Ārstēt ķermeni, dziedinot dvēseli. Andris par onkoloģijas pacientu atbalstīšanu

Ārstēt ķermeni, dziedinot dvēseli. Andris par onkoloģijas pacientu atbalstīšanu
Foto: Privātais arhīvs

Kopš pērnā gada septembra Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca un biedrība "Svētās ģimenes māja" organizē brīvprātīgo kustību, kuras mērķis ir uzmundrināt un iedvesmot cilvēkus, kas slimo ar vēzi. Viens no cilvēkiem, kas regulāri dodas uzmundrināt onkoloģijas pacientus, ir Andris Līdigs. Viņš piekrita pastāstīt par sevi un pieredzēto, saskaroties ar vēža pacientiem.

Andris ikdienā nodarbojas ar teritoriju apsaimniekošanu un aizraujas ar fotografēšanu. "Precēts cilvēks, trīs bērnu tēvs," tas ir pirmais, ko viņš par sevi pasaka. Jaunākā atvase pašlaik ir 17 gadus veca. Kādreiz ļoti interesējies par dziedniecību, jo vēlējies labāk saprast sevi un arī citus cilvēkus. Iegūtās zināšanas un dzīves mācības viņš liek lietā arī strādājot ar onkoloģijas pacientiem.

Andris norāda, ka viņa izpratnē ķermeņa dziedēšana ir cieši saistīta ar cilvēka garīgo pasauli. Viņš vārdu "dziedināt" uzskata par visaptverošu terminu: "Tas nav vienkārši veselība – tas ir kaut kas liels." Viņš norāda, ka jāskatās plašāk, ne tikai uz ķermeni. Cilvēka veselību ietekmē arī daba, vide un viņa garīgā pasaule. Viņš atklāj, ka ir ticīgs cilvēks, un ticība ietekmē gan to, kā viņš uztver pasauli, gan to, kā attiecas pret citiem.

Andra, tāpat kā citu brīvprātīgo, galvenais uzdevums ir uzklausīt un atbalstīt vēža slimniekus. Brīvprātīgie atbalsta un ir līdzās pacientiem, liekot kaut uz brīdi aizmirst par savu slimību. Pašlaik slimnīcā darbojas vairāki desmiti brīvprātīgo, un, kustībai paplašinoties, tiek aicināti arī citi interesenti tai pievienoties. Jauno brīvprātīgo apmācības sāksies jau 2. martā.

Uzzinot par programmu, nebija jautājumu – tas jādara

Ārstēt ķermeni, dziedinot dvēseli. Andris par onkoloģijas pacientu atbalstīšanu
Foto: Privātais arhīvs

Par savu pievienošanos citiem brīvprātīgajiem Andris stāsta, ka braucis auto, klausījies radio un izdzirdējis informāciju par brīvprātīgo kustību un to, ka iespējams pieteikties, lai palīdzētu cilvēkiem, kas cieš no vēža. "Nebija pat jautājumu," par savu izvēli teic Andris, "ir kaut kādas lietas, kur prāts sāk tā kā domāt… Sirds varbūt vienmēr ir tas pirmais līmenis, kur tev uzreiz ir pareizā atbilde, bet viņa ir tāda klusa balss." Šajā reizē prāta balss pat nav ierunājusies, lai apklusinātu Andra sajūtu par to, kas jādara.

Kādu atbalstīt, uzmundrināt – nu, ir manī tas varbūt no laika gala. Tad šis piedāvājums mani piesaistīja. Andris

"Nebija jautājumu," viņš noteic. Andri pamudināja apziņa, ka ir cilvēki, kam viņa palīdzība varētu būt vajadzīga. "Kādu atbalstīt, uzmundrināt – nu, ir manī tas varbūt no laika gala. Tad šis piedāvājums mani piesaistīja." Andris darbību projektā uzsāka pērnā gada septembrī. Viņš ikdienā atbalsta Uroloģijas nodaļas pacientus. Šajā nodaļā esot vairāki kungi, kas noteiktos laikos tur uzturas, lai sniegtu emocionālo atbalstu un palīdzētu slimniekiem izturēt tur pavadīto laiku.

Andris slimnīcu apmeklē vienu reizi nedēļā. Grafiks ir mainīgs un atkarīgs no tā, kā saplānots viņa laiks. "Tur nav vieni un tie paši cilvēki," par nodaļu teic Andris, "tas gan it kā ir viens mīnuss – tev jāpaspēj sapurināt, sadzirdēt, pateikt, iedrošināt tajā kaut kādā mirklītī."

Dziļas sarunas un prieka radīšana. Lai palīdzētu, Andris ir gatavs uzdziedāt

Viņš norāda, ka ar pacientiem runā par dažādām tēmām, bet sarunu galvenais temats nav slimība. Andris ievērojis, ka mūsdienās ļoti daudzi cilvēki baidās no diagnozes "vēzis" un vārda "onkoloģija", šie vārdi viņus nomāc.

"Cilvēks ir jāsapurina – no ko tu te vārties! Nē, un viss forši – atpūties," teic Andris. Viņš ir pārliecināts, ka slimnīcā nevajadzētu lietot viedierīces, jo tās neļauj aizdomāties par būtiskākiem jautājumiem. Viņš uzskata, ka slimība ir iespēja pārdomāt savu dzīvi un attieksmi pret pasauli. "Protams, tādā nepatīkamā veidā," viņš piebilst. Onkoloģijas nodaļa ir īpaša vieta un situācija, kurā iespējams veidot daudz dvēseliskākas sarunas nekā pie kafijas krūzes vai kāda cita dzēriena bārā vai kafejnīcā.

Andris stāsta, ka parasti stādot sevi priekšā kā brīvprātīgo apmeklētāju – ciemiņu. "Tad es prasu, vai ir kāds, kas grib parunāt, vai ir kādi jautājumi," par komunikāciju ar pacientiem stāsta Andris. Gadījumi esot dažādi, un ne visi cilvēki vēlas runāt, bet ir tādi, kas komunikācijai ir atvērtāki. "Nu tad vārds pa vārdam sākas tā saruna," stāsta Andris. Viņš cenšas likt cilvēkiem aizdomāties par kaut ko būtisku.

Mans ieguvums ir tas, ka viņi gūst. Andris

Andris rosina pacientus domāt par to, ko un kāpēc viņi dara, jo ikviens taču vēlas būt vesels. Viņš aicina aizdomāties par to, ko iespējams darīt, lai izveseļotos. Tas attiecas gan uz ķermeņa atveseļošanu, gan garīgās pasaules sakārtošanu. Andris ir pārliecināts, ka dziedināt var ikvienu, bet arī nāvi nevajadzētu uztvert kā pārdabisku parādību: "Tā ir vienīgā drošā garantija, kas mums ir." Viņš teic, ka cilvēkiem baiļu vietā vajadzētu koncentrēties uz to, kā sagaidīt nāves brīdi.

Dodoties pie pacientiem, viņš cenšas radīt jautru un pozitīvu noskaņu. Lai arī to var būt sarežģīti panākt, īpaši, ja cilvēks ir nesen operēts, Andris ir pārliecināts, ka tas ir ļoti svarīgi. Kādā no pacientu apmeklēšanas reizēm Andris pat ir uzdziedājis, lai uzmundrinātu pacientus. "Kā tur bija, kā nebija – es pat vairs īsti neatceros, kāpēc," par šo gadījumu saka Andris. Sākotnēji viņš bija iecerējis dziedāt kopā ar pacientiem, bet galu galā to darīja viens.

Ārstēt ķermeni, dziedinot dvēseli. Andris par onkoloģijas pacientu atbalstīšanu
Foto: Privātais arhīvs

Saprotot, ka tomēr būs jādzied un tas būs jādara vienam, Andris bijis nedaudz apmulsis: "Klau, es taču vārdus nezinu, bet, kad visi dzied, tad panesos." Medmāsa izdrukājusi viņam dziesmas vārdus, lai nebūtu jādzied no galvas. Viņam šķiet, ka sākotnēji pacienti gribējuši viņu pavilkt uz zoba, tāpēc atbalstījuši ideju par dziedāšanu, bet Andrim priekšnesums izdevās – smīkņāšanas vietā radās patiess prieks.

''Mans ieguvums ir tas, ka viņi gūst''

Jautāts par to, ko viņš ir guvis no šīs pieredzes, sniedzot atbalstu onkoloģijas pacientiem, Andris uz brīdi apklust. Tad viņš noteic: "Protams, tie ir tie cilvēki, ka viņi sāk pasmaidīt, ka viņos caur mūsu teikto vārdu viešas kāda cerība un kāda atbilde uz jautājumu. Tas laiks patiesībā ir tāds īss."

Andris norāda, ka ir ļoti priecīgs redzēt, ka viņa veltītajam laikam un enerģijai ir nozīme: "Mans ieguvums ir tas, ka viņi gūst." Viņš ir pārliecināts, ka labas domas pārtop labās runās, un labas runas pārtop labos darbos. Andris cenšas cilvēkos ielikt šo labo domu. "Tas ir tas garīgais aspekts," viņš saka, "tā ir sēkla, ko mēs neredzam."

Viņš skaidro, ka vārds nav nosverams, tas ir garīgs, tāpēc tas ir tik būtisks.

Ja arī tu vēlies pieteikties vēža pacientu atbalsta projektam, to var izdarīt, aizpildot anketu, kas atrodama biedrības "Svētās ģimenes māja" tīmekļa vietnē, un nosūtot to uz e-pastu gimenesmaja@gmail.com. Vairāk informācijas par projektu var iegūt, zvanot brīvprātīgo projekta koordinatorei Saivai Lustei pa tālruni 29607792.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl