Tamāra Stalaža, redzējusi trīs pirmos Latvijas prezidentus

Rūpīgi ierullēti mati, gluda krādziņa, laipns smaids. Tamāras kundze ir tikai trīs gadus jaunāka par Latvijas valsti, taču atceras pirmos trīs valsts prezidentus, vaigā redzējusi. „Nevaru iedomāties, ka es tik veca esmu! Godavārds!” Tamāras kundze (94) noplāta rokas un dalās ar bērnības atmiņām, kuras Latvijā reti kurš vairs ir spējīgs pavēstīt.

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015
Sirmā kundze ir dzīva lieciniece notikumiem, par kuriem šodien lasām vēstures grāmatās. Ilggadējās tipogrāfijas darbinieces atmiņa darbojas lieliski, un savu stāstījumu Tamāra ik pa laikam pārtrauc ar pašpārliecinātu – „Es atceros! Es šito ļoti labi atceros, mīļā!” Viena no spilgtākajām atmiņām – pirmie trīs brīvās Latvijas prezidenti. Ģimenē bijusi tradīcija iet skatīties, kā prezidenti valsts svētkos dodas svinīgajā izbraucienā uz svētku norises vietu Esplanādē. „Visi prezidenti parasti brauca vaļējā mašīnā. Šoferis priekšā, aizmugurē sēdēja prezidents un ministru prezidents. To es atceros, jo paps ņēma mani aiz rokas un teica – šodien brauks, iesim skatīties! Tā mēs stāvējām uz ielas, daudz cilvēku bija!”
Jānis Čakste – pirmais Latvijas prezidents. 1923. gads. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Trīs kungi cilindros

Neticamā kārtā Tamāras kundze atminas pat pašu pirmo brīvās valsts prezidentu – Jāni Čaksti. „Toreiz, kad bija parāde – viss notika Esplanādē. Gājiens bija, virsnieki nāca un tas bija tik ļoti interesanti. Prezidents brauca ar mašīnu pa Kaļķu ielu, tad Brīvības ielu uz to Esplanādi. Tad mēs uz Vaļņu ielas stūra stāvējām un skatījāmies, kā brauca mašīna. Tas bija prezidents Čakste – es to ļoti labi atceros. Viņam bija sirma bārdiņa un cilindrs. Gustavs Zemgals bija pēc tam - viņš bija maza auguma, ar brillēm, to atceros. Bet Kviesi es labi atceros, jo tad jau biju lielāks skuķis. Cilvēku bija daudz, nebija tā, ka kāds kliegtu. Nu varbūt kādu – urrā! Es jau no apakšas arī daudz neredzēju. Bet visi prezidenti, ko es atceros tajā laikā, visi bija ar cilindriem! Bija svētku sajūta! ”
"Cilvēku bija daudz, nebija tā, ka kāds kliegtu. Nu varbūt kādu – urrā! Es jau no apakšas arī daudz neredzēju. Bet visi prezidenti, ko es atceros tajā laikā, visi bija ar cilindriem!"
Mazā Tamāra ar mammu. Foto: personiskais arhīvs
Tamāras kundze pirmo Latvijas brīvvalsti atminas kā pārtikušu valsti, kurā visa kā ir bijis gana. Veikalu skatlogus rotāja dažādi pašmāju gardumi, bet tēvs uz valsts svētkiem saņēmis piemaksu pie algas. Tamāras mamma pēc tautības bija vāciete, bet tētis – krievs. Mājās runājuši trīs valodās. Tolaik jebkuram cilvēkam, kas gribējis dabūt darbu, bija jāzina vismaz trīs valodas – latviešu, krievu un vācu. „Es gāju bērnudārzā, jo abi divi vecāki strādāja Valsts Papīra spiestuvē, kur drukāja vekseļus, vērtspapīrus un naudu. Tā bija prestiža iestāde. Darbs bija no 8.00 – 16.00, un es pa to laiku biju bērnudārzā, kur man tā nepatika! Es raudāju un teicu mammai – es sēdēšu labāk mājās, tu aizver visas durvis, es mierīgi un klusiņām spēlēšos. Viņi mani arī beigās atstāja mājās. Tā man virtuvē kaktiņā bija beņķītis ar manām mantām, un tā es tur sēdēju. Man nebija bail. Šad un tad kaimiņiene ienāca mani apskatīt.”

Palīdzība pret ūdens kliņģeri un nēģi

Ģimene nav bijusi bagāta, bet pārtikusi gan. Ciemos pie tantes Pārdaugavā braukuši ar kuģīti – lai interesantāk. Kuģīši stāvējuši Daugavmalā starp Kaļķa un 13. janvāra ielu – ar tiem varēts aizkuģot uz Anniņmuižu, uz tuvo Pārdaugavu – Āgenskalnu. Tamāras kundze atminas lielo pilsētas Daugavmalas tirgu, kas tolaik atradies 11. novembra krastmalā.
Daugavmalas tirgus divdesmitajos gados. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs
„Mamma sestdienās gāja uz tirgu. Jo toreiz bija katru otro nedēļu alga. Tad es gāju mammai pretim ar kurvīti un palīdzēju to kurvīti nest. Nepateikšu cik man bija gadu. Smagos kartupeļus tirgū nepirkām, bet gaļiņu, kāpostus un burkāniņus, kādu siļķīti, to jau mamma vienmēr pirka tirgū. Un tad mamma man teica, tā kā es palīdzu, viņa man izmaksāja – ieveda mani tādā būdā, kur kafija smaržoja un tad nopirka vienu ūdenskliņģeri, tie bija tādi ļoti garšīgi, un vienu krūzīti kafiju ar pienu un vienu nēģi. Tie jau bija svētki! Tad es vienmēr teicu – mammiņ, vai mēs neiesim uz tirgu?”

Žīdu āzēšana

Nu tā bija, mīļā! Tamāras kundze ik pa laikam nostiprina savu sakāmo. Viņa atminas visu – arī blēņas, kas savulaik tika sastrādātas, dzīvojot namā, kur vēl šobaltdien ir policijas iecirknis.
„Saimniekam bija piecas mājas – viņš bija bagāts žīds. Visi dzīvoja tā draudzīgi. Tajā mājā, kur policija vēl šodien ir – Gogoļa ielā. Un tur visādus dzērājus, sīkos zaglīšus ietupināja, un tad viņi sēdēja aiz restēm. Otrā pusē mājai bija mums sēta un mēs logu varējām redzēt, kā viņi skatījās pa to mazo lodziņu. To es arī atceros, jo mēs pa to sētu skraidījām. Žīdu bērni, lietuvieši un mēs, un tā mēs tur draudzējāmies. Mums apakšā bija tie pagrabi, un tie gāja cauri visām mājām. Un mēs žuļik-gardovojus tur spēlējām ar puikām – skraidījām no viena gala uz otru. Paslēpes spēlējām. Žīdiem bija svētki – tad viņi uz Lieldienām tādas būdas pagalmā taisīja. Mamma bija nopirkusi aukstai gaļai cūkas ausi un sirdi, un mēs nospērām to ausi, aizskrējām un pakārām žīdam uz to būdu, kur viņš gāja to Dievu lūgt. Vai kā mēs pēc tam dabūjām....”
Mājās runāja trīs valodās - latviešu, krievu, vācu. Foto: personīgais arhīvs
Tuvumā latviešu skolas nav bijis, tāpēc Tamāra aizsūtīta mācīties krievu skolā. Tur bijusi skaista skolas forma ar priekšautu un cepuri. Skolā ļoti liela uzmanība pievērsta latviešu valodai. „Nu tā bija prestiža skola! Mācības sākās 8.00 no rīta. Pusastoņos nāca pareizticīgais mācītājs un lielā zālē turēja tādu kā dievkalpojumu, un tad mēs gājām pa klasēm uz mācībām. Katru rītu. Un mums latviešu valoda bija ļoti pastiprinātā veidā. Aizsardze bija par skolotāju – jums to vajadzēja redzēt!"
"Man bija tādi speciāli svārciņi un getras – bikses. Tur puiši bija un mūzika spēlēja, bet bija jāmaksā 15 santīmi par ieeju."
Kad mazā meitene paaugusies, pagalma izklaides pamazām nomainītas pret smalkākām izpriecām centrā. Esplanādē tolaik bijusi populāra slidotava un Tamāras kā bērna uzdevums bija izdarīt visu, lai tur nokļūtu.
„Toreiz bija tādas slidas, ko pieskrūvēja pie zābakiem, un tad es gāju tikai uz Esplanādi, jo tur mūzika spēlēja! Man bija tādi speciāli svārciņi un getras – bikses. Tur puiši bija un mūzika spēlēja, bet bija jāmaksā 15 santīmi par ieeju. Nu tad vajadzēja papam zeķes salāpīt, istabas mazgāt, putekļus noslaucīt. Tad paps iedeva 15 santīmus, lai varu iet uz to Esplanādi. Ja skolā bija sliktas atzīmes, līdz sestdienai tās bija jāizlabo, citādi paps neļāva iet slidot. Tā bija, mīļā!”
Labi laiki bija, saka Tamāras tante, atceroties bērnību divdesmito gadu Latvijā. Visa kā ir bijis gana. „Re, to pulksteni pie sienas mamma nopirka par prēmiju, ko valsts svētkos tētim darbā izmaksāja. Pulkstenis vairs neiet, bet es to turu kā piemiņu, kā talismanu. Jā, tā tas viss bija, mīļā!”
#10atmiņas