Foto: Shutterstock
Ginekologa vizīte vairumam sieviešu skaitās ar neērtības sajūtu un īslaicīgu diskomfortu, ārsta apmeklējumu kalendārā vai plānotājā ierakstot ar nepatiku. Aizdomājoties par pašu piedzīvoto, piedāvājam "Delfi" lasītāju stāstus, kuru skaitā ir gan skumji atgadījumi ārstu nekompetences dēļ, gan patiešām kuriozi gadījumi, kas uzlabos tavu noskaņojumu.

  • Gadījums iz dzīves. Mana māsa aizgāja pie ginekoloģes, un tā viņai uzdeva dažādus jautājumus. "Vai Jums grūtniecība ir bijusi?" - "Nē." - "Un dzemdības?..."
  • Savulaik apmeklēju iestādi, kur bija kopēja uzgaidāmā telpa vairāku ginekologu pacientēm, turpat arī sēdēja medmāsa, aizpildīdama visas kartiņas. Nu, un viņa mēdza neizsakāmi taktiski ievākt informāciju, īpaši - ja uzgaidāmajā telpā bija vairākas sievietes. Jautrākais atgadījums bija, kad pēc dziļdomīga klusuma brīža viņa man slepeni piebīdīja mazu papīrīti. Lasu: "Vai dzīvojat dzimumdzīvi?" Es pirmajā brīdī pat nospriedu, ka laikam jāatbild arī rakstveidā.
  • Bija aizdomas uz grūtniecību, gāju, lai skatās, ir vai nav. Pirmais jautājums: "Jums uz skābiem gurķiem velk?" Saku: "Nē." Ginekoloģe: "Nu tad kāp uz galda."
  • Lai cik skumji arī tas nebūtu, esmu pabijusi pie divām ārstēm, kuras, uzzinot, ka esmu stāvoklī (attiecīgi ar otro un trešo bērnu), pārsteigtas man jautāja, vai mazuli tiešām vēlos paturēt, šķiet, automātiski pieņemot, ka izvēlēšos abortu. Man nav saprotama šāda rīcība!
  • Ginekoloģe, ko apmeklēju jaunībā, sākotnēji nevēlējās man izrakstīt hormonālās kontracepcijas tabletes, sakot, ka, "ja jau es neprotot uzvesties, priekš kam man tādas vispār esot vajadzīgas." Tolaik nebiju nopietnās attiecībās, laiku pa laikam ar puišiem padraudzējoties un vēlāk izšķiroties. Lieki piebilst, ka jautājumu, vai "esmu sākusi uzvesties, kā nākas", viņa man jautāja ik reizi, kad ārsti apmeklēju, turklāt, tā kā viņa bija arī manas mammas ginekoloģe, esmu pārliecināta, ka tiku pilnā mērā apspriesta un nosodīta arī mammas klātbūtnē.
  • Biju pavisam jauna, šķiet, tā bija viena no pirmajām reizēm, kad apmeklēju ginekologu. Apskates vidū, man guļot uz krēsla, gaisā saslietām kājām, pēkšņi izdzirdēju pārsteidzošu jautājumu: "Vai man nav nekas iebilstams pret Roberta pievienošanos?" Toreiz biju pilnīgā šokā, taču tas kļuva vēl lielāks, kad paskatījos sānis un ieraudzīju pašu Robertu – baltu runci, kas, izrādās, tolaik dzīvoja poliklīnikā un bija iešmaucis ārstes kabinetā.
  • Tā bija mana pirmā reize pie ginekoloģes, ko joprojām atceros ar smiekliem. Ārste izrādījās paveca, taču devos pie viņas, izlasot labas atsauksmes un lūkojoties pēc saprotoša un iejūtīga mediķa, kas nepatīkamo vizīti padarīs mazāk neērtu. Tā nu iegāju kabinetā un vispirms apsēdos uz krēsla, lai pārrunātu ar dakteri ar manu veselības stāvokli saistītus jautājumus. Saruna noritēja veiksmīgi un raiti, līdz nelielam pārpratumam. Ārste jautāja, vai es dzīvoju? Sākumā apjuku, domāju, varbūt pie vainas viņas valodas prasmes (daktere bija krievu tautības). Atbildēju apstiprinoši un gaidīju, kas notiks tālāk. Tad atkal izdzirdēju to pašu jautājumu – vai es dzīvoju? Jautāju pretī – kur? Vai nepieciešama adrese? Tad ārste taujāja, vai dzīvoju ar puisi? Teicu, ka draugs ir, bet kopā vēl nedzīvojam. Tad, mokoties acīmredzamās šausmās un neērtībā, ārste nobolīja acis un manī vērtējoši paskatījās, līdz sapratu jautājuma būtību. Kā izrādās, daktere cītīgi vēlējās noskaidrot atbildi uz tik vienkāršo jautājumu, vai dzīvoju dzimumdzīvi. Toreiz knapi noturējos, neizplūdusi smieklos, un mīlēšanos par dzīvošanu ar mīļoto puisi dēvējam vēl šodien.
  • Apmeklējot manu bijušo ginekoloģi, ik reizi nācās klausīties nebeidzamos jautājumos un pārmetumu jūrās par to, kā tik veselīgai, skaistai, jaunai meitene nav bērnu! Ierastajam jautājumam vienmēr sekoja galvas grozīšana un purpināšana. Dakteres izpildīšanos izturēju trīs reizes, nākamo vizīti plānojot jau pie cita speciālista, kas manu izvēli vēl nekļūt par māti, par laimi, pat neapspriež.
  • Kad biju jauna, astoņdesmito gadu beigās strādāju par stjuarti, Lai nokārtotu vajadzīgās veselības pārbaudes, man nācās doties uz Veneroloģisko dispanseru, kur, kā zināms, bieži viesojās arī pasaules senākā aroda pārstāves. Lieki teikt, ka attieksme pret mani bija tāda pati, taču šī pieredze vismaz uz visiem laikiem izskauda manas bailes no ginekologiem. Ļaunāk jau vairs nevar būt.
  • Pēc studijām ārzemēs biju atgriezusies Latvijā, taču diemžēl ne viena pati. Pirms jaunu attiecību uzsākšanas ar nu jau tagadējo vīru, devos pie ginekologa, lai pārbaudītu, vai neesmu inficēta ar kādu no seksuāli transmisīvajām slimībām. To pašu darīja arī mans partneris (šādi apliecinājām uzticību viens otram). Beigu beigās izrādījās, ka bagāžā līdzi man bijušas hlamīdijas, kas nu pielaistas arī partnerim manas nezināšanas dēļ – ārste bija aizmirsusi paziņot par analīžu negatīvajiem rezultātiem, tā nenozīmējot arī ārstēšanu.
  • Man ir ļoti smaga pieredze saistībā ar intīmo dzīvi, tāpēc ginekologa apmeklējums man sagādā ne tikai garīgas, bet arī fiziskas mocības. Tā nu, meklējot arvien jaunu ārsti, kuru beidzot varētu saukt par savējo, attapos pie kādas ginekoloģes, kura, noklausījusies manu stāstu un izjūtas, viens trupi pamāja, liekot kāpt uz krēsla. Viņas pieeja bija brutāla, kā rezultātā no sāpēm raudāju. Uz to savukārt saņēmu piebildi, ka man laiks pieaugt un apskate neilgs vairāk par dažām minūtēm, lai taču es nomierinoties! Šī reize bija tik traumatiska, ka pie ārsta neesmu bijusi nu jau kādus septiņus gadus. Es vienkārši nespēju saņemties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!