Didzis Erra, spridzinājis, līdis zem vilcieniem, ēdis sauso ķīseli

Mazs bērns būdams, perkusionists un radio darbinieks Didzis Erra sapņoja strādāt par Brežņevu. Tā likās perspektīva profesija. Nedaudz vēlāk Didzis tomēr pievērsās daudz attīstošākām septiņdesmito gadu Latvijas bērnu izklaidēm – spridzināja munīciju, līda zem vilcieniem un sapņoja par džinsiem.

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015
Stundām gari simfoniskās mūzikas koncerti melnbaltā televizorā – un mazais Didzis, kas šo orķestri TV kastes priekšā cītīgi diriģē no sākuma līdz beigām. Tās ir vienas no pirmajām Didža (46) atmiņām par dzīvi noslēgtajā Upesleju ciematā Pierīgā. Tas uzcelts meža vidū kā mājas tuvējās tuberkulozes slimnīcas darbiniekiem. Visiem ciemata bērniem mammas bija ārsti vai medmāsas. Padomju gados šādas noslēgtas apdzīvotās teritorijas pie noteiktām iestādēm bija izplatīta parādība.
"Sapratu – tas ir forši būt Brežņevam! Tu vari stāvēt kastē, priekšā valsts ģerbonis un ir simtiem cilvēku, kas tevī uzmanīgi klausās un daži pat pieraksta!"
"Bērnudārza klasika - esmu paklausīgais zaķītis!" Foto: personiskais arhīvs

"Piecu gadu vecumā man uzdeva jautājumu – kas tad tu būsi? Un man pirmā profesija bija – Brežņevs. Sapratu – tas ir forši būt Brežņevam! Tu vari stāvēt kastē, priekšā valsts ģerbonis un ir simtiem cilvēku, kas tevī uzmanīgi klausās un daži pat pieraksta! Jo tos gulošos nefilmēja, filmēja tos, kas pieraksta. Tu kaut ko bubini, un ik pa laikam ir aplausi! Vēlāk man izskaidroja, ka tā nav profesija, tas ir cilvēka uzvārds," šodien atminas Didzis.

Puika nebija no tiem paklausīgākajiem un vadāmajiem bērniem. Jau piecu gadu vecumā viņš paziņoja, ka pīpēs un viņam būs gari mati. Jau toreiz bijusi sajūta, ka protestam un pārmaiņām būs būt, iesākumā kaut šādi.

Neprātīgas izklaides uz dzelzceļa

Didzis sevi lielākoties atceras tuvējā mežā pie upes, stāvam kara laika ierakumos, spēlējot karu vai šaudoties ar bultām. Piecstāvu māju ciemats meža vidū paplašināts, tāpēc bērniem nemitīgi bijusi brīvi pieejama kāda jaunceltne jeb "stroika". No turienes bērni dabūjuši visdažādākos priekšmetus savām izklaidēm – piemēram, naglu šaujamās patronas, ar kurām celtnieki šāva naglas betonā. Puikas ar šīm patronām devās uz netālo dzelzceļa līniju Rīga – Ērgļi un lika uz sliedēm kopā ar citiem priekšmetiem, kas nu kuram bija sarūpēts šai izklaidei – monētām, naglām, korķīšiem. No plakanajām naglām sanāca labie bultu uzgaļi, bet patronas, vilcienam braucot, taisījušas lieliskus trokšņus. Protams, bijis jāuzmanās, lai vecāki šajās izpriecas nepieķer, citādi draudējušas mazākas vai lielākas ziepes.

"Demonstrēju padomju laika bērnu rotaļlietu - šaujamo. Lepns bez gala!" Foto: personiskais arhīvs

Ik pa laikam bērni stiprināja dūšu ar tā laika bērnu gardumiem. Vislielākais gardums bija kukurūzas nūjiņas un limonāde stikla pudelēs ar pusmēness etiķeti. Pēdējā bijusi īpaši liela vērtība, ja izdevies iegādāties tukšajos veikalos.

"Vēl bija sausie ķīseļi, kas tika griezti iekšā sausā veidā. Bija tikai divi veidi – zemeņu un laikam aveņu. Viņš šķebināja jau pēc pusītes, bet piespiežoties varēja apēst visu, jo nemetīs taču ārā!"

Sapuvušā kapitālisma nepārspētais skaistums

"Es atceros – turēju rokās savu mašīnīti un Anglijā ražotu, kas kādam bija atsūtīta. Man bija salīdzinoši laba padomju laiku mašīnīte - ar durvīm, kas vērās, bija motors iekšā. Un es zināju, ka Anglija ir sapuvusi kapitālistiska zeme uz sabrukšanas stadijas, tā es sapratu! Un es nesapratu, kā tādā pūstošā valstī, kur valda posts un sit nēģerus un proletariātu, kura pārstāvis es biju, var būt šāda mašīnīte?? Ar labāku amortizāciju, riepām, dizainu – kā tas ir iespējams? Draugam atsūtīja dzelzceļa modeli, kuru mēs salikām. Un es nesapratu – kā pūstošā Vācijas Federatīvā daļa var uztaisīt tādu bērnu dzelzceļu, ka es esmu kaifā uz to visu??"

"Kā tādā pūstošā valstī, kur valda posts un sit nēģerus un proletariātu, kura pārstāvis es biju, var būt šāda mašīnīte?? Ar labāku amortizāciju, riepām, dizainu – kā tas ir iespējams?"
Veikala "Orbīta" tirdzniecības zāle, Rīga. Foto: Viktors Ļisicins, Latvijas Nacionālais arhīvs

Mājās bijis VEF radio un kāds izstāstījis, kā tikt pie radioviļņiem, kuros var klausīties „Amerikas Balsi” no Vašingtonas. Desmit gadu vecumā puika sācis regulāri klausīties pārraides. "Tad es sāku saprast, ka tur, otrā pusē, runā latviešu valodā un tie ir citi latvieši, jo viņi runā lietas, par kurām man bija tikai aizdomas un tagad man tās apstiprinās. Viņi runā to, ko es nojautu. Kādā 4. klasē es sāku saprast, ka ir lielas auzas, un mēs dzīvojam lielā, lielā caurumā!"

Nekādu baiļu no nāves

Tolaik licies, ka dzīve ilgs mūžīgi un apkārt bija pārāk daudz lietu, kas vēl jāizzina un jāapgūst. Nebija baiļu no nāves. Nekādu. Kaut iemeslu patiesībā netrūka. Upeslejas atradās teritorijā, kas kara laikā bija Rīgas ieņemšanas zona, un septiņdesmitajos meži te bija pilni munīcijas. Pēckara gados munīcija bija vienkārši savākta bedrēs un aprakta turpat mežā.

"Mums bija tāda pusotru metru gara stingra metāla drāts, kas nelokās, un mēs mežā meklējām tās bedres. Ieduram – metāls. Vesela zona ar signālu un tad mēs rakām ārā. Atceros, ka vācu mīnmetēju šāviņi mums bija ļoti iecienīti un aviācijas bumbas. Nesām pa diviem. Atradām vietu – piemēram, pussagruvusi pamesta kūts - un uztaisām kūtī stūrī ugunskuru, iemetam vēl kādu autoriepu, lai karstums, ieliekam bumbas, atkāpjamies un mums ir riktīgs mauciens, nu riktīgs mauciens! Tā ka māja aiziet pa gaisu! Saprotat?! Blakus bērzu vertikāli uz pusēm pāršķēla! Mums ierakumos nošķeltie zari uz galvas krita. Un tad mēs meklējam nākamo māju. Tie bija svētki!!"

"Rīgas Modes" celtniecība Ļeņina ielā (tagad Brīvības iela),1972. gads. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Vēl šobaltdien Didzis ir priecīgs, ka šādi piedzīvojumi viņam dzīvē ir bijuši. Bail nebijis, kaut zinājuši, ka tas var būt nāvējoši. Tā septiņdesmito gadu bērnībā tika apvienotas nāvējošas izklaides ar munīciju un nevainīgu multfilmu skatīšanās, kas arī bija svētki.

Vēlāk jau Didzis sācis sapņot par savām pirmajām džinsenēm, kas maksāja tieši vienu mammas medmāsas algu un nemaz nebija nopērkamas. "Ja strādāja pa vasaru, tad kaut kādas dienvidslāvu džinsenes varēja nopirkt kādā 4. klasē. Un tā kā pret džinsiem vērsās un tajos uz skolu nākt nedrīkstēja – es sapratu – tās ir tās īstās! Tās man vajag un ar tām es varēšu kaut ko izmainīt šajā pasaulē!" šodien smejas Didzis.

Vēlākais mūziķis savu muzicēšanas karjeru iesāka, sitot pa mammas plastmasas bļodām, kas, skaņas apslāpēšanas nolūkos, bija saliktas uz spilveniem. Kā solīts, arī šodien Didzis Erra joprojām ir garmatains un joprojām pīpē. Viņš zināms kā viens no ilggadējā "Radio Naba" raidījuma "Bitīt matos" vadītājiem, perkusionists vairākās mūzikas grupās un apvienībās, viņš arī militārpersona Latvijas Zemessardzē. "Bērnībā likās – dzīve ir kā vektors – kā līnija, kas nekad nebeigsies un viss paliks tikai krāšņāk! Un lai tā būtu, pašam ir kaut kas jādara! Tad to arī darījām!"

#10atmiņas