Mārcis Ziemiņš, redzējis uz ķieģeļiem atstātu žiguli

Neparasts laiks! No vienas puses tie bija drūmi un kriminogēni gadi, no otras – pilnīga brīvība un teju mistiskas izklaides iespējas to laiku bērnu paaudzei. Jūrmalā šāva, zaga, dedzināja, bet bērniem tikmēr piederēja meži, pamestie atrakciju parki un kinoteātri. Tā savu bērnību deviņdesmitajos gados kūrortpilsētā Jūrmalā atceras scenogrāfs Mārcis Ziemiņš (30).

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015

Mārcis sēž savā dzīvoklī melnā krēslā, kas darināts pēc paša dizaina. Aiz loga šūpojas Jūrmalas priežu galotnes, bet istabas grīdā – niedres... Paņemu slaido, garo niedri pirkstos – niedres kāts turas pie grīdas ar magnētu. Daudzie magnētiņi grīdā liecina, ka te paredzēta īsta niedru pļava. Nosmejamies – lūk, ko nozīmē, ja cilvēks izaudzis pilsētā pie jūras!

Arī šodien Mārcis izvēlējies dzīvot dzimtajā Jūrmalā. Atmiņās par bērnību deviņdesmitajos gados viņš gremdējas ar prieku. Liekas – labāku bērnību nav iespējams bijis vēlēties, kaut tā noritējusi, kā pats saka "visai drūmos laikos". Kā bērnam lielas skaidrības par valstī notiekošajām globālajām pārmaiņām Mārcim nebijis.

"Es nezinu, ar ko viņi nodarbojās, bet vienā dienā to džeku vienkārši nošāva!"

Lodes televizorā un repšiku kaudzes

Tā kā puisim bija pāris gadus vecāka māsa, vecāki viņam deva diezgan lielu brīvību, ko puika steidza izmantot. "Mamma pārāk neiespringa – mums paveicās. Jūrmala – tas ir viens vienīgs zaļš mežs, un mēs reāli augām mežā. Mums bija tāda banda ar māsu, brālēniem un draugiem. Atceros - bērnudārzā visiem nāca pakaļ vecmāmiņas, mammas. Mamma laikam todien nevarēja, un māsa atnāca uz bērnudārzu mani savākt ar visu bandu. Es jutos tik nenormāli forši! Jūs visi tagad varat iet ar savām omītēm mājās, bet es iešu tusēties! Neatceros, kur mēs tur gājām – kaut kur pa mežiem!" stāsta Mārcis.

Baltijas ceļš 1989. gadā. Foto: F64

Padomājis un sasprindzinājis pieri, Mārcis turpina izvilkt gaismā senākās atmiņas. "Es tādā sajūtu līmenī atceros, kad Baltijas tautas sadevās rokās. Tā pa miglu. Es vēl nesapratu to nopietnību, ko tas nozīmēja tautai vai cilvēkiem. Labāk atceros, kad Rīgā šaudījās un to kinooperatoru nogalināja. Mājās skatījos pa televizoru, kā tur tās lodes lidoja – tad bija tā.... Visi sēdēja pa mājām tajā laikā un nekur nelīda ārā."

Mārča bērnības atmiņu arsenālā ir lielā naudas reforma Latvijā, kad padomju rubli aizstāja tā dēvētie repšiki. Tās bijušas naudas kaudzes bez lielas vērtības. "Atceros vienu dienu mamma saka, lai es ejot samainīt repšikus pret latiem, jo esot pēdējā diena, kad to var vispār izdarīt. Tad es skrēju ar tādu čupu naudas un paspēju piecas minūtes pirms maiņas punkta slēgšanas. To latu jau tur daudz nesanāca, a repšiki bija tāda normāla kaudze!"

Brīvais laiks vienmēr tika pavadīts aktīvi. Foto: personīgais arhīvs

Degošās vasarnīcas un bagātie aizgājēji

Drīz vien sācies nekustamā īpašuma bums. Cilvēki, kam bija nauda, iegādājās vēsturiskos Jūrmalas koka arhitektūras pieminekļus, taču restaurēt tos un atjaunot pēc noteikumiem nevēlējās. "Tāpēc tās mājas slepeni dedzināja. No rīta ej uz skolu un skaties – arī šī vasarnīca nodedzināta! Tas turpinājās diezgan ilgi, kādus sešus septiņus gadus."

Mārcis audzis ģimenē, kas nebija no turīgajām, vecākiem ir bijis jādomā, kas būs rīt. Tikmēr cilvēki sāka noslāņoties – parādījās jūrmalnieki, kam visa kā bija vairāk nekā citiem. Taču Latvija deviņdesmitajos gados bija laiks, kad šāds izlēciens varēja dārgi maksāt. "Kaimiņos dzīvoja ārkārtīgi bagāti cilvēki. Lielas sētas, pirmās novērošanas kameras, milzīgas mājas – toreiz tas likās vienkārši wow – nevienam tādas nebija! Es nezinu ar ko viņi nodarbojās, bet vienā dienā to džeku vienkārši nošāva!"

"Deviņdesmitie bija diezgan drūmi un tumši laiki, ja neskaita vasaras jūras malā!" Foto: personīgais arhīvs

Deviņdesmitajos neviens nevarēja būt drošs ne par savu dzīvību, ne mantu. Divas reizes apzagta arī Ziemiņu ģimenes māja. "Mums toreiz bija zils žigulis, un tētis no kaut kurienes bija tam dabūjis jaunas riepas. Mamma no ārzemēm bija atvedusi jaunu kasešu magnetofonu, ko ielikām žigulī. Vienu nakti bija liela rudens vētra. Vēl tagad atceros, kā tētis ik pa laikam uzmeta žigulim aci caur logu. No rīta izgājām ārā un skatījāmies ar mitrām acīm... Žigulis bija uzlikts uz ķieģeļiem un visas četras jaunās riepas noņemtas. Logs izsists, un magnetafons izrauts ar visām iekšām. Skats briesmīgs!"

Kikerigū deviņdesmito gaumē

Tomēr deviņdesmitie bērniem piedāvāja tādas izklaides, ka par dzīves ēnas pusi nebija laika daudz domāt. Bērni apguva visas tās teritorijas, kas bija palikušas pamestas. "Agrāk pilsētā bija kinoteātris katrā pieturā, to bija vismaz desmit! Tad tie kinoteātri palika tukši. Iedomājieties - mazam bērnam – tās lielās zāles, visādas telpas... Mistika kaut kāda... Tur varēja blandīties līdz bezsamaņai. Hoteļi kaut kādi – ej tik un pēti!" Arī iesāktās un nepabeigtās stroikas vilināt vilināja – piemēram, desmit stāvu augstas ēkas bez kāpņu margām un logiem. Gadījies tomēr arī, ka kāds sargs saplūkājis aiz ausīm, un reiz pat kādam cīņubiedram iešauts sāls dibenā.

Jūrmala 1991. gadā. Foto: Viktors Ļisicins, Latvijas Nacionālais arhīvs

Tomēr atsevišķu stāstu pelnījis atrakciju parks "Kikerigū" Dzintaros. Deviņdesmito gadu sākumā, kā jau visas šādas vietas, tas tika atstāts novārtā. "Atceros, ka tur bija boulinga centrs, jājamzirdziņi, elektromobīļi, spēļu automāti, šautuve. Viss bija daļēji izdemolēts un pamests. "Kikerigū" alumīnija jumts aptuveni gada vai divu laikā tika pilnībā nozagts un nodots krāsainajos metālos. Viss bija ļoti apšaubāms, panorāmas rats vispār čīkstēja un grabēja. Likās, ka tas tūlīt nokritīs, bet tomēr mūs tur laida iekšā.

"Māsa un mamma savus čīzburgerus apēda uzreiz, bet es visu ceļu taupīju to makdonaldu uz ceļiem rokās. Gribēju aizbraukt mājās un ēst to burgeri normāli uz šķīvja pie galda!"

To visu uzraudzīja viens vai divi vīrieši un, manuprāt, viņi pārsvarā vienmēr oda pēc šņabja. Bija reizes, kad rats griezās tikai mums! Principā viss parks bija grausts un tiem pāris rajona bērniem, kuriem tas interesēja, tas piederēja pilnībā gandrīz par velti. Tagad saprotu, ka tas galīgi nebija droši, bet toreiz tas bija labākais atrakciju parks, kādu vien bērns varēja sev vēlēties! Dīvainā kārtā viss vienmēr beidzās labi un visi bija sveiki un veseli."

Pirmais "makdonalda" hamburgers

Astoņdesmito beigās un deviņdesmito gadu sākumā priekšā bija vēl arī tāds pārbaudījums, kā pirmais mūžā ātrās ēdināšanas restorāna "McDonald’s" apmeklējums. Pēc tam, kad tika redzēta teātra izrāde Rīgā, 1994. gadā šāds mirklis pienāca arī Ziemiņu ģimenē. "Es atceros – mēs uz vietas neēdām, bet iepirkāmies un ņēmām līdzi. Sakāpām žigulī un braucām mājās uz Jūrmalu. Māsa un mamma savus čīzburgerus apēda uzreiz, bet es visu ceļu taupīju to makdonaldu uz ceļiem rokās. Gribēju aizbraukt mājās un ēst to burgeri normāli uz šķīvja pie galda! Kā kaut ko īpašu! Protams, ka galā tas bija atdzisis, bet vienalga likās tik garšīgs!"

"Katrā gadījumā garlaicīgi mums nebija!" Mārcis izdara globālu secinājumu. Izstudējis ārzemēs, Mārcis šobrīd nobāzējies uz dzīvi Latvijā. Viņa dzīve joprojām ir ļoti krāsaina. Pēc sarunas viņš mums pašaujas garām uz Jūrmalas šosejas savā mazajā Volkswagen Polo Harlekin – tā ir mašīna, kurai katrs panelis ir citā krāsā.

#10atmiņas