Risks pastāv. Ne katra var būt olšūnu donore

Viņa ir vecumā no 18 līdz 34 gadiem, ar teicamu fizisko un garīgo veselību, bez kaitīgiem ieradumiem. Tāda ir potenciālā olšūnu donore, kura palīdzēs kādai piepildīt sapni par sen loloto mazuli. Ja vien sievietes veselības stāvoklis to ļaus, olšūnas var ziedot ne vairāk kā trīs reizes. Tomēr ir gluži reāla iespēja, ka sievietei šī iespēja piedalīties donoru programmā tiek atteikta dažādu iemeslu dēļ.

Pirms tiek dota zaļā gaisma, ka sieviete drīkst kļūt par olšūnu donori, viņa tiek rūpīgi izmeklēta, lai ārsts pārliecinātos, ka piedalīšanās šajā programmā nekaitēs donores veselībai un iegūtās olšūnas būs kvalitatīvas. To vispirms nosaka, veicot ultrasonogrāfijas izmeklējumu un novērtējot, cik potenciālajai donorei ir tā saukto antrālo folikulu virspusējā olnīcu slānī. Ja pēc ultrasonogrāfiskās apskates ārstam nav simtprocentīgas skaidrības, vai sieviete spēs sniegt gan donējamās olšūnas, gan viņai paliks pāri pašai savas rezerves, papildus var nozīmēt arī hormonālo novērtējumu, pārbaudot asinīs hormonus FSH, LH, kā arī Anti Millera hormonu, kas pavisam skaidri uzrāda folikulu krājumu apjomu olnīcās. Tāpat, ja sievietei ir neregulārs menstruāciju cikls, visticamāk, tas var būt saistīts ar olnīcu policistisko sindromu un priekšlaicīgu olnīcu funkciju izsīkumu, tāpēc iespēja kļūt par olšūnu donori var tikt atteikta.

Donore tiek pārbaudīta uz infekciju slimībām (paņemot uztriepi no maksts, no cervikālā kanāla un asins analīzes). Jāizslēdz arī risks, ka donore varētu būt sifilisa, AIDS, HIV, B un C hepatītu, kā arī citu infekciju nēsātāja. Uz infekciju slimībām donore tiek pārbaudīta divreiz – vienreiz, uzsākot donoru programmu, otrreiz analīzes jāatkārto ne vēlāk kā 10 dienu pirms olšūnu iegūšanas. Ja analīzes uzrādīs, ka esi kādas infekcijas nēsātāja, vispirms būs jāārstē slimība un pagaidām par donori kļūt nevarēsi.

Būsim atklāti – reti kurš no mums burtiskā nozīmē atbilst jēdzienam "pilnībā fiziski vesels". Vienu moka migrēnas, citam ir vāja imunitāte, vēl kādam alerģija… "Donoru gadījumā ārstam ir svarīgi zināt, vai olšūnu donores ģimenē nav bijuši nopietni slimību gadījumi, piemēram, vielmaiņas traucējumi, cukura diabēts, iedzimtas anomālijas, iedzimti sirds vai plaušu defekti, aizdomas par onkoloģiskām slimībām. Tādas sievietes nevar piedalīties programmā, jo olnīcu hormonālā stimulēšana var kaitēt ne tikai viņas pašas veselībai, bet nākotnē radīt veselības traucējumu risku bērniņam, kas piedzims no viņas olšūnas," skaidro reproduktoloģe Violeta Fodina. Savā ziņā paust ziņas par ģimenē novērotām slimībām ir uz donores godaprāta.

Potenciālajai donorei noteikti būs arī jādodas uz konsultāciju pie psihiatra un narkologa. Likumdošana prasa nodrošināt, ka olšūnu donore ir pie labas garīgās veselības. Psihiatrs pēc konsultācijas nosaka, vai sievietei nav nosliece uz depresiju, vai saistība ar alkoholu un citiem nelāgiem paradumiem.

Noteikti tiks veiktas arī asins analīzes uz kopējo hromosomu skaitu jeb noteikts kariotips – hromosomu komplekts, kas satur ģenētisko materiālu. Pēc tam sekos konsultācija pie ārsta ģenētiķa, kas novērtēs donores iespējamos riskus uz dažādām ģenētiskām saslimšanām, tajā skaitā uz iedzimto cistisko fibrozi. Ja ģenētiskās analīzes uzrādīs paaugstinātu risku uz kādu slimību, ko pēcnācēji var mantot ar gēniem, dalība olšūnu donoru programmā tev tiks atteikta.

Sievietēm pēc 35 gadu vecuma palielinās spontānas ģenētiskās mutācijas risks, kas var negatīvi ietekmēt topošā bērna veselību. Lai šo risku izslēgtu, ir noteikts, ka par donorēm var kļūt tikai sievietes vecumā no 18 līdz 34 gadiem (ieskaitot).

Konsultējušas klīnikas "IVF Riga" medicīniskā direktore, ārste, ginekoloģe, reproduktoloģe Violeta Fodina, reproduktīvās medicīnas centra "Embrions" ginekoloģe endokrinoloģe Eva Barkāne, auglības klīnikas "Mama Rīga" reproduktoloģe Viktorija Zaļetova

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Veselība".

Olnīcu stimulācijai pielieto tādus pašus hormonus, ko cikliski izstrādā sievietes hipofīze. Atšķirība ir tāda, ka dabiskā ciklā FSH (folikulu stimulējošais hormons) un LH (lutenizējošais hormons) izdalās tieši tik daudz, lai pietiktu 1–2 folikulu nobriedināšanai, bet stimulētā ciklā tiek panākta 10–12 folikulu augšana.

Hormoni neuzkrājas – tie izdara savu darbu, dod impulsu, organisms izpilda komandu, bet jau nākamajā ciklā medikamenti savu darbu ir beiguši un organisms atkal strādā dabiskajā ritmā. Tomēr katrā individuālā gadījumā ārstam jāizvērtē iespējamie riski un sievietes reakcija uz medikamentiem, jāpiemeklē piemērota medikamentu deva, lai olnīcas nekļūtu pārlieku lielas un netiktu pārstimulētas.

Endokrinoloģe ginekoloģe Eva Barkāne skaidro, kādēļ piedalīšanās olšūnu donoru programmā nekādi neapdraud pašas donores turpmāko reproduktīvo veselību: "Olšūnu rezerves sievietei izveidojas jau tad, kad viņa kā auglis attīstās mātes ķermenī. Olšūnu skaits ir vairāki miljoni, un dabā tā ir iekārtots, ka tūlīt pēc meitenītes piedzimšanas viņas olšūnas sāk atmirt. Meitenei, sasniedzot pubertātes vecumu, abās olnīcās kopā ir palikušas vairs "tikai" ap 500 000 olšūnu. Auglīgajā dzīves periodā sievietei no olnīcām cikliski attīstās un izdalās 400–500 pilnībā nobriedušas un apaugļoties spējīgas olšūnas. Pārējās diemžēl pakāpeniski atmirst un netiek izlietotas. Sievietes organismā olnīcas ir orgāns, kuru vismazāk izmantojam racionāli: tikai 1%, atlikušie 99% paliek neizmantoti, bet, piedaloties olšūnu donoru programmā, sieviete papildus iztērē nieka 15–30 olšūnas, kas neizraisa būtiskus zaudējumus viņas dabīgajā olšūnu ciklā."