Kā Tu nokļuvi Jāņa Lūsēna un Ineses Zanderes veidotajā mūziklā 'Sniega karaliene'?
Šī man nav pirmā sadarbība ar Jāni Lūsēnu. Pirmais nopietnais kopdarbs sākās ar mūziklu "Agrā rūsa", kurā Lūsēns mani uzaicināja nospēlēt mīlnieka Italo lomu un sadarbība laikam izveidojās tāda, ka tā turpinās arī šādā veidā.
Видео Deutsche Welle
Doma veidot "Sniega karalieni" Lūsēnam radās jau pirms vairākiem gadiem. Jau toreiz viņš ierunājās par to, ka arī es tajā varētu piedalīties, bet tad tas ievilkās uz gadu, diviem un tad pēkšņi vienā mirklī viņš teica, ka "Sniega karaliene" ir uzrakstīta, atgādināja, ka mēs par to runājām un jautāja, vai es būtu gatavs piedalīties. Es teicu - protams, kāpēc ne? Es uzskatu, ka Jānis Lūsēns mūziklu ziņā Latvijā ir spēcīgākais komponists. Man vispār viņa daiļrade ir ļoti tuva - man patīk viņa harmoniskā, melodiskā domāšana, arī cilvēciskā ziņā man patīk viņa domāšana. Šo iemeslu dēļ piekritu sadarboties. Kas zina - varbūt, ka nākotnē būs vēl kāds projekts ar viņu kopā.
Mūzikla veidotāji tā aprakstā uzsver, ka šis darbs būs vairāk pietuvināts Hansa Kristiana Andersena oriģinālvēstījumam. Kā tu redzi tuvināšanos ziemeļnieciskumam, par kuru runā izrādes veidotāji?
Tā ir ne tikai tuvināšanās ziemeļnieciskumam - mēs ejam laikam līdzi. Nē, mums vienkārši ir jāiet līdzi laikam un jādomā visādi varianti, lai stāsts būtu mūsdienīgāks. Tāpēc arī Lūsēna "Sniega karalienē" tiek ielikts sākuma motīvs "Es skaistu rozi zinu" un arī beigās ir šīs motīvs. Te caur rozi tiek apspēlēta mīlestība, kas nenotiek pasakā. Tāpat būs arī visādi specefekti, kas, protams, nav pašā pasakā. Tas viss, protams, ir jāredz! Lai arī līdz pirmizrādei ir palikusi tikai nedēļa, mēs - aktieri, dziedātāji, esam tādā kā sākuma stadijā. Neskatoties uz to, ka mēs gatavojamies jau ilgu laiku, arī pirmizrāde būs vēl sākuma stadija un iespēlēsimies pa īstam droši vien ap desmito, vienpadsmito izrādi. Bet tas, domāju, tā ir visiem.
Kas ir tās īpašās, ziemeļnieciskās nianses?
Mūziklā ir daudz skaņu specefektu, ko parasti tik daudz neizmanto, manis "sasaldēšana" - kā tas notiek, daudzās mizanscēnas, ar kuru palīdzību mēs parādīsim cilvēkiem kā es sasalstu. Protams, arī savstarpējā mīlestība starp Gerdu un Kaju. Mēs jau neesam brālis un māsa. Es tur esmu tā kā pabērns vecmāmiņai, bet Gerda ir īstā mazmeita. Tur jau arī rodas tā mūsu savstarpējā mīlestība. It kā esam brālis un māsa, bet tur kaut kā tā tas viss... tas viss ir ļoti dīvaini - brālis un māsa - kāda tur mīlestība? Bet tas viss tur tiks apspēlēts.
Kā ir strādāt tik kolorītā komandā - mūziklā piedalās gan aktieri, gan operdziedātāja, gan pavisam jauna dziedātāja, aktrise un ļoti populāri mūziķi?
Man patiešām ir ārkārtīgi liels prieks strādāt kopā ar visiem šiem cilvēkiem un man ir liels prieks, ka šajā projektā piedalās arī Zigfrīds Muktupāvels, Ance Krauze, Uģis Roze, ar kuriem jau esmu strādājis ne vienu vien reizi un kurus es uzskatu par lieliem profesionāļiem.
Tāpat esmu ļoti patīkami pārsteigts par savu skatuves partneri, Gerdas lomas atveidotāju Ievu Sutugovu. Viņai bija jāmācās ļoti daudz teksta un muzikālā materiāla un tas viss ir lieliski sanācis, turklāt viņai tik labi piestāv Gerdas loma. Sākumā bija dažādas idejas par to, kam piedāvāt Gerdas lomu, bet šī izvēle, manuprāt, bija labākā.
Ko Tev emocionāli nozīmē spēlēt Kaju, iejusties viņa ādā?
Tā kaut kādā ziņā ir drāma. Tur no maza bērna kļūstu pieaudzis cilvēks pēc "atsaldēšanas"... (Skaļi smejas un ilgi nevar pārtraukt). Tāpat man ir liels prieks, ka daži mūzikas kritiķi, sekojot manai daiļradei, ir teikuši, ka man dramatiskas lomas padodas. Es zinu, ka šī arī ir viena no lomām, kas arī man pašam ir ļoti tuva.
Kaut kādā ziņā Kaja dzīves ceļš ir jālaiž caur sevi. Tāpat arī tēlojot ir ļoti jāpiedomā - te tu esi dusmīgs, te tu esi bargs, te priecīgs, te aizkaitināts - emociju gamma ir ļoti liela. Tas man nav nekas svešs.
Kura bērnībā bija tava mīļākā pasaka un bērnības pasakainākais piedzīvojums, kuru joprojām glabā kādā atmiņu kabatiņā?
Man visvairāk patika pasaka par trīs sivēntiņiem, bet mana mīļākā multfilma bija "Nu, pagaidi!" un arī "Ezītis miglā" - atceros to ar smaidu. Piemēram, saviem bērniem tagad lasu visdažādākās pasakas.
Bet, lai atrastu pasakaināko piedzīvojumu, nav pat jāmeklē bērnība, jo sapnis var atnākt arī sešdesmit gados. Man viens sapņains piedzīvojums bija brauciens uz Šrilanku pirms pāris gadiem. Es to noteikti gribētu vēlreiz piedzīvot. Tas tiešām bija kā sapnis, kas nokrita kā no gaisa. Tas arī ir jaukākais, ja neko negaidi, bet tev kaut ko tādu pēkšņi piedāvā.
Kas tevi tur visvairāk fascinēja - daba, kultūra, cilvēki?
Tas bija ziemā - Latvijā bija -15, bet tur bija +35, tas jau vien, ka izej ārā no lidostas termināla un uzreiz mitrais tropu gaiss tā "sit" pa galvu un es vēl esmu mētelī un pižikā. Protams, daba! Jā, tur viss nav tik tīrs, bet ne jau vienmēr vajag tīrību, lai noķertu to kaifu. Brauc ar mašīnu un pa ceļa malu iet zilonis. Un tad domā - nu, kā tas tā var būt? Jo mums jau te ir pierasts ceļa malās redzēt meža cūkas vai lapsas, bet tur - zilonis. Es diez vai, dzīvojot Latvijā, kādreiz būtu turējis pitonu plecā un spēlējis stabulīti kobrai.. Tas bija brauciens, ko es vēlētos vēlreiz atkārtot.
Ko šogad ceri saņemt kā dāvanu svētkos?
Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki. Ne jau tās dāvanas ir tas svarīgākais, bet tas siltums, mīļums. Parasti jau muzikanti visos svētkos strādā, bet es Ziemassvētkos es to nekad neesmu darījis. Es to nekad nedaru un nedarīšu. Tie ir ģimeniski svētki, kurus parasti pavadu ģimenes lokā. Kad man vēl nebija pašam sava ģimene, tad es biju ar mammu un tēti, dažreiz pie vecmāmiņas. Tagad reizēm kāds radinieks atbrauc pie mums vai arī mēs ar ģimeni aizbraucam pie kādiem radiem ciemos. Protams, apdāvināšanās jau arī ir.
Varbūt arī tavā ģimenē ir kādi īpaši Ziemassvētku rituāli?
Protams, kā jau katram latvietim, tas ir galds un paēst - tā ir neatņemama sastāvdaļa. Es esmu kristīts, tomēr baznīcu neapmeklēju katru nedēļu vai mēnesi, taču Ziemassvētkos man ļoti patīk aiziet uz baznīcu un, ja vēl tur notiek kāds koncerts, tad ir ļoti forši.
Kas tev bija īpaši svarīgi bērnībā un kas - tagad? Kā transformējusies vērtību sistēma?
Man ļoti svarīgi ir mani vecāki, mana māsa. Man ir ļoti žēl, ka mani vecāki ir šķīrušies, bet vienalga jau tētis un mamma paliek un viss ir kārtībā. Man ir ļoti svarīgi mani bērni, mana sieva. Es zinu arī, kas manam trīs gadus vecajam dēlam ir vērtības pašlaik - tās ir lielas mašīnas. Viņš vairs uz mazām mašīnām neskatās. Ja atceros savu bērnību, tolaik vēl nebija tik plašas pieejas tik daudzām mašīnām. Man bija tikai viens plastmasas "bobiks", kuru stumdīju pa smilškasti.
Mēs toreiz paši meistarojām ģitāras un bungas un es jau tajā laikā, kad man bija četri, pieci gadi, zināju, ka būšu mākslinieks. Man bija tāds mērķis. Četru gadu vecumā man bija sava grupa. Protams, mēs jau neko toreiz nemācējām spēlēt. Uztaisījām no koka pagales ģitāras un taisījām koncertus sētā.
Kas bija jūsu elki tobrīd?
Atceros, mums mājās bija plašu atskaņotās, tolaik ļoti drillēju Ingus Pētersona un Raimonda Paula dziesmas. Liku dziesmu, noklausījos, atkal liku dziesmu no sākuma. Pēc tam, kad man bija kādi seši, septiņi gadi, par manu lielāko autoritāti kļuva Igo Fomins. "Remiksu" klausījos un klausos joprojām. Savā ziņā es arī gribēju viņam līdzināties.
No pasaules grandiem mums patika "Genesis" - viņu dziesmas "spēlējām" ar koka ģitārām, koncertus sniedzām par velti. Kļūstot vecākam, autoritāšu bagāža kļūst lielāka, sāc ietekmēties no vairākiem māksliniekiem.
Vai arī saviem bērniem dod klausīties savus darbus?
Jā, bērns jau ir tas patiesākais rādītājs. Kas aizies līdz bērna zemapziņai, tas noteikti aizies arī līdz pieaugušā zemapziņai. Lai cik tas dīvaini nebūtu, visas savas dziesmas vēl pavisam "svaigā" stadijā dodu klausīties bērniem. Skatos no malas - vai kaut kas notiek. Tādā veidā neesmu kļūdījies. Arī mana sešus gadus vecā meita Estere piedalījās dziesmu konkursā "Cālis", kur ieguva otro vietu, abi bērni dzied vokālajā ansamblī "Pērlītes". Arī viņi top par māksliniekiem.
Vai tu vēlētos, lai viņi iet tavās pēdās?
Tas būs skarbi... Nē, droši vien nē. Protams, mākslinieka dzīvei ir savi plusi un ir savi mīnusi, bet tas ir skarbi - būt māksliniekam.
Kā tavi audzēkņi Aizputes mūzikas skolas situminstrumentu nodaļā atšķiras no mazā Andra, kurš sāka mūziķa gaitas tajā pašā skolā?
Manas nopietnās mūzikas gaitas tiešām sākās Aizputes mūzikas skolā, kur es iestājos kā pianists. Nomācījos trīs gadus. Kā man tur gāja, tā gāja, bet jau tajā laikā man ļoti patika sist pa galdu, pa šķīvjiem, bet diemžēl Aizputē nebija sitamo instrumentu nodaļas. Bet tad sagadījās tā, ka vecāki mainīja dzīvesvietu - pārvācāmies uz mana tēva senču mājām Saldus apkaimē. Tur iestājos Saldus mūzikas skolā, kur bija arī sitamo instrumentu nodaļu. Beidzu mūzikas skolu četru gadu laikā, lai gan jāmācās bija pieci gadi.
Pagāja 20 gadi un atgriezos Aizputes mūzikas skolā un esmu pirmais skolotājs, kurš strādā šajā mūzikas skolā kā sitamo instrumentu pedagogs, kurš strādā šajā mūzikas skolā, jo šo nodaļu atvēra tikai šogad.
Mācu cilvēciņus no sešu līdz pat 14 gadu vecumam. Vienam talants ir lielāks un arī slinkums ir lielāks, citam - talanta mazāk, bet darbaspējīgāks. Tas vienmēr tā ir bijis - jo talantīgāks cilvēks, jo slinkāks. Tikai dažus pazīstu tādus, kuri būtu ļoti apdāvināti un ar ļoti lielām darba spējām. Viens tāds varētu būt Vestards Šimkus - apbrīnoju viņa talantu un darba spējās. Mēs esam vienā konkursā kopā piedalījušies, kur atceros viņu kā mazu zēnu. Arī es toreiz nebiju diži lielāks, jo esmu pāris gadus vecāks. Viņš ir tiešām apbrīnojams, bet kopumā skatoties - jo talantīgāks cilvēks, jo slinkāks.
Arī ar maniem audzēkņiem ir tieši tāpat. Visiem ir tā gribēšana, varēšana, bet reālo situāciju varēs redzēt pēc pāris gadiem. Arī man mūzikas skolas posmā bija brīži, kad teicu, ka vairs tur neiešu, gāju pie mammas raudādams, ka es gribu futeni, basketbolu spēlēt - sporta skolā iet, lai arī to es tobrīd arī darīju... Tomēr varu pateikt lielu paldies saviem vecākiem un skolotājiem, ka viņi spēja mani motivēt turpināt. Droši vien jau nav bijis viegli.
Kādam, tavuprāt, jābūt labam skolotājam? Vai tev sanāk tiekties uz savu ideālu?
Manuprāt, labam skolotājam jābūt labam psihologam un labam motivētājam. Kaut kādā ziņā es varbūt esmu psihologs. Protams, ka visus nav iespējams motivēts - kāds varbūt pēc pāris gadiem aizies, nenoturēsies, bet skolotājam jābūt autoritātei. Es ceru, ka tie audzēkņi nenāk pie manis mācīties tikai tāpēc, ka esmu Andris Ērglis. Ceru, ka viņi nāk mācīties, lai kaut ko iemācīties un man ir patiess prieks, ka neviens no maniem audzēkņiem nav prasījis, lai padziedu vai iemācu dziedāt. Visi nāk ar motivāciju - es gribu labi iemācīties spēlēt sitamos instrumentus.
Protams, ir jābūt režīmam un arī stingrībai, tomēr nedrīkst pāršaut pār strīpu. Ir jājūt robeža. Es atceros arī no savas bērnības, ka bija tādas skolotājas, pie kurām gājām trīcēdami. Es neuzskatu, ka tas būtu tas labākais variants - stadija, kad bērns vairs negrib nākt uz nodarbībām. Tāpēc es kaut kā cenšos to sabalansēt tā, lai izspēlētu dusmu brīdi caur joku, nedraudēt, pieiet citādāk. Mēs ar bērniem lēnām sākam pieslīpēties viens otram.
Nesen ar Ainara Virgas dziesmu 'Dzimtā valoda' uzvarēji šovā 'Mūsu Zelta dziesma'. Ko tev šī dziesma nozīmē?
"Līvi" ir sava veida ikona. Arī mans tēvs ir muzikants. Kad biju maziņš, mēs dzīvojām Liepājas rajonā, Kazdangā, tādēļ "Līvi", "Credo", "Neptūns" man nebija nekas svešs. Es ļoti bieži braucu tēvam. Tas bija 1987. gads, kad "Līvi" piedalījās "Liepājas dzintarā" un dziedāja šo dziesmu. Toreiz sēdēju pie televizora un jau tad jūsmoju! Tātad kaut kādā mērā šī dziesma mani aizķēra tad un liktenim labpatikās tā, ka to dziesmu šova finālā iedeva tieši man. Pusfinālā šo dziesmu dziedāja Ivo [Fomins] un Kaža, tādēļ domāju, ka tikai man šo dziesmu finālā neiedod. Ivo nodziedāja ļoti labi, arī Kaža nodziedāja ļoti labi, viņi saņēma labas atsauksmes, uzslavas.
Jāsaka paldies šova veidotājiem, kuri man uzticējās, domājot, ka šo dziesmu iznesīšu. Šova fināla dienā pamodos vispār bez balss. Es nedēļu iepriekš biju sabijies, jo dziesma bija jādzied oriģināltonalitātē, jāpaņem otrās oktāvas Do - tā gribēja Ainars Virga, kuru bijām uzrunājuši. Tiešām jāsaka liels paldies viņam par klātbūtni, jo tā pastiprināja šo dziesmu, tas deva man dubulto spēku.
Bet mana diena sākās ar lielu devu zāļu, daudz gribas un veiksmes. Tā arī bija - ļoti daudz zāļu, ļoti liela griba un veiksme. Man bija ļoti liels pārsteigums par to, ka uzvarēja pirmā dziesma. Nekad neesmu dzirdējis tādus aplausus pēc pirmās dziesmas.
Pēc šova vairākas dienas mans telefons bija "karsts". Protams, ka tas ir patīkami, zvanīja arī manas autoritātes un teica labus vārdus. Vispatīkamāk, protams, ir tad, kad tevi novērtē tie, kurus uzskati par autoritātēm.
Es esmu ļoti pateicīgs liktenim, ka jau agrā bērnībā es zināju, ka šī dziesma ir ļoti spēcīga un vēl jo vairāk - tas sasaucās ar referendumu par krievu valodas kā otras valsts valodas atzīšanu. Kā naglai uz galvas!
Vai, tavuprāt, vajadzētu turpināt meklēt latviešu zelta dziesmas?
Manuprāt, [šovā "Mūsu Zelta dziesma"] ļoti daudzas Jāņa Lūsēna dziesmas nepamatoti palika aiz strīpas, neiekļūstot 70 labāko dziesmu topā. Prasīju organizatoriem, kādēļ daudzas dziesmas tur nav, bet diemžēl šīs dziesmas iebalsoja klausītāji un skatītāji.
Esmu priecīgs par to, ka nevinnēja dziesma, kurai nebūtu jāvinnē. Ļoti bieži skatītāji skatās uz sejām. Pārsvarā visi šovi cilvēkus "sēdina lejā", jo, piedodiet, kvalitātes jau nav. Beidzas šovs un mēs braucam ar tādu pašu kvalitāti pa visiem lauku klubiem vai pilsētas kultūras namiem un sniedzam divus vai pat trīs koncertus dienā. Ko tad cilvēki grib dzirdēt - pašdarbniekus vai profesionālus izpildītājus. Reizēm arī rodas jautājums, kādēļ mēs kā mūziķi 13 vai 15 gadus esam mācījušies un tas viss ir kaķim zem astes, tādēļ, ka atnāk viens tā brīža top māksliniekiem, viņš kaut cik var noturēt meldiņu, bet arī - ne vienmēr, bet viņam zāles ir pilnas, bet profesionālim atnāk 50 vai 100 cilvēku. Tā ir netaisnība, bet diemžēl mūsu mediji to tā arī pasniedz.
Cilvēkam, kurš dzīvo laukos atver žurnālu un ierauga, ka tur tie "mākslinieki" ir un nodomā, ka viņam arī jāiet.
Tieši tas pats ir ar Eirovīziju. Es Nacionālajā atlasē nepiedalos tikai tāpēc, ka zinu - man nav jēgas tur piedalīties, jo es jau neesmu šī brīža topa mākslinieks. Vienmēr uz Eirovīziju, ar retiem izņēmumiem, aizbrauc tā brīža topa mākslinieks, kas, manuprāt, nav īsti pareizi. Es ļoti ceru, ka neaizsūtīsim apkaunojumu uz Azerbaidžānu.
Varbūt Mākslieniciskā padome varētu glābt situāciju?
Jā, es ļoti ceru, jo es šogad pats sēdēšu žūrijā. Protams, ka ir svarīga dziesma, bet nav mazsvarīgs arī izpildījums, tādēļ mēs nevaram sūtīt 19 gadus vecu puišeli, kurš vēl nav psiholoģiski gatavs uzkāpt uz lielās skatuves un nodziedāt 25 tūkstošiem cilvēku. Pats esmu piedzīvojis, kā tas ir, kad tu trīcēdams kā uz skatuves, ar lielu baiļu sajūtu - tas pats "Jaunais vilnis" vai "Eirovīzija" Helsinkos. Man nebija 19 gadu, man bija 24, es kaut kādā ziņā tolaik jau to spēju pārvarēt, bet tas nebija tik vienkārši. Es gribētu, lai cilvēki padomā arī par to, ka ne tik vien dziesma, bet arī izpildītājs.
Arī, kad bijām Helsinkos, citu valstu pārstāvjos to nemanīju, bet arī man bija tāds - nodziedāsim, nenodziedāsim? Tāda nepārliecinātība, kas raksturīga latviešiem.
Vai bez šovu jauniešiem ir arī kādi, tavuprāt, baudāmi jaunie izpildītāji?
Es nezinu... Pat negribu teikt... Tas taču ir bērnudārzs... Ja paskatāmies uz šoviem - jā, tie jaunieši ir topā, bērni balso, bet kas sēž skatītājos - vai tad tur sēž pieauguši cilvēki? Bērni tur sēž! Viņi sēž internetos un spiež pa pogām! Nav ko brīnīties, ka šie cilvēki ir radio topos.
Vai ir kādas cerības sagaidīt arī kaut ko ne tik gaistošu ka šovu favorītus?
Kamēr būs šādi šovi - nē. Kamēr būs visi šie šovi, tikmēr viņi brauks pa koncertiem. Esmu dzirdējis, ka tie honorāri ir tādi, ka domāju - nu, labi...
Vai tev nekad nav piedāvāts piedalīties kādā no šiem šoviem?
Jā, kad man bija kādi 19 vai 20 gadi, man piedāvāja piedalīties vienā no pirmajām "Fabrikām", bet es jau tolaik zināju, ka to nedarīšu, sapratu, ka mani var izbalsot tikai tādēļ, ja kādam nepatīk mans purns. Nu nē, priekš kam?! Ir protams, bijuši izņēmumi, taču esmu piedalījies nopietnākos konkursos.
Vērtības krītas. Cilvēki uz to arī iekrīt - aiziet uz koncertu un puse varbūt iznāk priecīgi un laimīgi, bet puse iznāk spļaudoties un saka, ka pa televizoru esot licies forši, bet dzīvajā - vai dieniņ, nevar nodziedāt! Bet šis cilvēks taču ir tikai karjeras sākuma punktā. Ja mana vecuma cilvēki ir pieraduši, ka ir jāstrādā, kaut kas jāsasniedz, tagad viss notiek ļoti ātri - ieej šovā un esi zvaigzne. Tas jau ir bērniem iepotēts zemapziņā. Tajā pašā laikā - es sāku no 13 gadiem, braukāju tēvam līdzi, spēlēdams ballītēs un tas jau bija mans darbs, nevis esmu iegājis kādā šovā un dabūjis ātro slavu. Esmu ļoti priecīgs, ka neesmu ātrās slavas dziedonis.
'Sniega karaliene' ir visai smaga lasāmviela, tajā plaši skatīta arī cietsirdības tēma. Uz kādām izrādēm ved savus bērnus?
Lasot libretu un dziedot, reizēm aizdomājos, vai tiešām šo vietu bērns sapratīs? Iesaku nākt arī pieaugušajiem - būs ko redzēt.
Es vienmēr esmu par to domājis, jo tas bērnu attīsta, bērns no citādāka skata punkta raugās uz dažādām lietām. Viena no tādām ir "Brīnumskapis Ziemassvētkos", kas arī man kā pieaugušam cilvēkam ļoti patika. Šogad man pašam nesanāks aizvest bērnus, bet pagājušogad bijām tur kopā. Es arī nebaidījos izteikt komplimentus Ingum Ulmanim un pārējai komandai - tas bija forši un mani kā lielu cilvēku tas arī "paņēma". Abi bērni arī bērnudārzā iet un reizēm uz bērnudārzu brauc profesionāli leļļu teātri, komponisti, dziedātāji. Es no saviem bērniem neesmu dzirdējis, ka viņi negribētu iet uz kādu koncertu vai pasākumu.
Izrādē būšot arī dažādi akrobātiski triki. Cik noprotu, tevi tur ne vien sasaldēs un atsaldēs, bet esi iemācījies arī vēl ko vērtīgu?
Godīgi sakot, man kā mūziķi, teātra māksla ir kā ļoti liels izaicinājums. Ja salīdzina "Rūsu" ar šo, tad tur man gandrīz nebija jātēlo. Tādēļ tagad es ļoti daudz cenšos ņemt no režisora, no tā, ko saka Jānis Lūsēns. Protams, es nekad neizdarīšu tik labi kā izdarīs aktieris, bet aktieris neizdarīs tik labi kā mūziķi to var.
Kāds ir, tavuprāt, spilgtākā tevis dziedātā frāze mūziklā 'Sniega karaliene'?
"Kas esmu? Saki, Sniega karaliene!" Tas ir dramatiskākais brīdis, augstākais punkts, tas ir mirklī, kad viņa mani sasaldē pavisam.
Kas esmu? ('Sniega karaliene')
$sound_file = "http://www.delfi.lv/temp/audio/KasEsmu_SniegaKaraliene.mp3"; include "$includes_dir/articleincludes/audioplayer.inc"; ?>