Juris Dukāts, pazuda caurumā ministra Ņikonova acu priekšā

Dievīgi smaržojošs benzīns, cīsiņi, kas nekad vairs nav garšojuši tā, kā sešdesmitajos, brauciens uz laukiem kravas automašīnas kastē stāvot kājās – tādu savu bērnību sešdesmito gadu Latvijā atceras Juris Dukāts (57). "Faktiski uzaugu ministrijā, kur strādāja mani vecāki! Vēl šodien to māju, kur tagad prokuratūra, aizsietām acīm izstaigāt varētu!"

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015
Šodien būvnieks Juris Dukāts garās zeķes ar zeķturiem vairs nenēsā. Nav arī vairs manīts dedzinām mājās aizkarus un saēdoties pārāk daudz vitamīnu. Toties viņa bērnībā, kas pagāja Rīgas centrā un Čiekurkalnā, bija gan un ne to vien. "Zeķubikšu nebija kā sugas, bija zeķturi, arī puikām. Atceros, ka viena zeķe man visu laiku šļuka nost, laikam nemācēju nofiksēt. Puikas skraidīja šortos, zeķturos, bija krekls, kaut kāds džemperis, nekādas fīčas jau nebija. Tajā laikā viss bija deficīts, pat ziemas cepures, kuras nevarēja nopirkt.
"Zeķubikšu nebija kā sugas, bija zeķturi, arī puikām. Atceros, ka viena zeķe man visu laiku šļuka nost, laikam nemācēju nofiksēt."
Bērnudārza eglīte. Juris augšā piektais no kreisās puses. Foto: personiskais arhīvs

Komunālais dzīvoklis, kurā aizņemas

Sešdesmito gadu rīdziniekam komunālais dzīvoklis bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Ja iekšā vietas bieži visiem nepietika, tad uz ielas bērniem tās bija atliku likām. Tolaik piecgadnieki, kas Rīgas centrā spēlējas Raiņa bulvāra malā, bija ikdiena, kam neviens nepievērsa sevišķu uzmanību.

Komunālajā dzīvoklī mita desmit cilvēki, Juris ar vecākiem un vecmāmiņu un divas krievu ģimenes. Rīti sākušies ar gājienu caur koridorā izkārtajām dažādām drēbēm un krievu kaimiņa partjankām jeb kājautiem, lai konstatētu faktu, ka tualete atkal ir aizņemta. "Mums bija kopējā tualete, virtuve, vanna, kurā tajā laikā nebija nekāda siltā ūdens. Bija malkas apkure - malka bija jānes uz sesto stāvu. Veļa tika mazgāta pēc kaut kādiem grafikiem. Tolaik viss centrs bija uz apkuri - kam malka, kam ogles. Un atceros to dvingu ziemā, kas bija virs Rīgas, kad dūmi stāvus iet augšā, un tas nejēdzīgais aukstums. Tolaik bija ziemas, kad oficiāli negājām uz skolu – bija mīnus divdesmit pieci vai trīsdesmit grādi".

Ļeņina iela (tagad Brīvības iela), priekšplānā automašīna „Moskvičs”. Rīga, 1963. Foto: Ž.Graubics, Latvijas Nacionālais arhīvs

Dzīvoklī īpaša persona bijusi miesās kuplā kaimiņiene Ņina, kurai paticis lietas "aizņemties". Sešdesmitajos gados labāk dzīvoja tie, kam bija radinieki laukos, kas varēja piegādāt ēdamlietas, ko Rīgas veikalos vienkārši nevarēja nopirkt. Jura vecākiem dzīvoja radi laukos, no kurienes varēja dabūt sālītu gaļu, skābētus kāpostus un citus labumus. "Mamma atveda no laukiem skābētus kāpostus un gribēja kaut kādu zupu vārīt laikam, skatās – kāposti ir, bet sulas kā sugas nav. Ņina bija aizņēmusies."

"Ministrijas caurums" un Centrālkomitejas ananāss

Vecāki tolaik strādājuši Lauksaimniecības ministrijā Kalpaka bulvārī. Ēkā, kur šobrīd atrodas Ģenerālprokuratūra. Māte tur strādājusi par rotoristi – mūsdienu izpratnē apkalpoja kopējamās mašīnas senci. Tēvs bijis ministra šoferis. Tolaik bērns, kas klīst pa ministrijas gaiteņiem, nav bijis nekas neparasts. "Es laikam arī šodien varētu izstaigāt visu ministriju aizvērtām acīm, ja protams, nav interjers mainījies. Bet es ļoti labi atceros, kurā stāvā sēdēja ministrs, kurā vietnieki, kur bija kaut kādas pārvaldes".

Juris pavadījis laiku, interesējoties – kas notiek ministrijas auto garāžā, gaiteņos, ēdnīcā. Spilgtākā atmiņa, kā ministrs meties glābt puiku, kas pēkšņi pazudis pazemē. "Tajā laikā bija ministrs Ņikonovs. Mans tēvs viņu vadāja. Tolaik ministriju arī apkurināja ar malku vai oglēm. Pagalmā bija liels caurums, pa kurieni pagrabā meta tās ogles – kādu 3-3,5 metru dziļumā.

Lauksaimniecības ministrijas ēka Kalpaka bulvārī. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Todien bija iebraucis čehu ministrs, jo tad Latvijā sāka tirgot lielos traktorus "TATRA" - tāda skaista mašīna. Es muti vaļā skatos un es iekrītu tajā vaļējā lūkā! Tajā brīdī sētā nāk iekšā ministrs Ņikonovs un ierauga, ka es esmu un manis vairs nav! Viņš nometa mapi un skrēja pagrabā. Vienīgā laime, ka tur bija ogles, un es tā forši piezemējos. To es spilgti atceros, pirmajā klasē gāju! Es pēc tam dabūju pēc pilnas programmas!"

Kā bērnam Jurim tolaik bija visai maza izpratne par valsti un iekārtu, kādā viņš dzīvo. Taču viens ir bijis skaidrs – ir iedzīvotāju grupas, kuriem ir lielākas priekšrocības nekā pārējiem. Tā kā tēvs kā šoferis vadājis ministrijas vadību, tad šad un tad ģimenei atlēcis kaut kas patiešām eksotisks. "Tiem lieliem kungiem bija savi pasūtījumu galdi, ja pareizi atceros bija divi – kara veterāniem/ invalīdiem un partijas biedriem. Un tad tur varēja kādu pieklājīgu desu dabūt. Pretī ministrijai, tur kur tagad viesnīca "Rīdzene", tur bija kaut kas saistīts ar Centrālkomiteju. Viņiem tur bija sava ēdnīca, kur mammai laikam draudzene strādāja. Un tad viņa man tur nopirka to ananāsu, nu tas bija kaut kas tāds!!! Es gāju mājās ar to rokās kā pēc uzvaras, it kā es nezinu kas man vispār būtu iedots! Atceros reiz tēvs pārnesa maisu ar mandarīniem pilnīgi zaļiem, es biju gatavs tos zaļus ēst. Tad tos noslēpa skapī."

"Tad kad mēs aizbraucām līdz laukiem, mēs bijām pelēki – pilnīgi pelēki! Kā miltu maisi! Bet to izbaudīt – to laimi nevar izstāstīt!"
"Ziemā nebija nevienas sporta stundas, ja mēs nebūtu ar slēpēm. Tas bija kā likums!" Foto: personīgais arhīvs

Mammas kabīnē, bērni piekabē

To laiku bērnus priecēja gāzētā dzēriena aparāti, kur visi dzēruši no vienas un tās pašas glāzes vai nu gāzēto ūdeni par vienu kapeiku, vai sīrupu par trim kapeikām. Veikalos bija nodalītas piena, maizes, gaļas nodaļas un katrā nodaļā rinda bija jāsāk stāvēt no jauna.

Saldējumu pa pilsētu izvadāja ar motocikliem, kuriem blakusvāģu vietā bija metāla kastes. Ja gadījies būt tuvumā – varēja par brīvu gan saldējumu dabūt, gan to īpašo saldējošo vielu, ko lika kastēs un kas, peļķē iemesta, taisījusi ķīmisku reakciju. Tā bijusi iemīļota izklaide.

Īpašs notikums bija ikvasaras brauciens uz laukiem Cesvaines pusē automašīnas kravas kastē. Var likties absurdi, bet mammas sēdējušas vadītāja kabīnē, bērni vaļējā kravas kastē. Tolaik tā bija norma. Un tā vismaz 180 kilometrus. "Tad mums bija tā iespēja stāvēt kājās, aiz kabīnes turēties - iedomājies šito kaifu! Tai laikā mašīnas brauca ne ātrāk par kādiem 60-70 km/h. Tajā laikā cilvēki brauca ekskursijās – visu Kaukāzu izbrauca ar smago, bija salikti soli un uz tiem soliem sēdēja. Mums, bērniem, tas jau bija lielākais tops, ka mēs varējām stāvēt un vērot visu ceļu. Tiesa, tad kad mēs aizbraucām līdz laukiem, mēs bijām pelēki – pilnīgi pelēki! Kā miltu maisi! Bet to izbaudīt – to laimi nevar izstāstīt! Pasaka! Tie bija citi laiki, mēs priecājāmies par sīkumiem, niekiem. Mana bērnība bijusi visskaistākais laiks!"

#10atmiņas