Foto: PantherMedia/Scanpix
Antīkajā pasaulē un senajā medicīnā pirms vairākiem gadu tūkstošiem pacienta urīna krāsas apskate (uroskopija) bija viena no galvenajām ārstiem pieejamām diagnostikas metodēm, kas ļāva spriest par izmaiņām cilvēka organismā. Arī mūsdienās pēc urīna nokrāsas var uzzināt, vai ikdienā pietiekamā daudzumā uzņem šķidrumu jeb organismam tā katastrofāli trūkst. Tāpat tā var palīdzēt saprast, ka radušās veselības problēmas un ir laiks doties pie ārsta. Konsultē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas vadītājs Vilnis Lietuvietis.

"Protams, laikmetā, kad esam aprīkoti ar dažādām palīgtehnoloģijām un vairāk paļaujamies uz to, ko mums rāda mašīnas, ultraskaņas iekārtas, datori, laboratorijas analīzes, šāda veida izmeklējumi vairs nespēlē tik lielu lomu. Senākos laikos ārsti savu pacientu izpētīja no matu galiņiem līdz papēžiem, novērtēja urīna krāsu, iztaustīja. Šobrīd arī pati sabiedrība vairs nepieprasa tamlīdzīgus izmeklējumus, jo svarīgāk šķiet veikt magnētisko rezonansi, cerot, ka tā varēs ātrāk nonākt pie meklētās atbildes. Tikai jāatceras, ka medicīnas pamatprincips joprojām ir noteikt iespējamo diagnozi, pirmkārt, pēc tā, ko ārsts saklausa, saskata savā pacientā, viņu objektīvi izmeklējot, bet modernās diagnostikas metodes mums nāk palīgā, lai diagnozi apstiprinātu," saka Lietuvietis.

Urīna krāsa – uztura un veselības indikators

Foto: Shutterstock
Urīns pēc būtības ir sāļu šķīdums. Vesela cilvēka urīnam jābūt dzidram, salmu krāsā, bez duļķēm un jebkādām nogulsnēm. Pēc tā, kā mainās urīna nokrāsa, var izdarīt secinājumus, ka nieres neveic savu darbu, kā nākas, nenotiek pareiza vielmaiņas galaproduktu izvade, bet varbūt organismam vienkārši nepietiek papildus uzņemtā šķidruma. Urīnā atrodas arī slāpekļa vielmaiņas galaprodukti.

"Cilvēka organismā vieni no galvenajiem elementiem ir ūdens, slāpeklis, kas pārsvarā atrodas olbaltumvielās. Nieres savukārt nodrošina vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu, piešķirot urīnam tam raksturīgo nokrāsu. Ja vielmaiņas galaprodukti netiek izvadīti pietiekami labi, vielmaiņa ir traucēta – urīns var būt pārāk caurspīdīgs, blāvs, kas vedina pārsvarā uz divām domām – vai nu cilvēks dzēris ļoti daudz šķidruma, vai arī viņam ir nieru nepietiekamība. Pacientiem ar aknu problēmām arī mainās urīna krāsa," skaidro Lietuvietis.

Viņš mudina katru, kurš šādas krāsu pārvērtības piefiksē, vērsties pie ārsta un sākt meklēt iemeslu. Arī medikamenti var ietekmēt urīna krāsu, dažādas antibiotikas, ko lieto urīnceļu ārstēšanai, pastiprina krāsu. "Tomēr svarīgāk par pašas krāsas preparēšanu ir spēt saprast un novērtēt, ka jebkuras urīna krāsas maiņa ir būtisks veselības izmaiņu rādītājs, kam jāpievērš uzmanība."

Nevainīgākais attaisnojums, ja urīnam ir sarkana nokrāsa, parasti ir – bet es taču vakar ēdu bietes. Tā, protams, varētu būt, tomēr Lietuvietis uzsver, ka asins piejaukums urīnam (kas arī dod sarkanu nokrāsu) ir nopietns brīdinājums par iespējamiem bojājumiem urīnceļos, iespējams, ir iekaisums, varbūt iemesls ir cits – onkoloģiska slimība. "Nevajadzētu meklēt atrunas, kādēļ atlikt vizīti pie ārsta. Katrā ziņā pēc biešu ēšanas urīns noteikti nebūs asins sarkanā krāsā, drīzāk būs cita, iespējams, rozīgāka nokrāsa," piebilst Lietuvietis

Kā noteikt, vai organismam netrūkst ūdens

Foto: Shutterstock
Urīna krāsu ietekmē arī tas, cik daudz persona uzņem šķidrumu, un pēc tās var pateikt, vai uzņemtais šķidruma daudzumu organismam ir pietiekams, vai tomēr ikdienā dzer par maz un ķermenis jūtas izslāpis. Personām, kas ūdeni dzer maz, arī urīns būs tumšāks un koncentrētāks.

Mūsdienu cilvēks visbiežāk strādā vidē, kur darbojas kondicionieri, ir ļoti sauss gaiss, tātad mēs vēl papildus zaudējam šķidrumu, ko vajag kompensēt, vidēji ikdienā izdzerot līdz diviem litriem ūdens. Veselam cilvēkam nevajag uztraukties, ka, dzerot daudz ūdens, kaut kādā mērā varētu kaitēt nierēm, liekot tām strādāt ar lielāku jaudu. Ierobežojumi attiecībā uz šķidruma patēriņu ikdienā jāievēro vienīgi tiem, kam ir sirds slimības, dialīze, nieru nepietiekamība. Taču tikpat svarīgi ir arī urīnu izvadīt, neaizturēt organismā, lai atšķaidītā veidā tiktu izvadītas daudzas vielas un vielmaiņas galaprodukti.

Cik reizes dienā jāapmeklē tualete?

Foto: Shutterstock
Lietuvietis rēķina, ka vienā minūtē organismā veidojas vidēji viens mililitrs urīna. Tātad diennaktī rodas aptuveni pusotrs litrs. Tā kā pieauguša cilvēka urīnpūšļa tilpums ir 300-400 grami, veselam cilvēkam diennakts laikā tualete ir jāapmeklē no četrām līdz piecām reizēm. Intensīvāk nieres strādā dienas gaišajā laikā, pa nakti – lēnāk, vairāk koncentrējot urīnu. Vēsākā un mitrākā vidē ķermenis mazāk svīst, ūdens mazāk izgaro caur ādu, tāpēc urīns veidojas vairāk un var nākties biežāk iet uz tualeti.

Ja urīns izteikti veidojas nelielām porcijām un bieži, ir vāja urīna strūkla, vīriešiem būtu jāpārbauda prostatas veselība. Savukārt samazināts urīna daudzums mudina domāt, ka urīnceļi ir nosprostoti ar nierakmeņiem vai kādu procesu, kas jāārstē un jānovērš.

Pašlaik aktuāla ir arī salīdzinoši jauna diagnoze "pārlieku aktīvs urīnpūslis". "Pacientam ir pēkšņa un bieža nepieciešamība urinēt, urīnpūslis ieņem pastiprinātu tonusu. Iemesls ir tas, ka urīnpūsli veidojošais muskulis neļauj atslābināties un uzņemt urīnu pietiekamā daudzumā, tāpēc jau pie 100-150 gramiem uzkrāta urīna ziņo, ka jāiet uz tualeti. Šo problēmu ārstē ar medikamentiem, kas atslābina urīnpūsli, samazinot urīnpūšļa muskuļa tonusu," stāsta Lietuvietis.

No bezkrāsaina līdz pat zilam. Katras krāsas nozīme

Foto: Shutterstock
"Cleveland Clinic" ir apkopojis īsu aprakstu tam, ko par veselības stāvokli var pateikt pēc urīna krāsas. Speciālisti gan norāda, ka gadījumā, ja rodas aizdomas par veselības problēmām, jādodas pie ārsta, lai veiktu analīzes uzzinātu precīzu iemeslu tam, kāpēc urīns ir neparastā krāsā vai citu iemeslu dēļ radušās aizdomas par iespējamu saslimšanu.

Bezkrāsas, caurspīdīgs – visticamāk cilvēks lieto ļoti daudz ūdens. Ja tas tā nav, tad no medicīniskā viedokļa caurspīdīgs urīns vedina domāt par nieru nepietiekamību.

Bāli dzeltens – normāls, veselīgs cilvēks, kurš ikdienā pietiekamā daudzumā uzņem šķidrumu.

Tumši dzeltens – urīns ir koncentrētāks, tomēr arī gluži normāls. Tiesa, vērts padomāt par papildus ūdens dzeršanu – organismam tā nepietiek.

Zeltainā dzintara vai medus krāsā – ķermenis sauc pēc ūdens. Steidzami padzeries.

Sīrupa vai alus brūnā tonī – mēdz būt aknu slimību vai spēcīgas dehidrācijas gadījumos. Ielej sev glāzi ūdens un pieraksties pie ģimenes ārsta vai urologa.

Rozā vai sarkanīgs – vai gadījumā nesen nav ēstas sarkanās bietes, mellenes vai rabarberi? Bietēs un vēl dažos augos patiešām ir viela betanīns, kas urīnu varētu iekrāsot. Pavēro, kā tonis mainās nākamajā tualetes apmeklējuma reizē. Asins piejaukums urīnam savukārt var būt nopietns iemesls kādai veselības problēmai, piemēram, nieru slimībām, urīnceļu infekcijām, arī audzējiem vai prostatas problēmām vīriešiem. Pastāsti par to savam ārstam.

Oranžs – pārāk maz šķidruma ikdienā, aknu darbības traucējumi, žultsvadu problēmas. Tāpat pie vainas varētu būt kāda pārtikas krāsviela, ko uzņēmi līdz ar uzturu.

Zils vai zaļš – nebrīnies, arī tādā krāsā mēdz būt urīns. Parasti retu ģenētisko slimību gadījumos vai arī, lietojot specifiskus medikamentus, kādas slimības ārstēšanai. Par to, vai urīna neparastā nokrāsa tavā gadījumā ir pieļaujama un normāla, atbildēs ārsts.

Putojošs – ļoti iespējams, caur nierēm pastiprināti izdalās olbaltumvielas. Tātad var būt traucēta nieru darbība. Tam jāpievērš uzmanība.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Veselība". Lasi jaunāko numuru!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!