Anastasija Tetarenko, sadedzināja sirdi neparasti

"Tuvojās Millenium – cilvēki gaidīja, ka pasaule sabruks un notiks kāda apokalipse. Pasaule nesabruka. Bērni spēlēja kaļimbamba un tina kasetes uz flomāsteriem," savu bērnību Rēzeknē deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošajos gados atceras komunikācijas zinātnes studente Anastasija Tetarenko (23).

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015

Anastasija ierodas enerģiska, brūnie mati plīvo. Esot bijusi traka diena, to no malas gan nemaz nepateikt. Anastasija pieder pie tās paaudzes Latvijas bērniem, kas jau piedzima atjaunotajā, brīvajā Latvijā – krieviski runājošā ģimenē. Vienīgais, kas bērnībā liecinājis kaut ko par tiem dīvainajiem, iepriekšējiem laikiem, bijušas tā dēvētās babiņas krāsainajos lakatos. Tās sēdējušas uz soliņiem pelēko māju priekšā padomju gados, sēdēja divtūkstošajos un sēž arī vēl šobaltdien. Un, protams, ir lietas kursā par aktualitātēm visos mērogos.

'Olgas disenītē'. Foto: personiskais arhīvs

Iesākumā mobilo telefonu vēl nebija, dators vēl bērniem nebija brīvi pieejams un viss par ko bija jāuztraucas - lai vecākiem vakarā nav ilgi jāklīst pa rajonu, mēģinot atrast savus bērnus. Sevišķi, ja bija jau vakariņu laiks. "Mūsu dzīvokļa logi nebija uz pagalmu, tāpēc vecākiem vakaros bija jānāk ārā un bezmaz jāņem mani aiz rokas. Bet pārējos draugus, kurus vecāki varēja saredzēt, sauca pa logu – иди домой - уже поздно vai иди домой - суп стынет*! Vai kaut kā tā! Tā bija tā laika reālija. Nevarēja jau piezvanīt vai uzsist īsziņu. Bija tiešā komunikācija - tā ka viss pagalms dzird, ka tev mājās ir zupa gatava!"

"Tāpēc vairums cilvēku, kas to piedzīvoja, iespējams, tagad tik ļoti nepukojamies, ja internets pazūd vai notiek citas interneta kataklizmas!"

Solitaire kārtis un virtuālie mīnu lauki

"Līdz kaut kādiem padsmit gadiem mēs noteikti dauzījāmies ārā. Skraidījām, lecām, kāpām kokos, spēlējām kaļimbamba un ķeršanu, taisījām štābikus no visa, ko varēja atrast. Nedaudz vēlāk mēs sēdējām uz soliņa un runājām par savām grandiozajām tīņu problēmām. Tad arī sākām vairāk lietot datoru un tad jau nāca internets," šodien atceras Anastasija.

Slēpošana Ančupānu mežā pie Rēzeknes. Foto: personiskais arhīvs

Pirmā piesardzīgā iepazīšanās ar datoru notikusi pie tēta-inženiera darbā. Tas bija kārtīgs to laiku bērnu izklaides komplekts – iespēja zīmēt Paint programmā, stumdīt kārtis Solitaire spēlē un lēkāt pa spridzekļiem mīnu spēlītē. Tolaik ar to aizrāvās arī ne mazums pieaugušo. Pamazām nākusi apjausma par interneta dzīļu plašumu.

"Bija tāds portāls jippii.lv, kur varēja sarakstīties čatā. Tas bija tāds jaunums! Tu pēkšņi vari sarakstīties ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tas it kā tev paplašina pazīstamo cilvēku loku, bet īstenībā arī nē."

Sākumā sēdēt internetā nebijis tik patīkami, kā tas ir tagad, jo tas bijis "lēns, tizls un ik pa laikam atslēdzies". Taču tas tikai rūdījis interneta lietotājus digitālajai nākotnei. "Tāpēc vairums cilvēku, kas to piedzīvoja, iespējams, tagad tik ļoti nepukojamies, ja internets pazūd vai notiek citas interneta kataklizmas!" šodien lietišķi secina Anastasija.

Lauris pret Eminemu, Agileru un t.A.T.u.

Bērnība Rēzeknē nozīmēja lielu draugu kompāniju, kurā tika runāts gan krievu, gan latviešu valodā. Kopā būšana notikusi bez konfliktiem. Valsts tobrīd bija iegrimusi eiroremonta procesā, taču dzīvojot Latgalē, bērniem bija jāspēj izsekot aktualitātēm, kas ienāca no abiem ģeogrāfiskajiem virzieniem – Rietumiem un Austrumiem. Liela vara bija televīzijai un mūzikas kanāliem, kas apgādāja ar popkultūras jauninājumiem.

't.A.T.u' Eirovīzijas finālā Rīgā 2003. gadā. Foto: Vida Press

"Ļoti strauji tika izdota dažāda latviešu mūzika, bet mēs daudz klausījāmies arī krievu mūziku. Tajā laikā bija populāra grupa "t.A.T.u.", kas brauca uzstāties Eirovīzijā – mums tā patika! Atskatoties tagad, es nevarētu teikt – wow, man bija baigi labā mūzikas gaume! Bija visādi hiphopi un krievu reps – tas viss tolaik bija cieņā. Tajā laikā sāka nākt ārzemju popzvaigznes apritē. Sākumskolā mums bija topā gan Eminems, Agilera, gan vienlaicīgi Lauris Reiniks – "Sirds sadeg neparasti" bija vienkārši kolosāla dziesma tam laikam. Tas viss saplūda kopā un veidoja tādu ļoti interesantu mišungu," smaida Anastasija.

Tieši veids, kā notika mūzikas klausīšanās, vislabāk atspoguļojis laikmeta tempu. "Sākumā tu tin kaseti uz flomīša, lai ātrāk tiktu uz to vietu, kur vajag, un liec lielā maģī. Tad parādās savs pleijeris, bet tu joprojām tin kaseti uz flomīša. Tad parādījās disku atskaņotājs un vajadzēja nemitīgi domāt, ka tik tas sasodītais disks nesaskrāpējas!"

Mērīt botas uz kartona gabaliņa

Kā bērns Anastasija labi saprata, ka dzīves līmenis dažādās valstīs ir atšķirīgs. Ģimene mēdza sēsties savā vecajā golfiņā un mērot ceļu uz vecmāmiņas ciemu Ukrainas dienvidos. Tur varēja ātri novērtēt Latvijas dzīves priekšrocības.

Rēzekne, 2000. gads. Foto: Jānis Sedols

"Nevaru teikt, ka Rēzekne tajā laikā bija ļoti advancēta pilsēta ar lieliem lielveikaliem. Bet Ukrainas ciemā dzīve noritēja ap tirgu, kur vienlaicīgi pārdod tepiķus un cūkas. Un vienlaicīgi rosās cilvēki, kas mēra Adidas krosenes, stāvot uz kartona plāksnītes. Tā bija atšķirība, ko sapratu, pārbraucot mājās - pie mums vairs tā nav! Ir lielāks progress un virzība uz rietumniecisko," atminas Anastasija.

"Kaimiņi gāja pie kaimiņiem runāt, tantiņām un babiņām puķainajos lakatos tas bija top temats - uz soliņiem, kāpņutelpās, tirgū, puķu bodēs – kā tu nobalsoji?"

Savi secinājumi bērnam bija, arī ceļojot otrā virzienā – uz Rietumu valstīm, kur cilvēki daudz vairāk smaidīja. "Atgriežoties no ārzemēm, redzēju drūmas sejas. Latvijā cilvēki bija vairāk pārņemti ar savām problēmām. Noguruši. Varbūt mēs joprojām bijām nomākti ar slogu, kas ir bijis. Bet, tā kā es piedzimu jau pēc padomju gadiem, es nekad neesmu jutusies nebrīva. Bet raugoties uz noteikta vecuma pieaugušiem cilvēkiem, tur vēl bija redzama tā drūmuma un nomāktības sajūta," atceras Anastasija.

Twister spēlēšana Jaunā gada ballītē ar skolasbiedriem - spēlē jāmēģina salikt savas rokas un kājas uz aplīšiem, kuri tiek izlozēti nejaušā secībā. Nenokrītot un nepieturoties. Foto: personiskais arhīvs

Tikmēr cilvēki visapkārt sprieda, ko darīt ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Kaut arī bērniem bija svarīgākas lietas risināmas, to, ka jautājums ir aktuāls, nevarēja nemanīt. "Pilsētā tiešām par to runāja. Cilvēkiem bija satraukums – kas ar viņiem notiks? Bija pasākumi, debates, cilvēki pulcējās. Kaimiņi gāja pie kaimiņiem runāt, tantiņām un babiņām puķainajos lakatos tas bija top temats - uz soliņiem, kāpņutelpās, tirgū, puķu bodēs – kā tu nobalsoji? Par ko kaimiņi, par ko tavi bērni nobalsoja?"

Anastasijai likās, ka pasaule ir milzīga un tāda Amerika ir nesasniedzami tālu. Taču tad nāca apjausma, ka nemaz tik liela tā pasaule nav. "Kad Rēzeknē ieradās ārzemnieki, nerunājot jau, ja viņam bija cita ādas krāsa, tad tas bija wow! Ar laiku to, kas te iemaldījās vai atbrauca apzināti, palika arvien vairāk un vairāk. Tu saproti – no viņiem nav jābaidās, arī ja viņš ir tumšāks nekā tu un, iespējams, tu viņu nesaproti un viņš nesaprot tevi!"

Katram bērnam varētu novēlēt tādu bērnību tādā Latvijā, kā bija man, šodien saka Anastasija. Tieši viņas bērnība bija laiks, kad ģimenē nostiprinājusies vēl kāda dzelžaina tradīcija – griezt rasolu Jaungada svētku galdam un skatīties pa televizoru filmu "Likteņa ironija jeb Ar vieglu garu!". "Tā bija mana bērnība, un es domāju, ka šāda tradīcija bija un ir daudzām jo daudzām ģimenēm Latvijā!"

* Nāc mājās, jau vēls! Nāc mājās – zupa dziest!

#10atmiņas