Ādams Bikše, interesējas par dzintaru, šokolādi un enerģijām

"97 gadi – tas valstij nekas daudz nav. Tāda jaunība! Un ballīte jāsvin - uztaisa milzīgu kūku, nopūš svecītes un danco, tā es teiktu!" pārliecināts garmatainais Ādams Bikše (9). Savā neilgajā mūžā Ādams pabijis dažādās pasaules malās un par mūsu valsti un tās skaistumu Ādamam ir viedoklis.

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015

Brīvdienās Ādams parasti sastopams lauku īpašumā Jaunpilī, kur viņa vecāki atjauno vecu muižu, parkā ganās aitas, bet dīķī peld ēdelīgas zivis. Piedzimt divu mākslinieku ģimenē ir viena īpatnēja padarīšana. Mākslinieku darbnīcā stāv tēta veidotais četrus metrus augstais Kentaura tēls ar Vladimira Putina sejas vaibstiem un granātmetēju uz pleca. Pagalmā guļus zemē atrodas cita lielizmēra skulptūra no puikas tēva - tēlnieka darbiem, pagalma malā stāv savdabīgas tribīnes-kāpnes un ved ...augšup uz debesīm.

Vecajā muižas parkā, kur aitu parādi diriģē viens auns ar mainīgu garastāvokli un gaida ciemiņus ar maizi, Ādamam ir savs iežogots stūris. To viņš dēvē par Koku apli. Tā vidū stāv vismaz četrus metrus augsta figūra. "Zviedrijas ķeizars. Laikam!" Ādams pie mammas precizē, kas tas īsti ir par tēlu.

Ādams te jūtas pilnīgā brīvībā. Pie krūma uzēdam pēdējās vēlās rudens avenes un ejam parunāt par mūsu valsti. Ādams it nemaz nemulst. Viņš padomā, noformulē viedokli un tad šauj to ārā.

Mazgāties spainī nav obligāti

Latvijā cilvēks var piedzīvot visus četrus gadalaikus – tas esot lieliski. Pats Ādams muižas dīķī peldas no aprīļa līdz oktobrim. Tomēr šobrīd visvairāk Ādams gaida ziemu, jo tad atkal varēs ālēties ar snovborda dēli. "Un nav daudz valstis pasaulē, kur tā var darīt," prāto puika.

"Tur mazgājas tā, ka ielej ūdeni spainīti un ar to, kas spainītī, tu nomazgājies. Tur nav daudz ūdens, tā ka Latvija īstenībā ir ļoti, ļoti bagāta."

Tā kā vecāki bieži ceļo, Ādams dodas viņiem līdzi un var salīdzināt, kas šajā pasaulē ir kas. "Esam bijuši Indijā - viesnīcā. Tur liela daļa ir tuksneši un tur nenāk pat prātā dušā mazgāties, kā mēs tur vienkārši lejam ūdeni. Tur mazgājas tā, ka ielej ūdeni spainīti un ar to, kas spainītī, tu nomazgājies. Tur nav daudz ūdens, tā ka Latvija īstenībā ir ļoti, ļoti bagāta."

Latvijā esot vienlīdz labi dzīvot gan laukos, gan pilsētā. Laukos ir labi būt tuvu dabai. Ar mammu abi mēdz iet garās pastaigās uz tuvējo mežu, kur vienmēr izdodas atrast ko interesantu, piemēram, stirnu takas. Var iet cienāt aitas ar maizi. "Aitas, ja salīdzināt ar citiem dzīvniekiem, ir diezgan dumjas. Viņas ir aitas - ēd un guļ. Tas ir tas, ko aitas lielākoties dara."

Kamēr runājam, pa pagalmu šurpu turpu staigā strādnieki – noris darbs pie trīsstāvīgās Laukmuižas atjaunošanas. "Tai muižā - mēs tur tā kā taisāmies dzīvot. Man ir ideja, un tā ir tieši mana ideja, lai tētis man uzceļ pašam savu namiņu. Un es arī gribētu pats savu vietu darbnīcā, kur strādāt, jo man ir diezgan liels talants zīmēšanā."

Toties dzīvei pilsētā atkal ir citas priekšrocības – draugi, iespējas staigāt apkārt, apmeklēt pasākumus.

Draugi – galeristi un angļu valoda sētniekam

Ādams atklāj, ka viņam jau ir nopietni sakari pieaugušo pasaulē – ietekmīgi draugi galeristi, ar kuriem viņš iepazīstas, kad vecāki ņem viņu līdzi uz izstādēm. "Kas ir galerists? Galerijās vispār izstāda mākslu. Un galeristi ir tam, lai ... Mākslinieks tā kā pats varētu pārdot visas tās gleznas, bet galerists menedžē to, kā viņas pārdot. Un tad māksliniekam nav pašam ar to jānodarbojas. Nu tie galeristi ir pieaugušie, jā".

Ādams rāda cepuri savā galvā, ko ieguvis biedrojoties ar galeristiem Filipīnās, tā teikt – taustāmu labas sadarbības rezultātu. "Mēs bijām Filipīnās un meitenei Gabi bija šitāda pati cepure. Vēlāk Filipīnās nopirku tādu pašu un, kad braucām prom, mēs samainījāmies."

Tāpēc nav šaubu – svešvalodas ir jāmācās un Ādams jau labi sarunājas angļu valodā. Viņš iesaka mācīties valodas arī citiem – tas noderēšot. "Tas atkarīgs no tā, kas tu gribētu būt. Ja tu gribi būt sētnieks, tad tev nemaz to angļu valodu tā baigi nevajag. Latvijā krievu valodu gan vajag mācēt, jo ir diezgan daudz krievu šeit. Bet, ja tu gribi ceļot apkārt, tad tomēr vajadzētu mācīties angļu valodu. Jo visas valodas visām valstīm iemācīties - tur biezpiens daudz jāēd."

Par enerģijām un dzintaru nākamajām paaudzēm

Ādams mācās Jūrmalas Alternatīvajā skolā un tur viņam dikti tīkot - sevišķi stundas mākslā, radošajā darbā un matemātikā. Nu tā neesot, ka viņš būtu liels "mācību iecienītājs", bet kaut kā jau ar sevi sarunāt varot, jo kaut kas jau šajā dzīvē jāsamācās esot. Vēl jo labāk, ja skolā gaida labi draugi. Un kas ir draudzība – to Ādams jau ir noformulējis.

"Draudzība ir tad, kad tev un tavam draugam – jums ir līdzīga enerģija. Tu domā to pašu un tā kā dzīves ideja ir līdzīga. Man ir draugs Jēkabs - es teiktu, ka mēs abi esam tādi diezgan radoši un mēs domājam līdzīgi. Mēs darām tādas interesantas lietas. Jēkabs paņēma kabatas nazi un tad mēs taisījām no koka tādus kociņus un lasījām sveķus no kokiem. Mums bija plāns uztaisīt sālsūdeni un nodot no paaudzes paaudzē, un tad galā kādam būs dzintars. Jā, no sālsūdens un sveķiem rodas dzintars! Vismaz divdesmit paaudzēm tālāk tas dzintars būs, jo es jau dažreiz domāju par saviem pēctečiem. Laiks rādīs!"

"Latvijā nav tāda viena visgalvenākā - te katrs ir galvenais. Neviens tev neko nepavēlēs, jo tu tik un tā darīsi to, ko tu darīji!" Foto: Kārlis Dambrāns

Vediet bērnus uz mežu!

"Gribat redzēt manus labākos draugus, ar ko es spēlējos – Bilu un Bobu?" vaicā Ādams. Zinot, ka puisis jau pabijis visādās pasaules malās, iedomājos, ka varbūt "draugi" ir kādas modernas ierīces vai no kādas eksotiskas zemes atvesti ne mazāk eksotiski priekšmeti. Patiesībā izrādās, ka Ādama lielākie draugi ir divi kociņi kaķenes formā. Kociņiem Ādams ierīkojis veselu mazu pasaulīti – māju ar istabām, mēbelēm un citiem ģimenes locekļiem. Šajā iedomu pasaulītē Ādams pavada stundām laika, smaida mamma, jo dators, par laimi, puiku īpaši neinteresējot.

"Man ir ļoti liela brīvība. Man vecāki ļauj iet pašam uz veikalu un, ja man ir nauda, tad es varu ko nopirkt."

Ko darīt, lai Latvijā būtu laimīgi bērni? Vecākiem bērni ir jāved uz mežu. Katru sestdienu. Vai biežāk. "Un vispār vecākiem jāļauj bērniem lielāka brīvība! Man īstenībā viss ir ideāli. Es to saku vairāk par citiem bērniem. Jo man ir ļoti liela brīvība. Man vecāki ļauj iet pašam uz veikalu un, ja man ir nauda, tad es varu ko nopirkt. Tā, lūk. Tiem, kam blakus nav meža, ir jāprasa atļauja, lai viņi varētu iziet ārā. Noteikti atradīs pagalmā citus bērnus, aizies uz Narvesen un nopirks šokolādi – jutīsies labāk! Vispār es gribētu, ka man šeit reiz muižā būtu sava šokolādes fabrika. Es kaut kā iespaidojos no vienas filmas. Kā tad bizness un māksla? Varbūt gleznošu uz milzīgām šokolādes tāfelītēm!"

Bet pieaugušajiem mazāk jārāda drūmās sejas. Nekādas citas dižas receptes tur nevarot būt. "Tur nekas daudz nebūtu jādara – tikai vairāk jāpadomā nevis par to, kas ir slikts Latvijā, bet kas ir labs Latvijā! Jo tā ir, kā ir. Cilvēki dažreiz domā, būtu labi, ja nebūtu šitais vai šitais. Bet pasaulei un dabai jau vajag kaut ko pretī – kaut ko ielikt vietā! Nevajag teikt – ai, man tur briesmīgi iet...! Jo tad šitais viss notiek. Notiek!"

#10atmiņas