Jānis Miesnieks, skolā mācījies septiņas himnas trīs valodās

"Visi tie notikumi man slīdēja garām kā filma. Stāvēju tēva pagalmā vai ganīju govis un vēroju kā bombardēja un šāva. Vienas dienas laikā ap māju nogāzās vienpadsmit lidmašīnas!" savu bērnību kara laikā Ezeres pagastā Lietuvas pierobežā šodien atceras hidroinženieris Jānis Miesnieks (84). Tolaik ģeopolitiskā situācija mainījās strauji - dažos pamatskolas gados Jānis dabūja apgūt septiņas dažādas himnas trīs valodās.

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015
Jānis Miesnieks sagaida sagatavojies. Savas bērnības laika atmiņas par 1945. gada notikumiem viņš jau pirms kāda laika uzlicis uz papīra – lai viss ir nofiksēts. Tās ir koncentrētas un ļoti daiļrunīgas. Bērnības ainas ir tik spilgtas, kā notikušas vakar. "Jūs varat iedomāties – septiņas himnas!?" saka Jānis un sāk uzskaitīt un pat izdziedāt, kas bija jāapgūst bērnam, kas 1939. gadā Latvijā uzsāka skolas gaitas.

Spēj tik dziedāt

"Eiropā ģeopolitiskā situācija bija stipri sašūpojusies. 1939. gadā skolā mums mācīja "Dievs, svētī Latviju!" un Leonīda Breikša "Svēts mantojums šī zeme mūsu". Tālāk mainījās varas, un 1940. gadā mēs jau bijām Padomju Latvija, un nu bija jāmācās "Internacionāle" – kā uz cīņu mostas darba ļaudis. Iemācījāmies un dziedājām. Pēc tam jau tā pati skolotāja mums mācīja vācu himnu "Deutschland, Deutschland über alles" un nacistu himnu "Die Fahne hoch! Die Reihen fest geschlossen". 1946. gadā beidzu pamatskolu – 7. klasi un jau mācījos divas citas himnas – "Cоюз нерушимый" un "Padomju Latvija mūžos lai dzīvo". Tātad mācoties pamatskolā, es biju spiests iemācīties septiņas himnas, turklāt latviešu, vācu un krievu valodās!"
Muitas māja, kur tika parakstīts kapitulācijas akts. Foto: Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams”

Ezere bija viena no tām vietām Latvijā, kur, saskaņā ar 1939. gada līgumu, tika izvietota PSRS armijas bāze un būvēts aerodroms. Visu kara laiku Jāņa ģimene palikusi uz vietas savās mājās, tāpēc puika savām acīm redzējis visdažādākos notikumu pavērsienus un varējis vērot abu lielvaru karaspēka aktivitātes un ikdienu tuvplānā, jo aerodromu savām vajadzībām paspēja izmantot abas puses.

Papīru kaudzes ar atmiņu pierakstiem, dažas pabalējušas un pārkopētas fotogrāfijas. "Pēc būtības Kurzemē, Ezerē karš sākās ar bombardēšanu 1941. gada 22. jūnija naktī plkst. 5.00 no rīta un beidzās 1945. gada 8. maijā pēcpusdienā ar vācu armijas Kurzemes grupējuma kapitulācijas akta parakstīšanu. Ezerē bija tas sākums un noslēgums, un es kā bērns biju tiešs liecinieks šiem lieliem ģeopolitiskiem notikumiem!"

"Un tā vienā dienā ap mūsu māju, cik es varēju redzēt, atgriežoties nogāzās vienpadsmit krievu lidmašīnas!"

Vienpadsmit lidmašīnas

"Es biju pats savā pusē!" šodien skaidro Jānis, kuram kā puikam jau toreiz bijis savs viedoklis par to, kur šajā karā ir taisnība. "Es biju nacionāli noskaņots. Es sapratu, ka Latvija ir Latvija un tas, ko mums uzspiež šīs varas un himnas, to es izpildīju tikai mehāniski. Es esmu redzējis nacionālistus, komunistus, fašistus, visādus ticības mācītājus un varu pateikt - viss ir atkarīgs no cilvēka. Vai tu esi cilvēks vai, es atvainojos, tu esi draņķis vai sūdabrālis. Tas ir visām varām, visām politikām un tā tas turpinās arī šodien!"
"Atceros - bija gaišs janvāris ar anticiklonu. Es uzvilku kažociņu un skatījos, kā tās lielās aviācijas grupas iet uz fronti un atgriežas atpakaļ jau zemāk. Bet tiem, kas atgriezās, daudziem pēkšņi pazibēja šur tur uguntiņa. Kā šodien filmās! Skatos - liesmas pie motora, dūmu grīste un tad tās nāk arvien zemāk un zemāk un beigās ietriecas zemē ar briesmīgu sprādziena stabu. Ar visiem lidotājiem!
Vācu armijas kara tehnika - pašgājēji lielgabali un vieglie tanki vienā no ieroču nodošanas punktiem Kurzemē, 1945. gada maijs. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs
Viena lidmašīna nāca taisni uz mūsu māju, mēs jau sākām skatīties, kur bēgt. Lidmašīna pēkšņi virs meža sašķiebās uz sāniem, viens motors liesmās, norāva eglei galotni un ietriecās zemē. Tur sprāga arī bumbas tajā lidmašīnā, vēlāk aizgāju un redzēju, ka jauns lidotājs beigts gulēja. Un tā vienā dienā ap mūsu māju, cik es varēju redzēt, atgriežoties nogāzās vienpadsmit krievu lidmašīnas!"
"Mani uz fronti nelaida, bet ņēma manu zirgu. Tur bija veci, pieredzējuši vīri, kas brauca pa nakti uz fronti un pārveda ievainotos. Tai lazaretē visu laiku notika darbība, un bija bedre dārzā. Tur tie amputētie locekļi krājās ātri vien. Es pats skatīties negāju, bet nāca ziņas, ka bedre jau ar rokām un kājām pilna."

Tolaik bērniem nav bijis nekādu baiļu no nāves. Ja kāds atradis kaut ko interesantu – tūlīt steidzis atvērt, izmēģināt, izpētīt. Tā reiz puikas atraduši dīvainu bundžu ar rokturi un noplombētiem klipšiem atvēršanai. Tūlīt pat divi drosminieki grāvī pieteikušies to atvērt. Par laimi, nekas nav sprādzis.
"Visu Jāņu nakti mēs pavadījām ar raķešu pistoli, un gan mežā, gan citur bija uguņošana un raķetes! Un tā Jāņu nakts pagāja vienā, mūsuprāt, trakā līksmībā!"
Jānis stāsta, ka liktenīgas sagadīšanās rezultātā savām acīm redzējis kapitulācijas pakta noslēgšanas notikuma dalībniekus. Uz vientuļa ceļa pēkšņi parādījušās smalkas automašīnas, kurās labi varēja saskatīt salonā sēdētājus – augsta ranga sarkanarmijas komandierus un aizmugurē bijis arī pa Vērmahta virsniekam ar raksturīgajām cepurēm. Tikai pēc tam, kad nākamajā dienā uzzinājis, ka karš ir beidzies, Jānis sapratis, ka savām acīm redzējis Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akta parakstītājus, jo akts ticis parakstīts Ezeres pagasta Muitas mājā. Ziņa par kara beigām Jāni sasniegusi nesagatavotu. "Tas bija šoks! Kā tas var būt, kaut kas nenormāls!?"
Vecrīga drupās pēc Otrā pasaules kara. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs
Lai vai kā - dzīve pēckara periodā ātri sākusi atgūt normālu gaitu. Kā bērnam toreiz licies – vai tas maz būs iespējams? Izrādījās - jā. "Ziniet, neticami ātri! Kurzemē mežiem vairs nebija galotņu. Tās bija nošķēlušas granātas, koki bija pilni ar šķembām. Tāpat upēs vairs nebija zivju – tās bija izspridzinātas. Taču jau pēc trim-četriem gadiem sāka ķerties līdakas un arī kokiem mežos galotnes ātri vien bija savā vietā. Es 1946. gadā atnācu mācīties uz Rīgu, kas bija drupās. Pēterbaznīca, tas laukums bija drupās, bet ātri vien viss notika."
Vēl ilgi pēc kara bērniem bijusi pieejama munīcija. Tā likta lietā pie pirmās izdevības. "Atbrauca no Kurzemes katla pazīstami skolasbiedri – līdzi maiss ar raķetēm. Bija 1945. gada Jāņi – pirmie miera laikā. Visu to Jāņu nakti mēs pavadījām ar to maisu un raķešu pistoli, un gan mežā, gan citur bija uguņošana un raķetes! Un tā Jāņu nakts pagāja vienā, mūsuprāt, trakā līksmībā! Arī tādu es atceros savu bērnību!"
#10atmiņas