Renārs Sproģis, vadījis politinformācijas un tirgojies ar košļājamo gumiju

Viens no patriotiskākajiem Cēsu iedzīvotājiem – tādu šodien daudzi pazīst uzņēmēju un dažādu patriotisku pasākumu rīkotāju Renāru Sproģi (43). Taču bērnības gados Renārs bija "absolūts padomju laika produkts" – klases politinformators, kas baidījās no atomkara un skolā mācījās apieties ar ieročiem. Tomēr bērnība astoņdesmitajos paredzēja arī ne mazums izklaižu - spēles uz naudu, kopētās kārtis ar kailām sievietēm un pirmo importa košļeņu tirgošanas biznesu.

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015
Par savu bērnību Latvijā astoņdesmitajos gados Renārs stāsta labprāt. Kaudzītē fotogrāfijas, gar kājām glaužas brūns šķirnes kaķis. "Es domāju, ka es jutos ļoti labi. Toreiz dziļāk neaizdomājos - biju oktobrēns, pionieris, tad vecākais pionieris, komjaunietis. Lasīju savu raksturojumu – man esot bijusi izkopta laba sabiedriskā stāja! Man patika tā laika iekārta, likās - ir forši. Es aktīvi sekoju tā laika politiskajai dzīvei. Skatījos, kas Čīlē notiek, Āfrikas valstīs. Runājos ar skolotājiem – kura valsts varētu būt sociālistiska, kura nē."
"Atceros, ka vienu bumbiņu pārdevu par rubli. Mana mamma uzzināja un lika naudu atdot, jo spekulēt bija slikti!"
Renāra lielā aizraušanās - teātra spēlēšana. Foto: personiskais arhīvs

Politinformācija un kretīns Sems

No sestās klases skolā reizi nedēļā bija politinformācijas stunda, kad kāds no bērniem - klases politinformators - vai skolotāja stāstīja par aktuālajiem notikumiem Latvijas un PSRS iekšpolitikā vai ārpolitikā. "Man tas viss ļoti patika – biju politinformators. Gatavoju materiālus, klases priekšā stāstīju. Es biju ideālists! Man likās, ka Padomju Savienība – tas ir forši, un imperiālisti – tas nav forši. Žurnāla "Dadzis" lappusēs bija tēvocis Sems ar to savu garo hūti. Kretīns amerikānis, kas traucē mums dzīvot! Nu tā apmēram."

Atomkarš kā jēdziens astoņdesmito gadu bērnam bija bieds: "Vairāk bija bail no atomkara - par to tiešām bija bail, ka tagad kādā mirklī būs čau. Skolā kaut kādas dokumentālās filmas tika rādītas, laikam civilās aizsardzības kontekstā. Bija mums mācību trauksmes – uz pagrabu vajadzēja skriet slēpties. Vajadzēja zināt, kā rīkoties – tur durvju ailēs nostāties, kur tas atomtrieciens mazāks varētu būt."

Renārs prot pasmieties pats par sevi un atceras savu to laiku vēlmi būt labam skolēnam un pionierim. "Bija vēlēšanas un tiem aktīvākajiem pionieriem bija jāstāv godasardzē pie vēlēšanu urnas. Mēs kaut kur Cēsīs apmaldījāmies, mobilo tolaik nebija, un nezinājām, kur tieši mums ir jāstāv! Aizskrējām un tās divas stundas pie tiesas mājas nostāvējām, nu – tāpat, lai mēs tomēr to pienākumu būtu izpildījuši. Vienkārši stāvējām kā tādi divi āži pionieru kaklautos! Laikam tolaik tas nevienam nelikās dīvaini."

Spēles uz naudu un plikņu kārtis

Puikas mīlēja spēlēt kariņu pa jaunbūvēm – stroikām, kā munīciju izmantodami caurulītes un aronijas vai pīlādžus, kas uz pretinieku mugurām atstāja pareizās krāsas pleķus.

Renāra ģimenē bijis radinieks sportists, kam bija iespēja doties ārzemju braucienos, kas ierindas mirstīgajiem PSRS iedzīvotājiem bija neizsniedzams sapnis. Attiecīgi mājās mēdza parādīties pa priekšmetam, kas izsauca apbrīnu un sajūsmu.

"Mums garām tieši kaplēja skolotāja Krūmiņa. Šis saka - nu, ja skolotāja Krūmiņa tagad pabučosies ar kādu – viņai bērns piedzims! Mēs visi – nu ko tu, Raivi, te tagad lej!!"

"Atceros savu pirmo biznesa darījumu. Māsas krusttēvs - PSRS olimpiskais čempions bobslejā - atveda košļenes. Pirmo partiju es krāju - biju noslēpis aiz gultas, kamēr manas mazās dvīņumāsas aprija. Tā bija tāda bērnības trauma! Nākamās es tad mēģināju tirgot. Atceros, ka vienu bumbiņu pārdevu par rubli. Mana mamma uzzināja un lika naudu atdot, jo spekulēt bija slikti! Protams, ka džeki košļenes jau bija izkošļājuši. Tāds neveiksmīgs biznesiņš iznāca!"

Renārs saglabājis savas skolas dienasgrāmatas. Tajās skolotāja sarkano pildspalvu lietojusi dāsni. Foto: Kārlis Dambrāns

No 6.-8. klasei vasarās bija obligāti jāpiedalās ravēšanas darbos, bet rudeņos jānovāc kolhozā kartupeļi vai aronijas. Tas bija īstais laiks pieredzes apmaiņai dažādās dzīves frontēs. "Es kā tagad atceros – ar džekiem kaplējam bietes un pļāpājam. Mums bija 13-14 gadi. Viens no mums tāds advancētāks vaicā – vai jūs zināt, no kā bērni rodas? Neviens nezināja. Nu kaut kur kaut kādā veidā rodas! Mums garām tieši kaplēja skolotāja Krūmiņa. Šis saka - nu, ja skolotāja Krūmiņa tagad pabučosies ar kādu – viņai bērns piedzims! Mēs visi – nu ko tu, Raivi, te tagad lej!! Kāda bučošanās?! Un kur nu vēl doma par seksu kaut kādu... Mums bija pa 13-14 gadiem, bet informācijas par to vispār nebija nekādas."

Cēsu panorāma, 1983. gads. Foto: J.Rudzītis, Latvijas Nacionālais arhīvs

Kaut meitenes, protams, interesējušas. Astoņdesmito gadu izklaides ietvēra obligāto kopēto kāršu komplektu ar kailu sieviešu attēliem. Tikt pie tādas kāršu kavas nemaz nebija tik vienkārši. "Nezinu kāpēc, bet Cēsīs tas bija tieši kurlmēmo cilvēku bizness. Mēs skatāmies - o, kurlmēmie - sametamies! Viena maksāja 10-15 kapeikas. Kurš ātri aizskrien un mēģina vēl naudu no mammas izdīkt. Tad nopērk čupu un priecīgi spēlējam!

Draugs tās slēpa pie sevis mājās, kamēr viņa mamma vai vecmamma atrada. Vai tas rosināja mūsu fantāziju? Nu padomājiet - ja trīspadsmit gados biju pārsteigts, ka no bučošanās var rasties bērni, tad tur bija tikai fakts – nosacīti kaila sieviete, jo bildītes bija kopētas vismaz 500 reižu! Bildes bija tik blāvas, ka varēja apmēram kā pie Mākslas Akadēmijas uz Venēru skatīties. Tāda pati rosināšana bija!" šodien smejas uzņēmējs.

Kāda jēga reklamēt gumijniekus?

Pa televizoru gumijniekus reklamējis uzņēmums "Sarkanais Kvadrāts". Kāpēc vispār? Tāds ir bijis galvenais jautājums. "Tas varēja būt kādā 1985. gadā, laukos jāņogas lasījām. Es savam radiniekam, bobsleja čempionam, kas uz ārzemēm brauca, saku - cik bezjēdzīgi reklamēt gumijniekus! Ja tev veikalā ir pieci pāri un visi vienādi! Liels bija mans izbrīns, kad viņš stāstīja, ka ārzemēs ir nevis viena vai divu veidu šokolādes, bet piecdesmit un simts! Kā tas ir iespējams?? Tolaik vispār nesapratu to pasaules uzbūvi, ka kaut kur var būt tā, ka viss ir savādāk?!"

Apavu veikals ar ierasto trūcīgo piedāvājumu, 80-to gadu beigas. Foto: Osvalds Mazurs, Latvijas Nacionālais arhīvs

Paliekot vecākam, diskomfortu sagādāja fakts, ka nebija iespējams ģērbties tik moderni, kā topošajam jaunietim gribējās. Vietējā ražotāja "Rekords" botas bija labākais, uz ko tolaik varēja cerēt. "Tās bija tā kā galošas – pilnīgs čau!" Un atkal izlīdzējis radinieks, kas bartera darījumā pret malkas piegādi, atdevis Vācijā pirktus zābakus. "Atceros – tādi dzelteni, ar vilniņu iekšā. Es tos vismaz trīs-četrus gadus nēsāju. Bērnam kāja aug – tie sen jau bija par mazu, bet es kā ķengurs tos pirkstus tā saliku un tik eju! Jo paskriet jau vairs nevarēja, bet lai tik būtu stilīgs!"

Atmodas laikā Renāra uzskati par pasauli un valsti mainījās. Mainījās kardināli. Šodien Renārs Sproģis ir ne tikai uzņēmējs, bet Facebook vietnes „Latvija - esam mēs paši” veidotājs. Viņš arī dažādu patriotisku pasākumu rīkotājs Cēsīs – cilvēks, kas 11. novembrī ik gadu pulcē tūkstošus Cēsu pils parkā, kur uz pils torņa sienas tiek rādītas videoprojekcijas, bet cilvēki atstāj tūkstošiem degošu svecīšu Latvijas valsts kontūrā.

#10atmiņas