“Svīšana ir normāla parādība, visi taču svīst.” “Daudzi mēdz sarkt, kad nervozē.” Cilvēki, kuri cieš no hiperhidrozes un biežas sarkšanas, zina, cik sāpīgi var būt šādi izteicieni, kurus citi parasti saka, lai viņus mierinātu un liktu justies normāli. Taču tie, uz kuriem tas attiecas, ZINA, ka viņu svīšana un sarkšana NAV NORMĀLA un vēlas to novērst.
Kas ir hiperhidroze?

Hiperhidroze ir parādība, kad cilvēkam pārmērīgi svīst plaukstas, paduses, seja un/vai pēdas. Pastiprināta sviedru izdalīšanās ir normāla, kad cilvēks nervozē, uztraucas vai veic kādu aktīvu fizisku darbību, taču cilvēki, kas cieš no hiperhidrozes, svīst bez jebkāda acīmredzama iemesla. Simpātiskā nervu sistēma, kas kontrolē refleksīvās reakcijas, piemēram, svīšanu, nosarkšanu un siekalu izdalīšanos, šādos gadījumos vienkārši neregulē svīšanu ķermeņa ekstremitātēs.

Hiperhidroze var kļūt par mokošu problēmu, kas skar gan cilvēka darba, gan sabiedrisko dzīvi. Cilvēki, kas cieš no hiperhidrozes bieži vien svīst tik stipri, ka svīšana viņiem kļūst par pastāvīgu raižu iemeslu, un šie cilvēki nelabprāt sarokojas ar citiem un izvairās arī no cita veida fiziskiem kontaktiem. Dažkārt šī problēma var novest pie sociālas fobijas izveidošanās.

Plaukstu svīšana

Plaukstu pastiprināta svīšana rodas no tā, ka simpātiskā nervu sistēma pārmērīgi stimulē sviedru dziedzerus. Šie simptomi var parādīties pat tad, ja apkārtējā temperatūra ir ļoti zema. Dažiem cilvēkiem plaukstas gluži nesvīst, taču tās parasti ir bezkrāsainas, aukstas un miklas.

Cilvēki, kam pārmērīgi svīst plaukstas, mēdz slēpt tās padusēs, aiz muguras vai saspiest starp kājām, kas, protams, ir traucējoši sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc plaukstu svīšana dažkārt var radīt sociālu fobiju. Mediķi atzīst, ka plaukstu svīšana notiek neatkarīgi no cilvēka gribas un ar prātu to nav iespējams kontrolēt. Plaukstu pārmērīga svīšana ir iedzimta tendence.

Sejas svīšana

Sejas svīšana parasti ir novērojama kombinācijā ar sarkšanu vai arī neatkarīgi no tās. Šo parādību pastiprina tie paši stimuli, kas sarkšanu. Svīst parasti galvas matu daļa, kakla aizmugurējā daļa, piere, acu apvidus, vaigi un sejas daļa virs virslūpas.

Mediķi atzīst, ka simpātiskās nervu sistēmas pārmērīga aktivitāte nav atkarīga no cilvēka gribas un nav kontrolējama ar prātu. Pārmērīga svīšana ir iedzimta. Sejas pārmērīga svīšana var radīt nepatīkamu neērtības sajūtu un cilvēkiem, kas cieš no šī sindroma, izraisīt sociālu fobiju.

Padušu svīšana

Pārmērīga padušu svīšana rodas tad, ja simpātiskā nervu sistēma pārmērīgi stimulē sviedru dziedzerus. Tāpat kā pārmērīgas plaukstu svīšanas gadījumā, sviedru izdalīšanās mehānisms notiek neatkarīgi no cilvēka gribas un nepakļaujas prāta kontrolei. Šo simptomu var pastiprināt satraukums, taču cilvēks svīst arī bez jebkāda stresa vai uztraukuma. Tendence pārmērīgi svīst ir iedzimta.

Pēdu svīšana

Pārmērīga pēdu svīšana rodas tad, kad simpātiskā nervu sistēma pārmērīgi stimulē sviedru dziedzerus. Atšķirībā no plaukstu, sejas, galvas virsas un padušu svīšanas, pēdu svīšanu stimulē simpātiskās sistēmas nervu šķiedras krūšu kurvī un viduklī.

Izplatītākās metodes pārmērīgas svīšanas novēršanai:

Antiperspiranti, piemēram, alumīnija hlodrīds. Parasti kā pirmais līdzeklis tiek izmantots drizols - losjons, kurš jālieto divas vai četras reizes dienā. Bieži vien tas ir ļoti iedarbīgs, taču var izraisīt ādas plaisāšanu.

Orāli lietojami preparāti: antiholinerģiskie preparāti (piemēram, Robinol) tiek lietoti, lai bloķētu noteiktus simpātiskās nervu sistēmas receptorus. Cilvēkiem, kas cieš no hiperhidrozes, tādējādi samazinās tendence svīst. Iedarbīgi pret pārmērīgu svīšanu ir daži psihotropie medikamenti (perparāti, kas ietekmē psihes funkcijas), piemēram, amitriptilīns.

Jontoforēze: terapija, kurā elektrolītu šķīdumā iemērktās pacieta plaukstas tiek pakļautas vājas elektriskās strāvas iedarbībai. Ja šī terapija tiek izmantota diendienā, tā var mazināt svīšanas tendenci vai pat uz laiku vispār likvidēt šo problēmu. Tomēr šī procedūra ir laikietilpīga un var būt nedaudz sāpīga.

Botoksa (botulīna toksīna) injekcijas: Šī viela, kas ir dzīvībai bīstamās slimības botulisma toksīna derivāts, tiek injicēta svīstošajā ķermeņa daļā. Lai gan parasti šī terapija palīdz, tās iedarbība turpinās no sešiem mēnešiem līdz gadam. Tāpēc pacientam injekcijas nepieciešams periodiski atkārtot. Lai gan šīs ārstniecības metodes var palīdzēt daudziem cilvēkiem, kas cieš no pārmērīgas svīšanas, tās nelīdz visiem un šo metožu iedarbība ar laiku var mazināties. Turklāt bieži vien šīs metodes nenodrošina pastāvīgu problēmas risinājumu.

Ķirurģiska iejaukšanās: cilvēkiem, kas cieš no pārmērīgas svīšanas tagad ir pieejama ķirurģiska ārstniecības metode, kas pazīstama kā endoskopiskā transtorakālā simpatektomija (ETS). Tomēr ETS tiek veikta tikai pacientiem, kas cieš no ļoti stipras padušu svīšanas kombinācijā ar spēcīgu plaukstu, sejas un pēdu svīšanu kā arī pastiprinātu sarkšanu.

Ievēro: Pirms jebkuras ārstēšanās uzsākšanas vajadzētu konsultēties ar savu ģimenes ārstu.

Plašāk par sarkšanu - nākamajā rakstā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!