos sevi savaldīt, es negribēju to darīt." Brīžiem viņai šķita, ka zaudē prātu. "Ar laiku es kļuvu nejūtīga un pieņēmu, ka esmu iestrēgusi. Tā bija mana dzīve." Viņa kļuva vienaldzīga un pārāk nogurusi, lai mēģinātu meklēt izeju. "Viņš atteicās pieņemt faktu, ka es gribu viņu atstāt, ka es viņu ienīdu vairāk, nekā jebkad biju mīlējusi. Viņš lūdzās un lūdzās, lai es palieku, un es to darīju, jo es neredzēju citu iespēju."

Pēc viena no pāra strīdiem puisis dusmu uzplūdā piezvanīja viņas vecākiem un atstāja balss ziņu. Nākamajā dienā viņai piezvanīja mamma, sakot, lai sāk kravāt mantas, viņa brauks meitai pakaļ. "Es nestrīdējos un nemēģināju viņu pārliecināt, ka viss ir labi, kā es parasti būtu darījusi. Es sekoju viņas instrukcijām. Es nekad neatgriezos."

Tagad viņa saprot tās sievietes, kas neatstāj varmākas. Faktoru, kas neļauj aiziet ir ļoti daudz: kauns, finansiāli apsvērumi, vardarbības izraisītā atkarība un citi.

Skaidro speciālists: par varmākas upuri var kļūt ikviena


Foto: Shutterstock
Par to, kādas sievietes visbiežāk kļūst par varmāku upuriem un, vai vardarbības riskam attiecībās ir pakļauta ikviena sieviete, jautājām krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" klīniskajai psiholoģei Santai Ozoliņai.

"Pasaulē ir veikti daudzi pētījumi par to, kurām sievietēm ir lielāks risks kļūt par vardarbības upuri, taču viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem nav izdevies atrast. Daži pētījumi runā par vecumu, kultūratšķirībām, izglītību vai audzināšanas modeļiem ģimenē, taču pārliecinošu datu joprojām nav.

Kaut arī sabiedrības izpratne par vardarbību ģimenē mainās, joprojām nākas sastapties ar mītu, ka vardarbībā cieš tikai cilvēki no sociāli zemākiem slāņiem, taču realitāte ir tāda, ka tai var tikt pakļauta jebkura sieviete jebkādā ģimenē neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo vai cik daudz naudas viņiem ir. Tātad ne nauda, ne statuss nevar pasargāt no vardarbības. Tāpat ir ar varmākām – tie var būt gan cilvēki ar zemiem ienākumiem, gan labi situēti cilvēki ar augstāko izglītību, kā arī dažādu profesiju pārstāvji – advokāti, grāmatveži, sētnieki, pārdevēji, skolotāji un citi.

Tāpat nav nekāda pamata uzskatīt, ka ir kāds noteikts sievietes psiholoģiskais portrets, kurām biežāk ir tendence kļūt par vardarbības upuriem. Gan teorija, gan prakse liecina, ka vardarbībai var tikt pakļauta jebkura sieviete, un sist ir tikai varmākas atbildība, vienmēr. Vardarbības cēlonis nav cietušā vaina, bet gan varmākas nespēja un nevēlēšanās kontrolēt impulsus. Droši vien būsiet novērojuši, ka, piemēram, arī uz ielas, ja kāds otram uzkāpj uz kājas vai nejauši uzgrūžas, tad reakcijas ir ļoti atšķirīgas – kāds atvainosies, kāds uzkliegs, kāds var uzsākt kautiņu. Tā pati situācija un tik plašs spektrs reakciju, kas var tikt pielietotas.

Savā praksē esmu nereti sastapusies ar sievietes neizpratni, kā viņas ir nokļuvušas vardarbīgās attiecībās. Viņu stāsti nereti ir līdzīgi, piemēram, "es nekad agrāk nebūtu varējusi pat iedomāties, ka ar mani kas tāds notiks, ka es ko tādu pieļaušu", "viņš iesākumā bija tik labs, un nekas neliecināja, ka zem tā slēpjas kaut kas tik šausminošs". Jāatceras, ka attiecību sākumā mēs gribam par sevi atstāt vislabāko iespaidu, grūti iedomāties, ka tad kāds varētu atzīt, ka, piemēram, ir sitis savas iepriekšējās partneres.

Visdrīzāk arī "rozā briļļu" periodā varmākam impulss sist neparādās, jo otrā spējam pieņemt it visu, pat to, kas vēlāk šķiet kaitinošs. Ir saprotami, ka prognozēt vardarbību šajā posmā ir neiespējami jebkurai sievietei. Situācijas var būt ļoti dažādas, bet svarīgi atcerēties vēl kādu aspektu – vardarbībai patīk kontrolēti apstākļi, piemēram, kopdzīve, varmāka kā galvenais pelnītājs, kopīgs bērns un, starp citu, arī sievietes ar augstu sociālo statusu, kuras bieži vien izjūt milzīgu kaunu kādam to atklāt un lūgt palīdzību, jo "es taču vienmēr esmu bijusi tik veiksmīga, vienmēr esmu varējusi ar visu tikt galā utml."

Kopumā jāatceras, ka jebkura sieviete var kļūt par vardarbības upuri, neatkarīgi no viņas demogrāfiskiem, sociāliem vai psiholoģiskiem rādītājiem un neatkarīgi no tā, cik garšīgi viņa gatavo ēst vai cik bieži apmeklē kosmetologu, jo vardarbība vienmēr ir tās īstenotāja atbildība un vaina. Kā ir teikusi Latvijas Universitātes profesore Sandra Sebre par seksuālu uzmākšanos – "sieviete var ceļa vidū gulēt kaila un nevienam nav tiesības viņu aizskart, jo tas ir pretlikumīgi".

Kāpēc sievietes nepamet vardarbīgas attiecības

Nereti nākas saskarties ar viedokli un sabiedrības nosodošo attieksmi, kāpēc šāda sieviete nepamet vardarbīgās attiecības. Aspekti ir dažādi, tomēr visbiežāk sieviete var izjust milzīgas bailes no partnera, it īpaši, ja viņš ir draudējis nogalināt viņu vai viņas bērnus. Ir arī praktiski apsvērumi, kas jāņem vērā, tādi kā finansiāli līdzekļi vai dzīvesvieta.

Bieži vien cietušās jūtas gan fiziski, gan emocionāli izolētas, ko vardarbīgais partneris nereti veicina, aizliedzot viņai tikties ar tuviniekiem un draugiem, atņemot bankas kartes vai pat ieslēdzot, lai mazinātu iespēju, ka kāds par notiekošo uzzina. Ir bijis gadījums, kad sievietei ir piestiprināta videokamera, kuru viņa neuzdrošinās noņemt vai pie durvīm dežūrējusi apsardze; kāda sieviete stāstīja, ka viņa vīra prombūtnes laikā tikusi ieslēgta istabā, kur bijusi spiesta savas dabiskās vajadzības nokārtot spainī. Taču pētījumi rāda, ka pēc pirmā vardarbības akta attiecības pārtrauc un meklē palīdzību sievietes ar veselīgāku pašvērtējumu, savukārt sievietes ar zemu pašvērtējumu ir pārliecinātas, ka tā ir viņu vaina, sevišķi, ja nemitīgi tikusi vainota bērnībā.

Savukārt, ja cietusī paliek attiecībās, ar laiku vainas izjūta un kauns abu tipu sievietēm strauji pieaug, pašvērtējums krītas un pārtraukt vardarbību ir arvien grūtāk. Praksē pieredzēts, ka viņas, neatkarīgi no statusa un pašvērtējuma, patiešām tic, ka ir vainīgas un mēģina attaisnot varmākas vai pat atsaucas uz ideju par karmas likumu vai viduslaiku uzskatiem.

Kopumā, ja runājam par fizisku vai emocionālu vardarbību, tai nav noteiktas mērķauditorijas, ir cilvēki, kuri neprot kontrolēt savus impulsus, nemeklē palīdzību un kļūst par varmākām, neesot kritiski upura izvēlē. Taču vēlāk, cenšoties slēpt pastrādāto, visiem spēkiem kontrolē un ietekmē cietušo, graujot viņa pašvērtējumu un pašcieņu."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!