Artūrs Mednis: 'Biju ļoti, ļoti pārliecināts, ka krīze būs īslaicīga. Kļūdījos'
Foto: Publicitātes attēli

Artūrs Mednis pamatoti tiek uzskatīts par vienu no spožākajām zvaigznēm Latvijas sociālo tīklu zvaigznājā un vienu no zināmākajiem digitālā mārketinga ekspertiem Latvijā. Savulaik viens no pirmajiem un populārākajiem blogeriem un sociālo tīklu lietotājiem ar ievērojamu sekotāju pulku, moderno komunikācijas veidu guru, digitālā mārketinga apmācību vadītājs un divu augstskolu mācībspēks, šobrīd Artūrs vada paša izveidotu radošo digitālā satura mārketinga aģentūru "New Black", kurā ik dienu strādā 32 darbinieki.

Viņa stāsts par panākumu gūšanu un divu digitālā mārketinga aģentūru dibināšanu ir iekļauts grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", kas pavisam nesen tika laista klajā ar "Baltic International Bank" atbalstu.

Panākumu pamatā ir darbs, nevis veiksme

"Visu esmu sasniedzis ar darbu, lai cik banāli arī tas neskanētu. Manā gadījumā veiksmes klasiskā izpratnē nav bijis necik – man nav bagātu vecāku, milzīga mantojuma vai uzspīdējusi veiksme loterijā. Manā izpratnē veiksme ir kā loģiska godalga par laiku un rūpēm, ko esi ieguldījis ikdienas darbā.

Latvietis pēc dabas ir slinks, bet pozitīvā nozīmē, un tas nav nekas slikts. Latvietis pats atzīst: varētu vairāk pelnīt, sākt sportot, agrāk celties... bet ir par slinku. Aizdomājos – ja es pats būtu nedaudz mazāk slinks, droši vien būtu sasniedzis vairāk.

Kaut ko jēgpilnu var sasniegt tikai ar darbu. Kad es saku – darbu, tad ar to nedomāju tikai smagu fizisku darbu, lai gan es strādāju daudz. Runa nav par nostrādāto stundu daudzumu, bet par šajās stundās izdarīto, pat ja tās būtu tikai dažas katru dienu. Es guļu maz, bet svarīgi ir, vai tad, kad esmu nomodā, es nodarbojos ar ko sakarīgu."

"Vienkārši sanāca" nodibināt uzņēmumu

"Nav tā, ka es par katru cenu gribēju kļūt par uzņēmēju. Gribēju nodarboties ar to, kas man pa īstam patīk un aizrauj. Un man patika arī izaicinājumi un panākumi.

Kad es biju algots darbinieks divtūkstošo gadu sākumā "CV Online", gāju uz darbu pēc iespējas agrāk, paķēru pa ceļam "Dienas Biznesu", lai zinātu visu par biznesa vidi un aktualitātēm. Tas bija izaicinājumu pilns laiks, un mums bija laba, spēcīga komanda. Lai gan darbā veicās labi, man bija lielākie klienti, pēc kādiem trim gadiem pietrūka jaunu izaicinājumu un vairs nebija tik svarīgi būt par labāko darbinieku, gribējās jaunus izaicinājumus. Bija svarīgi, ka ir klienti, kas ieklausās un dabū labus rezultātus. Ja mans pakalpojums klientam nesis rezultātus kaut vai pēc pāris mēnešiem, tad tas man sniedza lielāku gandarījumu nekā pati pakalpojuma pārdošana. Arī tas, ja klients atgriezās pēc nākamā pakalpojuma, man sagādāja gandarījumu. Tas bija ļoti motivējoši.

Laikā, kad jau domāju par promiešanu, ar kolēģi braucām mašīnā un viņš teica: "Nu, taisām savu uzņēmumu!" Es piekritu: "Jā, labi!" Vienkārši aizgājām prom un nodibinājām savu uzņēmumu. Nebiju nolēmis veidot uzņēmumu, krāt naudu, kalt plānus. Vienkārši tā sanāca. Nebija absolūti nekā, ko zaudēt. Pēc tam jebkura nākamā darbība jau ir iespēja drusku vairāk zaudēt. Ja tā padomā – ja agrāk tev nekā nebija, bet tad, kad tev būtu, tu to zaudētu, tu atgrieztos turpat sākumpunktā. Zaudēt nav ko."

No drauga mammas mājām līdz birojam Rīgas centrā

"Bijām nolēmuši, ka mūsu jaunais uzņēmums nodarbosies ar personāla atlasi, precīzāk, galvu medībām jeb "hedhanting", kas ir specifiskāk un sarežģītāk. Pirmajiem klientiem zvanījām no mana drauga un biznesa partnera mammas mājām. Viņš toreiz vēl dzīvoja pie mammas Ķengaragā, viņam, šķiet, bija tikai kādi 20 gadi. Zvanījām no mājas telefona, sēdējām pie viena datora viņa guļamistabā. Mamma ik pa laikam uzcepa kotletes, aicināja pusdienās. Smiekli nāk, kad to atceros, bet tā viss sākās. Zvanījām lieliem uzņēmumiem, sarunājām tikšanos, devāmies pie viņiem. Ar laiku pārcēlāmies uz pirmo biroju netālu no centra. Vēlāk to nomainījām pret lielāku centrā.

Izaugām lieli, trīs gados pēc apgrozījuma bijām trešais lielākais nozares uzņēmums Latvijā, sākām vadīt projektus Igaunijā un Lietuvā, kā arī aizvien biežāk doties uz Kijevu, tā ka šķita, ka jādibina pārstāvniecība Ukrainā. Latvijā tomēr nebijām publiski pazīstami, jo darba sludinājumus medijos principiāli nepublicējām, par mums zināja tikai pašas nozares cilvēki un tie, ar ko saskārāmies, – klienti un kandidāti. Mums bija ļoti labs kolektīvs – 17 darbinieku pašā labākajā gadā, kas tāda tipa uzņēmumiem ir daudz. Tā mēs aktīvi strādājām līdz krīzei, kas būtiski ietekmēja personāla atlases nozari un attiecīgi arī mūsu uzņēmumu. Biju ļoti, ļoti pārliecināts, ka krīze būs īslaicīga. Kļūdījos."

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl