Edīte Laime, partorga ķircināta dienu pēc deportācijām

Svinīgais solījums cīņai par Ļeņina-Staļina lietu, ar tinti nosmērētas rokas līdz ausīm un skolas krītu apkrāsotas baltās tenisčības – tādu Upesgrīvas iedzīvotāja, pensionēta vācu valodas skolotāja Edīte Laime (73) atceras savu bērnību padomju Latvijā. Šodien Edītei šķiet, ka viņas uzvārds pasargājis bīstamās dzīves situācijās ne reizi vien – sevišķi bērnībā.

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015
Upesgrīvas mājā pie sienas skaista burinieka attēls – tas ir viens no kuģiem, kas reiz piederējis Edītes vectēvam, kas bija kuģu būvnieks un īpašnieks - kapteinis Pūliņš. "Tas ir Itālijā akvarelēts no fotogrāfijas. Ieguvu to no viena radinieka," stāsta kundze. Padomju vara pārvilka dzimtas nodarbei treknu svītru, tāpēc, skaistu kuģu vietā, Edīte atceras, kā ar mammu zāģējušas baļķi istabā, jo ārā bija pārāk tumšs un auksts, un kaltēta maize, ja notiks izsūtīšana.
Edītes pletīzers, lokšķēres un petrolejas lampa. Foto: Kārlis Dambrāns

Edīte sarunai ir gatavojusies. "Redzat? Ar šo dzelzi mēs bērnībā matus ierullējām!" Edīte no mājas bēniņiem nonesusi dažādus sava bērnības laika "artefaktus". Vienā rokā lokšķēres matiem – pasmags metāla gabals, ar ko tika veidotas matu lokas. Mūsdienu izpratnē – īsts matu nosvilinātājs, kas tika uzkarsēts uz plīts. Otrā rokā – ar oglēm sildāmais gludeklis jeb pletīzers un petrolejas lampa.

"Bet šīs lampas gaismā es mācījos," saka Edīte, noņem lampai stikla kupolu un palūkojas petrolejas lampas iekšienē. Tā joprojām ir darba kārtībā.

Izkrist no ragavām un pazust putenī

Vienmēr vietējās mežniecības kantorī pārstrādājusies mamma un pati Edīte, kas kaut kur kantorī nakšņo uz cieta sola – tās ir vienas no pirmajām Edītes bērnības atmiņām. Mammai regulāri bijis jānodod atskaites par meža darbiem, tā nu mazā Edīte tās "rakstījusi" kopā ar mammu, jo tētis bieži bijis darba izbraukumos ārpus mājas.
"Mamma brien, ceļa praktiski nav, neko neredz. A man tik silti, vēl neesmu lāgā pamodusies un vienkārši izveļos laukā... Mamma pārgurusi iet tālāk."
Edītes Laimes mamma. Foto: personiskais arhīvs

"Tolaik bija atsevišķi dalīts – tik un tik maksāja par koka nozāģēšanu, tik un tik par baļķa iecelšanu ragavās, tik un tik par pievešanu krautuvē. Tāpēc arī tie aprēķini bija vienkārši traki un mammai bija jāstrādā arī naktīs. Blakus kantorim bija brīva telpa, kur kāra drēbes. Viens mētelītis pagalvī, otrs mētelītis virsū – sastum divus solus kopā un tā es tur gulēju."

No rīta, kad meitene pamodusies, mamma parasti izskatījusies briesmīgi – negulējusi un viscaur nosmērētu seju ar ķīmisko zīmuli. Tāpēc nav brīnums, ka reiz rīta tumsā un putenī, velkot paštaisītās ragavās bērnu no kantora uz mājām, Edīte no tām nemanīti izkritusi. "Biju ievīstīta mēteļos un tā saucamā vilndrānā. To es atceros – sniegs, putenis! Mamma brien, ceļa praktiski nav, neko neredz. A man tik silti, vēl neesmu lāgā pamodusies un vienkārši izveļos laukā... Mamma pārgurusi iet tālāk. Atceros - es tur gulēja zemē un man bija tik labi! Protams, pēc krietna gabala mamma attapās – bērna nav! Meklēja, līdz atrada."

Ak, tad bailes ir gan?!

Uz galda Edītes Upesgrīvas mājā stāv ar aukliņu rūpīgi pārsietas paciņas ar viņas skolas burtnīcām un dienasgrāmatām – pat no pirmās klases. Ar tinti un spalvu vilktie burti stājas akurātās rindās. Lasu ierakstu ar nosaukumu "Piecgade" pirmklasnieces burtnīcā. 1949. gada aprīļa ieraksts – "Kas grib labi strādāt, tas strādā pēc plāna. Tāds cilvēks vienmēr apdomā, cik daudz jāpadara, ko viņš darīs vispirms, ko pēc tam".
1949. gada marta deportācijās ģimene palika neskarta, bet neviens nebija drošs par to, kas notiks rīt. "Atceros to martu, kad sākās izvešanas. Tās ilga ne jau vienu, bet vairākas dienas. Viss notika naktī. Bet tad pa dienu izsauca skolā vienu no vecākās klases meitenēm un pēc tam viņa vairs neatgriezās.
Nākošajā dienā biju skolā, bet tētis man pusdienas laikā pēkšņi atskrēja pakaļ un veda mani uz māju. Atceros - skrienam un uz ceļa satiekam cilvēku, kas tolaik bija partorgs. Viņš uz mums noskatījās, pasmīnēja un teica – "Ak, tad bail ir gan??" Visu mūžu man tie vārdi skan ausīs! Protams, ka bija bail. Kara laikā tētis bija gūstā Vācijā un tad atgriezās Latvijā. Nekad nebija skaidrs – kuru var paņemt un kuru nē. Mamma bija sažāvējusi maizes garoziņas un jau salikusi drēbju paunas. Bet mums paveicās. Laikam arī tāpēc tas uzvārds tāds," Edīte Laime pasmaida.

Vienmēr gatavs! Tikai... kam?

Tie, kas palika, mēģināja turpināt dzīvot ierasto dzīvi. Vecāki neko bērniem nav stāstījuši vai skaidrojuši. Bērni turpināja iet uz skolu, stājās pionieros un dziedāja pionieru dziesmas.
Edīte rokas pa burtnīcu kaudzi, līdz atrod vajadzīgo un sāk lasīt pati savu reiz rakstīto - "Pionieru pazīšanās zīme ir sarkanais kaklauts. Kaklauta trīs stūri un ciešais mezgls, kas tos saista, nozīmē ciešu draudzību starp padomju tautu trim paaudzēm – komunistiem, komjauniešiem un pionieriem! Sarkano pioniera kaklautu var redzēt visur – kā vistālākajā mazā ciemā, tā arī vislielākajā pilsētā. Iestājoties pionieru organizācijā, bērni visas vienības priekšā dod svinīgu solījumu, ka stingri pildīs Ļeņina novēlējumu. Cīņai par Ļeņina–Staļina lietu esiet gatavi! Saka vadītājs. Vienmēr gatavi – atbild pionieri!" Burtnīca tiek aizcirsta.
Tolaik rakstīšana skolā notikusi ar tinti un spalvu. Katrs savu tintes pudeli nēsājis līdzi somā, kur tā regulāri apgāzusies un nosmērējusi visu iespējamo. Mēģinot visu satīrīt, tika nosmērētas arī rokas un pat ausis. "Principā skolā visi mēs bijām tādi pusplukuši. Viss bija pāršūts no vecām drēbēm. Kājās bija tā saucamie tanki – tādi smagi šņorzābaki."

Vasarās bērniem bijis obligāti kādu laiku jāstrādā un, atšķirībā no pārējiem, kas parasti ravējuši, Edīte darbojusies ar zirgiem. Tolaik desmit-vienpadsmit gadus vecs bērns, kurš viens pats apstrādā siena pļavu ar zirga grābekli, nav bijis nekas īpašs.

Tenisčību daile

Tolaik lielākais bērnu gardums bija cukurbiešu vai kartupeļu cietes sīrups. Pirmo taisīja mājās paši, otro varēja pa retam dabūt veikalā. Lai dabūtu maizi, bija jāstāv garā rindā, kurā vienmēr bijis bail, ka ciema sievas nesāk vilkt uz zoba. "Maizi veda no Mērsraga ar zirgu. Tad ciema sievas un brīvie ļaudis, kas nestrādāja, arī bērni, kas bija mājās no skolas, nāca stāvēt rindā pēc tās maizes. Katram deva tikai vienu kukulīti - vienalga, ja tev ģimenē bija vairāk cilvēku. Taču tu drīkstēji izstāvēt to rindu otru reizi."
"Lai tās vienmēr būtu smukas, izmantojām vai nu krītu no skolas tāfeles vai balto zobu pulveri, ar ko smērējām tās čības."
Lieli bija prieki, kad pavasaros varēja beidzot izkāpt no zābakiem–tankiem un vilkt baltās tenisčības. "Tas bija galvenais apavs - šiki, jo tās tenisčības bija baltas! Lai tās vienmēr būtu smukas, izmantojām vai nu krītu no skolas tāfeles vai balto zobu pulveri, ar ko smērējām tās čības. Bet pulveris laikam bija jāsamērcē, citādi tas čībām neturējās virsū! Savukārt pirmo tieši man šūto kleitu no jaunas drēbes un pirmās skaistās kurpes dabūju tikai uz izlaidumu 7. klasē. Kas tas bija par prieku!
Nebija ne vainas tai manai bērnībai. Par politiku neviens ar mums nerunāja, bet mamma man pirms gulētiešanas pie gultas skaitīja Tēvreizi!"
#10atmiņas